LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Režisore un aktrise Iveta Pole devās uz Ļubļanu, lai piedalītos vienā no starptautiskā projekta “ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” notikumiem – Ļubļanas vasaras laboratorijā, ko rīkoja “Bunker” no 23. līdz 27. augustam un kuras centrālais temats bija koki pilsētvidē. Notika gan lekcijas, gan mijiedarbes meistarklases ar slovēņu skatuves māksliniekiem, gan sarunas ar dažādiem pētniekiem. Ivetai Polei bija iespēja apmeklēt arī “Mladi Levi” teātra festivālu, lai iepazītos ar aktuālo Horvātijas un reģiona skatuves mākslā. Vasaras skola atstāja spēcīgu iespaidu uz latviešu režisori: “Lekcijas un pasākumi bija veidoti tā, lai mēs dažādi varam paskatīties uz koku un kas tas ir. Godīgi sakot, man bija tāda apjausma – manī ir notikusi neatgriezeniska izmaiņa, kā es skatos uz koku pilsētā,” atzīst Iveta Pole.

Tu varētu izstāstīt, vai, esot Ļubļanā, apmeklēji kādu no festivāla “Mladi Levi” izrādēm!
Jā, taču mūsu grafiks bija intensīvs, tāpēc diemžēl nesanāca apmeklēt festivālu tik daudz, cik gribētu. Laboratorija sākās jau desmitos no rīta, un tad līdz vakaram bija lekcijas, pasākumi un dažādi notikumi. Redzēju divas festivāla izrādes. Vienā no tām māksliniece Tanja El Kuri (Tania El Khoury), kura pati ir no Lībijas, stāstīja, kā meklējusi savu vectēvu Meksikā, kā izsekojusi savu dzimtu, caur tādu kā instalācijas formātu. Katram skatītājam tika iedots atslēgu saišķis. Telpa, kurā atradāmies, bija pilna ar metāla seifiem, un skatītājs ar savām atslēgām var iet pie šī kastēm un, tās atslēdzot, iegūt vienu kompozīcijas/stāsta daļu dažādos formātos – ar audiovizuālu materiālu palīdzību, bija viena telpa, kur pats fiziski vari ieiet iekšā pie spoguļa un apsēsties, caur dažādiem interaktīviem uzdevumiem iepazīties ar mākslinieces stāstu. Un otra bija igauņu mākslinieku – Marta Kangro, Juhana Ulfsaka, Ēro Epnera – darbs “It Stays As It Is”. Viņi paši atradās zālē starp skatītājiem, bet uz skatuves atrodas uzbūvēta pelēka siena, un tad viņi sāk stāstīt auditorijai, ka siena, kas uzbūvēta uz skatuves, to uzbūvējuši viņi, ka tā tur paliks un ka nebūs nekāda pārsteiguma, piemēram, tai nemainīsies krāsa vai beigās tā nesagāzīsies un aiz tās neatklāsies kaut kas brīnumains, ka būs tā, kā minēts nosaukumā – “it stays as it is” – paliks, kā ir. Un tad viņi sāka reflektēt par visdažādākajām telpas vienībām – cik tālu ir griesti, vai telpā esošie prožektori varētu nokrist utt. Doma bija runāt par telpu – kāda tā ir, kā tā ir mainījusies mūslaiku kontekstā ar robežām, ko vispār nozīmē telpa – privātā un publiskā, – kas ir tavas mājas. Respektīvi, dažādos aspektos apskatīja telpas jēdzienu.

Par vasaras skolu. Lasīju, ka programmā daudz tēmu ir par dzīvo dabu, par kokiem. Pastāsti, kas bija tas virsuzdevums skolas kuratoriem un ko tu tur piedzīvoji!
Tēma bija koki urbānā vidē, pilsētvidē. Koks kā tāds. Bija dažāda veida lekcijas un notikumi, kas bija veidoti tā, lai mēs dažādos veidos paskatītos uz koku. Godīgi sakot, manī ir notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas, kā es skatos uz koku pilsētā. Tur bija viena filozofa lekcija par antropocentrisma jēdzienu, par to, kā esam zaudējuši savu saikni ar dabu. Tad vēl bija ļoti interesanta lekcija ar ainavu arhitekti no Ļubļanas, kā viņa cīnās par kokiem pilsētā. Ko cilvēkiem nozīmē koki – vai viņiem tie ir svarīgi vai nav? Pilsētas mērs vairs nerunā ar šo ainavu arhitekti. Politiskos strīdos, ja fokuss ir vairāk uz naudu un finansējumu, koki nešķiet būtiska vienība.

Nu jā, jo traucē….
Nav, kur mašīnu nolikt.

Pagājušā gadā festivālā “Homo Novus” bija izrāde, kuru veidoja Krista Burāne. Tajā ar telefona lietotnes palīdzību varēja izstaigāt Rīgas centru un iepazīt kokus Rīgā. Pastaigu izrāde par Rīgas vēsturi un kokiem.
Tā ainavu arhitekte parādīja Ļubļanas vecāko koku – četrsimt gadus senu liepu ar tukšu dobumu. Un tad tu tā iztēlojies – šis koks te ir stāvējis 400 gadus – un aizdomājies, kas ir tava dzīve, tavs dotais laiks šajā vietā. Iegūsti pavisam citu perspektīvu. Arhitekte stāstīja, cik svarīgi ir saglabāt vecos kokus pilsētvidē, jo jaunie koki, kas tiek stādīti, neizdzīvo ilgāk par 10 gadiem, kur tiem ir nelabvēlīga vide. Tie nekad neizaugs par dižiem un seniem kokiem, kā tie, kas nereti jau atrodas pilsētās.

Kas ir tā atziņa, kas tevi, kā mākslinieci, visvairāk uzrunāja lekcijās?
Pirms par to visu domāt mākslinieciski, man ir svarīgi, vai šī informācija rezonē manī, kaut ko transformē. Tas arī bija tas būtiskākais, kas vasaras skolā notika. Mēs tikām aktīvi aicināti pievērst uzmanību un domāt par kokiem pilsētvidē. Izzinot viena koka vēsturi, sapratu, kāpēc gan lai tas būtu mazāk svarīgi, kā zināt kāda ievērojama rakstnieka vēsturi vai jebkura cita cilvēka biogrāfiju?

Vai Tu pirms tam biji tā aktīvi iedziļinājusies tēmā par kokiem? Laikam jau vairāk par bitēm…
Tā daudz nē. Protams, mēs visi esam saistīti – koki ar bitēm, bites ar cilvēkiem un koki ar cilvēkiem. Mēs esam vienas ekosistēmas maza daļa.

Vai tavos plānos ir turpināt pētīt dzīvo dabu?
Mani interesē dažādas tēmas, tāpēc domāju, ka jā. Mums, latviešiem, daba ir kā svētnīca. Arī Ļubļanā iepriekš minētajā filozofa lekcijā reflektēja, ka esam zaudējuši saikni ar dabu un to vajag atjaunot, un tad es domāju, ka mums daba vienmēr ir bijusi tuva un klātesoša. Neuzskatu, ka mums šī saikne būtu zudusi. Starp citu, es nezināju, ka Ļubļana ir tik skaista! Biju patīkami pārsteigta, ļoti siltas sajūtas, tur atrodoties. Katrā ziņā bija sajūta, ka tur noteikti jāatgriežas.

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm. Papildu info: artclimatetransition.eu

  

Atpakaļ