LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Linda Boļšakova veido instalācijas un performances, pievēršoties ekoloģijas jautājumiem, cilvēku savstarpējām attiecībām un attiecībām ar dabu, jo īpaši augiem. Šajā sarunā viņa stāsta par termodinamisko reinkarnāciju, dejošanu ar ģeoloģiskām būtnēm un to, kāpēc tās vislabāk pētīt Islandē. 

Linda Boļšakova strādā pie performanču triloģijas par Ķemeru purvu, no kurām pirmā ar nosaukumu “Laika gaitā. Purva ķermenis dejo” bija pieredzama pagājušajā gadā starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus”. Ar Lindu sarunājas Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja Santa Remere. 

Santa Remere: Kur tu esi šobrīd, un kas tevi tur ir aizvedis?

Linda Boļšakova: Esmu Reikjavīkā, kur studēju skatuves mākslas maģistra studiju programmā. Šurp mani atveda pētījumi par ģeoloģiskajiem materiāliem un performanci. Tā kā nodarbojos gan ar instalāciju veidošanu, gan performances mākslu, skatos uz ģeoloģisko nevis kā uz materiālu, kas tiek izmantots dažādos skulpturālajos medijos un instalācijās, bet gan kā uz performatīvu būtni. Ģeoloģiskās būtnes, piemēram, kalni, akmeņi, ieži, minerāli, visur ir diezgan dzīvīgas, bet šeit tās ir pat ļoti dzīvīgas un tās var daudz uzskatāmāk pētīt.

Santa: Vai tu jau biji vietā, kur satiekas tektoniskās plātnes?

Linda: Viņas šeit atdalās. Pāri visai Islandei stiepjas tektonisko plātņu robežjosla, kas vairākās vietās šķeļas, un tur notiek izvirdumi. Bieži vien tas nav tipisks vulkāna izvirdums, kādu to iztēlojamies. Šeit atveras zeme, un no tās nāk ārā lava. Bieži veidojas vulkāna krāteri, bet viņi ir tādi vairāk izstiepti, nevis sprādzienveida.

Santa: Tev bija vilinājums doties uz Islandi, jo Latvijas zeme nav pietiekami aktīva?

Linda: Man negribas teikt, ka Latvijā kaut kā trūkst, tāpēc es braucu prom. Visur jau visa kā ir ļoti daudz, un arī Latvijā ir burvīga ģeoloģiskā situācija. Islande ir ārkārtīgi piemērota ģeoloģijas performatīvās dabas pētīšanai, jo te tā ir ļoti aktīva un mazliet tuvāka cilvēka laika ritmam, kas ir no svara, kad mēģini dejot ar ģeoloģisko būtni. Dziļāka saikne man radās, veicot pētījumu performancei Bratislavā, kur es mēģināju dejot ar klinti. Līdzīgi kā ekoloģijā nekas nav atdalīts no otra, viss ir savstarpēji saistīts, tā arī, pētot orhidejas, nonācu pie tā, ka ģeoloģiskais aspekts tām ir ārkārtīgi būtisks. Orhidejas bieži aug ļoti specifiskos ģeoloģiskajos apstākļos. Bratislavā atrodas smilšu kāpa Sandberga, kas ir atceļojusi no pilnīgi citas pasaules daļas un tagad vienkārši tur ir. Protams, arī tikai uz kaut kādu laiku, jo viss jau visu laiku kustas un dejo, tikai ne mūsu laika izpratnē vai tādā ritmā, kā dzīvojam vai dejojam mēs.

Santa: Vai atceries pirmo impulsu, kas tev kā māksliniecei raisīja interesi par cilvēka un dabas attiecībām?

Linda: Tas notika pēc mana tēta aiziešanas mūžībā. Es biju Skotijā. Bija pagājis kāds laiks, kad jutu nepieciešamību strādāt ar šo pieredzi. Skotijas mākslas kurss bija starpdisciplinārs, biju iemīlējusi materialitāti, un mana studija atradās tēlniecības nodaļā. Man nebija palikusi neviena fiziska lieta no tēta, izņemot divus kabatlakatiņus, un, stāvot pie viņa kapa, ievēroju lielu koku, kura saknes, visticamāk, barojas no viņa ķermeņa. Notika klikšķis – it kā jau labi zināms fakts, bet tajā brīdī sapratu to jau pavisam citā plaknē –, ka viņš tagad ir daļa no vides. Viņa ķermenis ir kļuvis par kompostu, par barības vielu kādai citai būtnei, tādējādi arī kļūstot par to. Sanāk tāda termodinamiska reinkarnācija – jēdziens, kas aizgūts gan no fizikas, gan no garīgās pasaules. To radīju, lai labāk izprastu mūsu dziļās saiknes ar vidi dzīves ciklos. Saskaņā ar termodinamiku nekas nerodas un nepazūd, nekas neeksistē pats par sevi, jo viss nemitīgi pārtop. Mēs pārveidojamies cits par citu un jau esam daudzskaitlīgi, hibrīdi un himēras, kas ir bijuši citi un sastāv no daudziem citiem. Tā ir pastāvīga minerālu deja savstarpēji savītos iemiesojumos, kur indivīds ir dinamisks spēks un vairāku būtņu kopa. Termodinamiskā reinkarnācija darbojas arī kā pretlīdzeklis kapitālisma ilūzijai par pašpietiekamību, indivīda kultu un uzstājību uz visu jauno, kas dziļi saistīts ar nāves noliegumu vai bailēm no tās. Arī mana jaunrade sākās no aizgājušā, no dziļa zaudējuma un nāves, kas patiesībā ir tikai divas puses tam pašam transformācijas procesam un dzīves cikliem.

Pašreiz jo īpaši pētu, ko tas nozīmē antropocēna laikmetā attiecībā uz mūsu pašu iemiesojumu dziļajā laikā, kur cilvēks tiek uzskatīts par ģeoloģisko epohu nozīmīgu sastāvdaļu.

Santa: Kas bija autoritātes vai avoti, kas tevi iedvesmoja, sākot šo pētniecības procesu?

Linda: Mākslas studijas Skotijā deva iespēju strādāt ne tikai starpdisciplināri, bet arī apvienot teoriju ar praksi. Paralēli studēju filozofiju universitātē, kur tiku iepazīstināta ar dažādiem filozofijas virzieniem, viens no tiem – procesu filozofija (process philosophy), kas mani tālāk aizveda pie performances. Lielie milži, kas mani pavada, ir Donna Haraveja (Donna Haraway), Kārena Barada (Karen Barad), Timotij* Morton* (Timothy Morton), Steisija Alaimo (Stacy Alaimo), Džeina Beneta (Jane Bennett), kam nesenāk pievienojušies arī Žils Delēzs (Gilles Deleuze), Fēlikss Gvatari (Felix Guattari), arī Bruno Latūrs (Bruno Latour). Tam visam, protams, cauri vijas dzīves pieredze, šķietami nejaušas sastapšanās, sarunas, kaut kas redzēts un piedzīvots.

Santa: Kas bija tavs pirmais darbs, kas tapa šīs pētniecības rezultātā?

Linda: Gadalaiku projekts trīs cēlienos, proti, “Rudens”, kur es savācu mirušos augus pilsētvidē un vēlāk veidoju no tiem instalāciju – pētīju viņu raksturu, veidoju skulpturālas formas. “Ziema”, kur no šiem pašiem augiem ievācu sēklas, kas kopā ar gaismas objektu veidoja instalāciju. Pēc tam šīs sēklas pārauga “Pavasara” instalācijā. Es mēģināju izmantot vienus un tos pašus materiālus visām trim instalācijām, lai pētītu termodinamikas likumu par materiālu transformāciju, kas bija arī mans ļoti personīgais transformācijas process. Atceros, kā jutu līdzi pavasara sēklai, kurai tagad bija jāpāršķeļ vecā čaula un jāļaujas dzīvības spēkam par spīti mirušajam augam, no kura viņa nāk, un pēkšņi pavasaris bija sāpīgs – tāda prieka asara, kūstoša ledus piliens.

Santa: Man visspilgtāk iespiedies atmiņā tavs darbs par Alpu kreimuli, kas uzziedēja starp folijas sienām izstādē “Dekoloniālās ekoloģijas”. Visa tā leģenda atstāja daudzus šaubās par to, vai stāsts ir īsts vai izdomāts.

Linda: Tas ir ļoti īpašs stāsts ne tikai tāpēc, ka Alpu kreimule Latvijā ir pilnībā izzudusi – viņas pēdējā dabiskā dzīvotne bija uz Staburaga klints, ko appludināja. Tas ir īpašs arī tāpēc, ka tur piedalījās leģendārā botāniķe Gaida Ābele, kura ir izstrādājusi metodiku īpaši aizsargājamo augu atradņu apsekošanai un dokumentēšanai un ir pēdējā, kas ievākusi Alpu kreimules herbāriju no Staburaga klints. Man bija prieks un ārkārtīgi liels gods satikt Gaidu, apmeklēt viņas atrastās retās dzeltenās dzegužkurpītes audzi un ierakstīt, kā viņa stāsta par savām atmiņām, Alpu kreimuli un nodzied dziesmu par Staburadzi. Alpu kreimule auga Latvijā kopš pēdējā ledus laikmeta, tas nozīmē – kopš Daugavas veidošanās. Tā kā klimats visu laiku kļuva siltāks, viņa auga uz aizēnotās klints daļas, kur varēja izdzīvot arī pēc ledus laikmeta. Man šķita interesanti noskaidrot, kādas atmiņas viņai varētu būt jeb kādu ģenētisko informāciju viņa glabā. Igaunijā vēl ir Alpu kreimules, bet tās dzīvo pavisam citādos apstākļos – strautos, zaļās upītēs. Šeit viņa auga uz smilšakmens klints, kur bija saldūdens strautiņi, kas plūda pāri Staburagam. Tai noteikti bija pavisam citādas īpašības un atmiņas. Es domāju par to, kā dažas atmiņas, jo īpaši par sāpīgiem notikumiem un traumām, neizzūd, bet iegrimst kaut kur zemapziņas tumšajos ūdeņos. Domāju par to, ko Staburags nozīmēja un ka padomju laika trauma vēl nav pārdzīvota. Tad es iedomājos – ja nu kreimule, tāpat kā šīs atmiņas, joprojām ir tur, zem ūdens? No iepriekšējiem pētījumiem par nākotnes augiem darbā “Semina futuri: iedīgļi nākotnes līdzāspastāvēšanai” es zināju, ka ciešai starpsugu sadarbībai un daudzveidībai ir būtiska nozīme izdzīvošanā. Alpu kreimulei, lai tā būtu spējīga izdzīvot tik radikāli citādos apstākļos, nāktos cieši sadarboties ar zemūdens sugu. Tajā laikā atrados mākslas rezidencē Nidā, kur par ūdens un ūdenszāļu, aļģu tuvumu nevarēja sūdzēties. Tā Alpu kreimule jeb jaunais simbionts Staburadze corallia apvienojās ar saldūdens dinoflagelātu aļģi, nodrošinot zemūdens fotosintēzi, kā arī saldūdens kaļķakmeni, kas ap to veido aizsargājošu apvalku, līdzīgu agrīnajiem kaļķakmens koraļļiem.

Šāda veida izdzīvošanas stratēģijas nav manis izdomāta lieta – esmu to novērojusi, strādājot ar pētniekiem vai skatoties uz augiem. Vēl man liekas būtiski nedomāt vienmēr par to, kā cilvēks varētu izdzīvot, bet gan kā izdzīvot arī citām sugām un kā līdzpastāvēt, proti, kā veidot dziļākas saiknes un attiecības, stiprinot ekoloģiju.

Santa: Taču savos radošajos pētījumos tu mēdz iesaistīt arī citus cilvēkus, nevis tikai augus un dabas elementus. Cik atsaucīgi ir biologi un ģeologi, salīdzinot ar komponistiem? Kāda ir viņu interese piedalīties mākslas projektā?

Linda: Visi vienmēr ir bijuši ārkārtīgi atsaucīgi. Biologi, ar kuriem esmu saskārusies, man vienmēr šķiet tik patiesi un mīļi. Man ir aizdomas, ka tā notiek, pētot un strādājot ar augiem. Viņi mani reizēm paņem līdzi uz ekspedīcijām, piemēram, reiz braucām meklēt Latvijā reto dzegužkurpīti.

Santa: Arī manā pieredzē šādās ekspedīcijās jūtu lielu dedzību no zinātnieku puses. Turklāt viņi varbūt jau gadu desmitus ar to strādā, bet ekskursijās jūtams gandrīz pirmatklājēja prieks – skaties, te ir tas audziņš! Beidzot es varu kādam par to pastāstīt ārpus laboratorijas!
Pirms diviem gadiem tu atsaucies Latvijas Jaunā teātra institūta projekta “Big Green” rezidencei, lai veidotu darbu festivālam “Homo Novus”. Vai jau sākotnēji zināji, ka būs jāstrādā Ķemeros?

Linda: Jā, Ķemeri man ir pavisam jauns biotops, ko es joprojām mēģinu saprast un sajust. Purvs ir ārkārtīgi interesants un mistisks, un arī augi, kas tur dzīvo, piemēram, purva vaivariņš, man ir ļoti tuvi.

Santa: Kaut kas pilnīgi pretējs vulkānam.

Linda: Vienīgais sasauces elements, kuru pašreiz varu saskatīt, ir sērs, sēra baktērijas, kas ir gan Ķemeros, gan Islandes ģeotermālajos ūdeņos.

Santa: Kāda bija tava pirmā sajūta, ieejot purvā? Kas tur parādījās, un kā notika pētniecība?

Linda: Kaut kas starp racionālo un intuitīvo, proti, tā bija attiecību veidošana ar vidi ļoti ķermeniskā veidā, ko papildināja sarunas ar pētniekiem un gidiem, staigājot pa purvu. Izlasīju arī Janīnas Kursītes pētījumu par to, ko nozīmē purvs latviešu dainās, arī tas atstāja ietekmi. Tā ir tāda balansēšana – saprast, ko man purvs saka, kādas ir manas attiecības ar viņu, nevis darbā atspoguļot tikai teorijas.

Santa: Vai purvs tevi pieņēma? Vai jūs vēl tikai iepazīstaties?

Linda: Man liekas, ka purvs ir mani pieņēmis, viss aizgāja gludi, bet purvs liekas gandrīz par daudz pieņemošs. Tas sevī uzņem un iesūc, paņem akacī, un viss. Agnese Balandiņa, kas ir mūsu galvenā kontaktpersona Ķemeru parkā, teica, ka performances vieta varēja būt applūdusi, varēja gāzt lietus, bet performances dienā bija ārkārtīgi skaists laiks. Arī dzērves, kas nakšņoja ceļam otrā pusē – appludinātajā vecajā kūdras ieguves vietā Lielajā Tīrelī –, no mums beigās skaisti atvadījās.

Santa: Šo Ķemeru darbu tu plāno kā triloģiju, un pirmais posms bija ieskatīšanās pagātnē.

Linda: Triloģiju sāku ar pagātni, šogad būs skatīšanās nākotnē, un pēdējais – būšana tagadnē. Pagātne šķita nozīmīgs aspekts ne tikai tāpēc, ka Ķemeru sanatorijas laiks ir ārkārtīgi klātesošs joprojām, bet arī tāpēc, ka purvs sastāv un aug no atmirušām sfagnu sūnām, kas jau 8000 gadus tur ir milimetru pa milimetram saslāņojušās. Purvs glabā dažādus mītus un liecības par pagātni. Pagātne purvā ir ārkārtīgi klātesoša.

Santa: Domājot par to folkloras aspektu, ar kādām emocijām senatnē uztvēra purvu?

Linda: Vajag tikai paskatīties kartē uz purvu nosaukumiem, un top skaidrs, ka purvs ir bīstams – Velnu purvs, Raganu purvs. Man interesants šķita aspekts, ka purvs ir pārejas posms starp šo sauli un viņsauli. Ja gribi nokļūt tai saulē, būs vien jābrien pāri purvam. Latvijā ir ārkārtīgi daudz purvā palikušo, purva mūmiju – ķermeņu, kas purva skābajā vidē nav pilnībā pārstrādājušies. Kaulus saēd, bet āda saglabājas gandrīz nevainojami. Tāpēc arī pagājušā gada darbā “Laika gaitā. Purva ķermenis dejo” aizņēmāmies vecas priedes kaulus, kas tik izteiksmīgiem žestiem tur purvam raksturīgos sīkstos apstākļus savās izlocītajās formās, un izdalījām tos, lai purva pagātnē ieskautie var dejot.

Santa: Vai Islandē tu arī interesējies par to, kā vietējie uztver dabas fenomenus un kā tie traktēti vietējā folklorā?

Linda: Mazliet, bet esmu šeit tikai dažus mēnešus. Viņiem no mitoloģijas ir nākuši elfi vai rūķi, kas dzīvo lavas laukos – tā saucamie apslēptie cilvēki. Pabraukājot apkārt un dzirdot šos stāstus, tos ļoti labi var saskatīt un saprast – vakarnakt braucu cauri kalnainai vietai, kas ēnu un gaismas spēlē izskatās kā milžu muguras, kā sasēduši troļļi. Var just to, kā cilvēks ir mēģinājis tulkot vietas enerģiju vai auru.

Santa: Kā islandieši izturas pret savu ainavu?

Linda: Šaubos, vai pietiekami daudz zinu, lai varētu atbildēt. Esmu dzirdējusi, ka, teiksim, ceļus mēdz būvēt apkārt kādam akmenim, jo tur dzīvojot trollis, bet tad, ja tomēr mēģina uzbūvēt ceļu cauri tai vietai, plīstot traktori, cilvēki gūstot traumas utt. Labāk nemaz neiet tuvumā, neriskēt, ar to nevar jokot. Ir liela bijība pret dabu, jo tā šeit ir daudz varenāka. Tajā pašā laikā, protams, notiek dabas utilizācija, piemēram, alumīnija fabrika izmanto ģeotermālo enerģiju.

Santa: Esmu lasījusi, ka Islandē cilvēki ilgu laiku ir nopūlējušies izdzīvot uz salas un cīnījušies pretī dabas stihijām. Dzīvot Islandē nozīmēja cīnīties ar dabu, turēties tai pretī, mēģināt dabūt lielo vali, pabarot ciemu, ierakties zemē, salt. Tāpēc kulturāli attieksme pret dabu veidojusies skarba – kā ar ienaidnieku. Idilliskie priekšstati nākuši tikai ar britu iedvesmoto romantisko skatījumu – ka vajag sakārtot un apbrīnot šo skaisto pastorāli. Dabas interpretācija un ainavas skaidrojums ir cieši saistīts ar koloniālām attiecībām un pārmaiņām sabiedrībā.

Linda: Jā, no siltā, ģeotermālās enerģijas apsildītā Reikjavīkas dzīvokļa komforta, protams, var apbrīnot saulrietu vai skatīties, kā aiz loga Norvēģu jūrā plosās milzīga vētra. Taču šeit joprojām mirst daudz tūristu, darbojas glābšanas vienības – tas tomēr norāda, ka draudi joprojām ir ļoti tuvu.

Santa: Man šķiet, ka Latvijā, kur ir samērā mierīga vide bez zemestrīcēm un daba nav pārāk prasīga vai skarba, mēs dzīvojam mīlīgākās attiecībās ar to. Kā tu jūties, kad tavs darbs satiekas ar publiku?

Linda: Man ir svarīgi nevis rādīt savas attiecības vai performēt tās kāda priekšā, bet gan veidot telpu, kur šīs attiecības var notikt arī publikai. Es negribu nevienam norādīt – tev tagad ir kaut kas jājūt pret purvu vai lavas akmeņiem –, bet gan vienkārši dot iespēju izveidot savas attiecības. Ideālā variantā tās varētu turpināties arī pēc tam. Piemēram, vēlāk ejot pa to pašu purvu, ieraugot priedes kaulu vai dzerot vaivariņu, kāds, iespējams, uz to paskatīsies mazliet citādi.

Santa: Vai, veidojot performanci, tu domā arī par pašu vaivariņu un to, vai viņš vēlas šo iepazīšanos, satikšanos ar tevi vai citu atnācēju?

Linda: Man liekas, ka daba ir aktīva dalībniece saikņu veidošanā, es viņu redzu kā biedru. Mani bieži pavada sajūta par to, cik daudz varu to vaivariņu plūkt. Citreiz jūtu – nē, nevajag vairāk no šī krūmiņa, no tā – jā, pasaku paldies. Tas ir ļoti intuitīvs process, ko grūti paskaidrot. Katrs to var izjust citādi, tāpēc gribas būt atvērtai. Bet jautājums, vai vaivariņš pats to vēlas, ir sarežģītāks. Negribas neko romantizēt vai cilvēciskot, jo īpaši, ja runa ir par pavisam citādu būtni un tās uztveri, tomēr mēs visi esam ārkārtīgi sasaistīti šajā attiecību tīklojumā, ekoloģijā, un var redzēt, piemēram, ka augu vajag aplaistīt, – lai gan to pielīdzināt vēlmei varētu būt jau par cilvēcisku. Bieži vien izpratne par augu veidojas tīri ķermeniskā empātijā. Veicot Natašas Maijeras (Natasha Myers) meditāciju “A Kriya for Cultivating Your Inner Plant“, kas aicina iztēloties sevi kā augu, jūtu, ka iztēlē stiepšanās pretī citādajam, citam (šajā gadījumā – augam), liek man vēl vairāk iedziļināties sevī un savā specifiskajā iemiesojumā. Es to vēl neesmu atkodusi, bet man ir aizdomas, ka dziļi mūsos ir sakneņi, kas savieno mūs ar visu citu, tāpēc, ejot dziļi sevī, mēs nokļūstam tuvāk tam, kas ir mums apkārt. Kā teiktu Kārena Barada: “Mēs neesam nekas vairāk kā attiecību kopums.”

Santa: Vai mums kā grupai, kas saskaras ar šo dabas elementu, veidojas arī kolektīva pieredze un deja, vai tā katram ir individuāla?

Linda: Kolektīva pieredze ir kas ārkārtīgi spēcīgs, bet rituāls kā vieta, kur mēs kolektīvi līdzāspastāvam – gan cilvēki, gan daba un augu valsts –, ir mazliet piemirsts. Tomēr gribas ticēt, ka tā pieredze, kad sajūtam saikni, ir īsta un dalīta. Ja augs man kaut ko saka, es gribu domāt, ka tur kaut kas ir, nevis esmu to iztēlojusies. Bet varbūt iztēle arī ir pavisam īsta un reāla.

Santa: Varbūt vari atklāt, kas vēl bez ģeoloģijas šobrīd ir tavā redzeslaukā? Vai iezīmējies vēl kāds jauns radošs virziens?

Linda: Šobrīd ir degsme par ģeoloģiju un laiku – saprast, kas tas vispār ir un vai mēs varam veidot attiecības ar ģeoloģisko materialitāti, ģeoloģiskām būtnēm. Augu valsts man, protams, ir ārkārtīgi mīļa, it īpaši sēklas un reti vai apdraudēti augi, kā arī starpsugu sadarbība. Nekas jau nezūd, mākslinieciskā prakse ir kā komposts, kur viena lieta pāraug citā. Ja runājam par to, ko es gribētu vēl attīstīt, tad tā ir spēja būt mākslā atklātākai par savu personīgo pieredzi. Skaidrs, ka to nevar izslēgt, vismaz es nevaru izslēgt personīgo pieredzi no mākslinieciskās prakses, bet es gribētu tai ļaut iespīdēt savā darbā daudz atklātāk un uzskatāmāk. Šodien veicu jau minēto Maijeres meditāciju par to, kā kļūt par augu. Jo vairāk iztēlojos sevi kā augu – ka man ir lapas un kā sakņu gali jūtas zemē –, jo vairāk atgriežos pie sevis, sava ķermeņa.

Santa: Arī latviešu pasakās visi bārenīši iet pie ābeles kā pie mammas.

Linda: Kad liekas, ka vairs pats nevari panest to, kas tevī ir, kad ir par grūtu, par lielu, tu aizej pie kalna un liekas, ka, jā, šeit es varu to paust, šeit es jūtu, ka mani var turēt tajā visā.

Santa: Un tad ir tie, kas iet pie jūras.

Linda: Jā, pie kaut kā, kas ir lielāks un stabilāks.

Foto: Aivars Ivbulis
Video: Andrejs Strokins

Atpakaļ