LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

IEVADS

Skopjes lidostā ierodos pašā vakarā, kur sagaida taksists ar A4 lapu rokās, uz kuras ir uzprintēts mans vārds un uzvārds. Kad tiekam līdz taksim, esot vēl mazliet apmulsis no tālā mērotā ceļa, es izvēlos iekāpt takša priekšpusē, piesēžoties blakus vadītājam. Uzreiz jūtu, ka nebija labākā izvēle un taksists jūtas neveikli. Kad uzsākam braucienu, saprotu, ka vienkārši nāksies pieņemt to, ka arī taksistam vienkārši nāksies pieņemt situāciju.

Pirmais, ko brauciena laikā pamanu, ir, ka spēju salasīt tekstu uz zīmēm – liela daļa teksta uz ceļa zīmēm ir rakstīts pa pusei kirilicā, pārsvarā izmantojot latīņu alfabētu. Slīdot pa tumšo šoseju, klausāmies dažādus popsīgus, bet mazliet novecojušus balkānu singlus, kas tajā brīdi skan pa radio. Klausoties jūtu, ka kaut kas no kopējā skanējuma man liek justies kā mājās.

Garām slīdošā ainava arī nešķiet pilnīgi sveša. Pēc uzbūves un izkārtojumā, tā vietām atgādina Latviju. Tomēr apzinos, ka atrodos jaunā un svešā vidē, kur ir siltāk un tālumā tumsā klusē lieli kalni. Iebraucot pilsētā pamanu, ka tai blakus ir liels kalns, kura galā mirdz liels balti izgaismots krusts. Ievērot nebija grūti, jo tas ļoti izceļas uz tumšā nakts fona.

Ierodamies pie viesnīcas, kas atrodas tieši pie pilsētas promenādes, kas ved gar Skopjes galveno kanālu. Kad izkāpju, cenšos neievērot pilnā rīklē kliedzošu, ārprātīgi dusmīgu vīrieti skrandās, kas atrodas netālu no mašīnas, stāvēdams pa vidu promenādei. Uzreiz dodos iekšā drošībā un iepazīstu savu mitekli uz gaidāmo nedēļu – viesnīcu “Holiday Inn”. Tūdaļ piefiksēju, ka viesnīca, kurā tieku izmitināts noteikti skaitās glauna. Ierodoties istabiņā uzreiz iemūžinu sveicienu uz televizora ekrāna: “Welcome, Dear Mr. Moore” un vēl pirms miega pavadu kādu laiku uz numuriņa balkona, vēršot skatu pāri pilsētas ainavai.

PIRMĀ DIENA

Ar projekta dalībniekiem un organizatoriem mēs pirmo reizi tiekamies vietējā restorānā, kas ir vairākos stāvos apvienots ar kopdarba telpu, ar nosaukumu “Public Room”. Te mēs iepazīstamies ar organizatoriem un satiekam pārējos dalībniekus. Pēc neliela ievada mēs katrs apļa kārtībā īsumā iepazīstinām ar sevi. Secinu, ka komanda, kas ir savākusies, ir ļoti daudzpusīga un mēs katrs pārstāvam ļoti dažādas nozares un prakses. Toties, novēroju, ka mūs visus zināmā mērā vieno aktīvisms, vai nu mākslā vai ikdienas dzīvē. Uzzināju, ka vairāki projekta dalībnieki ir kaut kā saistīti ar kustību vai skatuves mākslu, bet, nospriedu, ka esmu vienīgais, kas ir izgājis pilna laika studijas ar fokusu uz laikmetīgās dejas mākslu un horeogrāfiju.

Īsi pēc iepazīšanās mēs dodamies kopīgās pusdienās. Ar šo aizsākas gastronomisks piedzīvojums, kas turpinās visas nedēļas garumā.

Mūs sākumā cienā ar dažādiem svaigiem salātiem un tostētām maizītēm ar sieru un baklažāniem. Šī maltīte izceļas ar to, ka liela daļa tās jau atrodas uz galda. Kā galveno ēdienu mums piedāvā vairākus čuguna katlus, pilnus ar pastu gan ar gaļu, gan bez, no kuriem var brīvi cienāties un uzlikt, cik vēlas. Turpmākajās maltītēs tiek ieturēts līdzīgs princips, ka ēdienus nes lielos traukos, no kuriem pats var izvēlēties, ko liek uz šķīvja. Maltīti noslēdz ar saldo ēdienu, ko atnes atsevišķi katram, kas piesakās. Šoreiz tā bija uz kociņa uzdurta cukurota vīģe un baklavas gabaliņš (skatīt. Baklava).

Pēc kārtīgi ieturētām pusdienām, devāmies atpakaļ uz mūsu tikšanās telpu, kur turpinājumā noklausījāmies vairākas lekcijas no vietējiem ekspertiem, kas runāja par Skopjes arhitektūru un tās vēsturi. Prezentācijas ievadīja mūs tēmā par negatīvajām urbānajām telpām.

Tā īsumā, lai aptuveni iezīmētu projekta fokusu – negatīvās telpas urbanajā vidē ir vietas vai zonas starp urbāno infrastruktūru – telpas, kas neietilpst pilsētas plānā un bieži tiek atstātas novārtā. Visbiežāk šīs telpas var novērot pēc tam, kad pilsētas ēkas un ceļi jau ir uzcelti. Rodas tādi kā zemes pleķi vai plankumi, kam īsti nav konkrēta tūlītēja pielietojuma. Tie var būt mazi aizauguši zāles pleķi vai šķirbas starp daudzstāvu ēkām. Tas var būt arī neliels skvērs, neievērots un pamests, kas, atrodoties starp citām ēkām, ir nejauši radies nesenu būvdarbu rezultātā. Šādu vietu Skopjē ir ārkārtīgi daudz.

Daudzi uz vietas smēķē, bieži arī iekštelpās – kafejnīcās, restorānos. Tā šeit ir pieņemts. Esot dzimis laikā, kad Eiropas Savienības dalībvalstīs smēķēšana sabiedriskās vietās ir aizliegta, šāda pieredze man likās eksotiska.

Tālāk mēs devāmies ekskursijā ar nosaukumu “Kitch tour”, kuru vadīja Ivana Dragsic – viena no projekta galvenajām kuratorēm. Ekskursija veda pa Skopjes centru, fokusējoties uz skandalozo pilsētas būvprojektu “Skopje 2014”. Projekta ietvaros pa visu Skopjes centru tika izbūvētas dažādas ēkas un objekti neoklasicisma stilā. Šis viss valstij izmaksāja simtiem miljoniem eiro, no kā valdošā partija korupcijas ceļā esot ieguvusi vismaz septiņdesmit procentus.  Ekskursijas laikā mēs uzzinājām par projekta milzīgo uzsvaru uz iepirkumiem un nejēdzīgo, un bieži nepārdomāto realizāciju. Dzirdējām arī vairākus stāstus par vietējo aktīvistu protestiem un galu galā neveiksmīgajiem centieniem to novērst. Arī pati gide Ivana piedalījās vairākos no šiem protestiem.

OTRĀ DIENA

Otrā diena iesākas ar ekskursiju pa Skopjes lielāko parku kopā ar vietējo ornitoloģi Danku Uzunovu. Ekskursijas laikā mēs uzzinājām vairāk par Skopjes ekoloģisko situāciju. Šo papildināja arī informācija par dažādajām putnu sugām, kas mēdz uzturēties Skopjē. Izrādās, ka parkā uzturas ap 100 dažādu putnu sugu, kas sanāk apmēram trešdaļa no visas Ziemeļmaķedonijas putnu populācijas (ieskaitot migrējošos putnus). Kopumā radās iespaids, ka ekoloģiskie rādītāji pilsētā ir diezgan augsti. Šim nāca klāt vel viens nozīmīgs secinājums – dabai tāds jēdziens kā negatīvā telpa neeksistē.

Pēc pastaigas ar ornitoloģi devāmies uz Skopjes pirmo un šobrīd vienīgo kopienas dārzu “Bostanie”, kur apskatījām tūkstoš kvadrātmetru lielu platību, kura ir sadalīta ap piecdesmit mazdārziņos. Tur es ieraudzīju resnākos un visblīvāk augošos sīpollokus, kādus līdz šim biju redzējis. Nosūtīju arī tuviniekiem bildes ar tiem. Šeit pārāk ilgi neuzkavējāmies, jo dienas vidū tiešā saulē bija ļoti karsti.

Pēc pusdienām (kurās atkal lielākā daļa no mums pārēdās, jo ēdienu nesa tikai vēl un vēl. Pēc tam, kad liekas, ka visu esi pamēģinājis, pēkšņi ierodas vēl trauki pilni ar jaunām garšām) mēs devāmies uz vietējo LGBT kopienas centru “Komitet”, kur noklausījāmies Hannas Lu un Jörana Mandika prezentāciju par sociāli urbānu iniciatīvu lietus ūdens krātuvē ar nosaukumu “Floating Berlin”. Krātuve atrodas norobežotā teritorijā pie bijušā Tempelhof lidlauka Bērlīnes centrā. Ņemot vēra, ka iniciatīva pieder nevalstiskai organizācijai, likās ārkārtīgi iedvesmojoši, ka aiz tās stāv neliela grupiņa ar cilvēkiem, kuri darbojas uz pašu iniciatīvas jau gandrīz 10 gadus, jo ir ārkārtīgi pieķērušies konkrētajai vietai un tās apkārtējai dabai. Iniciatīvas mērķis ir šo vietu attīstīt un atvērt plašākai sabiedrībai. “Floating Berlin” ieguva pastāvīgas asociācijas statusu 2018. gadā un turpina darboties vēl līdz šim brīdim. Tā piedāvā dažādas izglītojošas darbnīcas un meistarklases par zaļāku dzīvesveidu, kalpo kā platforma dabas pētniecībai, ilgtspējīgas pilsētvides dizainam un kultūrai. 

TREŠĀ DIENA 

Šī diena sākās ar projekta dalībnieku prezentācijām. Uzdevums bija izvēlēties vienu savu darbu vai darbību, kas šobrīd ir aktuāla, kas saskan ar projekta tēmu par negatīvajām urbānajām telpām un to noprezentēt pārējiem vasaras skolas dalībniekiem. Esot nesen absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas programmu, es izvēlējos tēmai pieiet no ķermeniskas perspektīvas. Kā aktuālo darbu izvēlējos prezentēt savu diplomdarba solo izrādi “KONKRĒTĪBA”, kas tapa sadarbībā ar scenogrāfu Adriānu Tomu Kulpi un skaņu mākslinieku Leo Novus.

Pirmajā prezentācijas daļā es īsumā pastāstīju par izrādes konceptu un ieskicēju domu gaitu aiz radošā procesa. Darbs saistās ar pētījumu par to kā izvairīties no trauksmes un sadomāšanās. Pētījuma ietvaros uzzināju par vairākiem paņēmieniem, kas palīdz atgūt stabilu izpratni par realitāti. Piedāvājot domu par paņēmieniem, kas palīdz nostiprināt saķeri ar realitāti, redzēju šo kā veidu kā var palīdzēt sev ievērot apkārtējo telpu. Nospriedu, ka pirmais solis, lai veidotu pārmaiņas apkārtējā vidē būtu pieslēgties savām empīriskajām maņām, lai varētu vispār ieraudzīt, kur tām ir vieta. Urbānās vides kontekstā tas ir vajadzīgs, lai spētu ievērot negatīvo telpu.

Otrajā prezentācijas daļā es savus klausītājus izvedu ārā uz laukumu netālu no kopienas centra, kur fonā, kā reiz, atrodas tās pašas bijušās valdošās partijās ēka, kas bija atbildīga par projektu “Skopje 2014”.

Ar šo ēku fonā, es izpildīju fragmentu no izrādes. Izvēlējos fragmentu, kura sākumā izpildu ātras un asas kustības virzoties pāri telpai, mēģinot sevi ar plaukšķu palīdzību atgriezt pie realitātes. Kopumā kustību kombinācija tiek izpildīta četras reizes, pēc kurām es katru reizi atgriežos vienā un tajā pašā vietā. Ar katru nākamo reizi plaukšķi un kustības kļūst maigākas un rāmākas. Pēdējā reizē kombinācija tiek izpildīta bez asām kustībām, pieskaņojot kustību tempu dabiskam elpas ritmam, katru kustību salāgojot ar ieelpu vai izelpu. Fragments noslēdzas ar to, kā es kārtējo reizi kombinācijas rezultātā nonāku uz zemes, guļot uz muguras “zvaigznītē”, atplestām rokām un kājām, ar skatu pret debesīm.

Pēc aplausiem visi devāmies atpakaļ uz mūsu telpu un prezentācijas turpinājās. Visi tajā dienā nepaspēja noprezentēt, bet no redzētā jau varēja skaidri novērot, ka projekta dalībnieki tiešām vēlās labāku pasauli. Pēc prezentācijām nospriedu, ka katrs pamatīgi ieguldās savā jomā un labi izprot arī mākslas sociālo lomu un kā to izmantot kā rīku, lai veidotu apzinātāku sabiedrību.

Pēc prezentācijām tālāk devāmies līdz autobusam, lai braukt uz ciematu ar nosaukumu “Pelince”. Gaidot autobusu pretī vietējam policijas iecirknim, turpat redzējām zirgu, kas bija piesiets pie staba vidū nelielam skvēriņam ar zālīti. Nebija redzams, kas zirgu pieskata. Kāda no projekta dalībniecēm piegāja ar to sasveicināties un gribēja tam ieliet ūdeni no pudelītes, ko padzerties, bļodā, kas bija pie kājām. Bļoda bija tukša un bija gana karsts. Tajā brīdī kāda vietējā no malas teica, ka labāk neiet klāt, paskaidroja, ka zirgs šobrīd esot policijas ziņā. Dalībniece tomēr paspēja ieliet ūdeni un drīz devāmies tālāk, jo bija piebraucis mūsu busiņš. Kad bijām sakāpuši un sākām braukt, Selčeks (dalībnieks no Turcijas, kas dzīvo Amsterdamā) vēl atskatījās un skaļi prātoja, ka lopiņš visticamāk nav šerifa zirgs.

Mēs izbraucām no pilsētas un kādu laiku pa logu dažādas ainavas – lauki, vīnogulāji, kalni un līdzenumi – viena otru nomaina kā sarunas brauciena laikā. Nonākam ciematā ar nosaukumu “Pelince”. Šajā ciematā atrodas “ASNOM” memoriālais centrs. Tas tika uzcelts 2004. gadā un ir kopija oriģinālajai ēkai, kurā notika Maķedonijas Tautas Atbrīvošanas Antifašistiskās Asamblejas pirmā plenārsēde. Oriģinālā ēka atrodas divu kilometru attālumā Prohor Pčinjski klosterī, kaimiņos, turpat aiz Serbijas robežas. “ASNOM” memoriālais centrs nes lielu nozīmi Ziemeļmaķedonijas valstij un tās pilsoņiem. Mēs šajā vietā ieradāmies, lai apskatītu arī parku, kurā memoriāla centrs atrodas. Gan parks, gan blakus ēka, kurā agrāk bija restorāns, nu stāv tukša un pamazām aizaug un neviens nepievērš uzmanību to uzturēšanai. Gide veic piezīmi – sanāk, ka Ziemeļmaķedonijas republikas pirmais veidojošais politiskais spēks pamatā balstās uz anti-fašismu.

Pēc ekskursijas pa memoriālo centru un parka teritoriju, mūs pieved pie nelielas upītes, kas plūst gar parka malu. Ņemot vērā, ka Ziemeļmaķedonija atrodas sauszemes robežās, ūdenstilpņu nav daudz un peldvietu ir vēl mazāk. Lieki piebilst, ka, lai arī upīte nebija pārāk dziļa, vēlme tajā ielīst bija stipra. Un tā tas beigās arī notika.

Es pats pievienojos tad, kad redzēju, ka bija arī citi, kas nebija paņēmuši peld drēbes un es pievienojos tiem, kas metās ūdenī pa pliko. Ūdens bija vēss un ārkārtīgi atsvaidzinošs – upīte acīmredzot plūda no kalniem. Ūdenslīmenis bija mazliet virs ceļiem un ūdenī varēja iekārtoties guļus, tā, ka vēsais ūdens aizskalo sviedrus, raizes un nogurumu. Ne visi devās peldēt, bet varēja pēc tam just, ka būšana pie ūdens bija pacēlusi kopējo noskaņojumu un tālākais ceļš autobusā tika pavadīts jautrās čalās. Izrādās “ASNOM” memoriāla centrs nebija mūsu pēdējā pietura, jo mūs pēc tam pieveda pie lepna lauku kroga, kur mūs jau gaidīja garš galds, kas visā garumā bija klāts ar maltītes pirmo ēdienu. Tā bija garšīgākā ēdienreize, kāda līdz tam bija bijusi un arī viena no jautrākajām, jo jau pie pirmā ēdiena, viesmīlis gāja apkārt un dalīja glāzītes, kurās ieliet rakiju (Balkānu stiprais dzēriens, tradicionāli taisīts no vīnogām, stiprumā ap 40 grādu). Šeit mēs baudījām bagātīgu mielastu pēc ierastās kārtības (ar vismaz trim vai četriem dažādiem ēdieniem, neieskaitot saldo).

Ēdiens garšoja īpaši labi, jo varēja just, ka daudzas izejvielas ir no laukiem. Pateicoties viesmīlim, izdalītās glāzītes nevienu brīdi nepalika tukšas. Nav zināms, vai tā bija pelde upē, vai atvieglojums pēc prezentācijām, bet rakija labi gāja iekšā gandrīz visiem.

Daži no mums, īpaši vietējie un tie, kas bija atbraukuši no citām Balkānu valstīm, rakiju baudīja visvairāk. Atpakaļceļā visi lustīgi dziedājām dziesmas – viena no dalībniecēm laida dažādu dziesmu karaoke versijas no youtube savā telefonā, ko turēja virs galvas. Diemžēl redzamības dēļ ne vienmēr bija iespējams pilnvērtīgi iesaistīties, tomēr, pie Bohemian Rhapsody visi nokļuvām uz viena viļņa.

Pēc atgriešanās viesnīcā mēs daļa vēl devāmies uz pilsētu, kur apskatījām veco bazāru – tirgus kvartālu ar šaurām bruģētām ieliņām un dažādiem bāriem un restorāniem. Atpakaļceļā no ekskursijas bijām padzirdējuši, ka vakarā būšot Drag show vietējā klubā, daļa aizdevāmies arī uz to, bet par to kā gāja pastāstīšu citreiz. 

CETURTĀ DIENA

Rīts nebija viegls, tomēr visi paspējām uz kopējo iziešanas laiku. Devāmies uz “Public Room” – tur, kur tikāmies pirmajā dienā. Te mēs noklausījāmies atlikušo dalībnieku prezentācijas. Pēc tam mēs sadalījāmies grupiņās un devāmies pastaigā pa vietējo apkārtni, katra grupa vadoties pēc sevis izvēlēta uzdevumu plāna. Caur šo pastaigu mēs izmantojām projekta laikā iegūtas zināšanas par negatīvajām urbānajām telpām, un veicām refleksiju par pilsētvidi Skopjē.

Pastaigas rezultātā savā veidā bijām atvadījušies no apkārtējās vides. Refleksijas laikā iznāca, ka prezentējām savus novērojumus un secinājumus par esošo situāciju, un dalījāmies ar savu viedokli par projekta galveno fokusu – Skopjes pilsētvidi. Tālākā darbību norise varēja ritēt jau brīvākā gaisotnē. Pēc “Public Room” kopīgi devāmies uz restorānu, kur pieredzējām projekta noslēguma vakariņas. Tā bija visilgākā un arī visgardākā no visām ēdienreizēm. Vakara gaitā, uzzinot no vietējiem par skatuves mākslas nozares situāciju Skopjē, tieši attiecībā uz izglītību un pieejamajiem resursiem profesionālajā vidē, sapratu, ka mums Latvijā patiesībā ir daudz privilēģiju, kuras mēs ikdienā tā nenovērtējam.

Ar to arī noslēdzas mans atstāsts. Nākamajā dienā no rīta vēl izstaigāju pāris humpalas un atradu sev foršu džemperi, kas labi noderēs kustību treniņos. Pēc kopīgām atvadām drīz jau visi devāmies uz katram norīkotajiem takšiem, lai dotos uz lidostu.

Esmu ārkārtīgi pateicīgs par iespēju pārstāvēt Latviju tik aizraujošā piedzīvojumā un noteikti vēlos izteikt lielu paldies Latvijas Jaunā teātra institūtam, un arī Skopjes Mākslas un kultūras centram “LOKOMATIVA” par tik sirsnīgu uzņemšanu!

 

 

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm. Papildu info: artclimatetransition.eu

  

Atpakaļ