LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

🔊Klausies sarunu Latvijas Radio 3 “Klasika” arhīvā.

Teātra mākslinieku aprindās bieži nākas dzirdēt, ka festivāls “Homo Novus” ir kā skola, kas daudz mācījusi, daudz parādījusi un iepazīstinājusi ar iepriekš nezināmo. Viens no teātra veidošanas paņēmieniem, kas savus pirmos soļus Latvijas kultūras telpā spēra tieši caur festivālu “Homo Novus”, bija koprade. Kā šis paņēmiens atšķiras no ierastajiem teātra veidošanas veidiem?

“Koprades teātris ir ļoti dažāds – viņš jau nav tikai vienā formā eksistējošs. Bet es savā praksē, kad veidoju dokumentālus un kopradītus darbus, tie pārsvarā ir veidoti, sadarbojoties ar dažādu kopienu cilvēkiem. Tas izrādes saturs, vēstījums un arī forma bieži vien izriet no to cilvēku domām, idejām un stāstiem, ar kuriem mēs kopā šo darbu veidojam. Tas ir tas koprades teātra formāts, kurā sadarbojas profesionāla mākslinieku komanda ar neprofesionāliem, pat nevar teikt, māksliniekiem, tādēļ, ka viņi arī nedomā par sevi kā par māksliniekiem, bet tie vienkārši ir dažādu kopienu cilvēki. Bet tas ir tikai viens no virzieniem, kādā koprades darbs pastāv,” stāsta teātra un kino režisore un dramaturģe Krista Burāne.

“Zem vārda koprade apakšā ir gan līdzdalības teātris, gan arī tas, ko sauc par īpašvietas teātri. Patiesībā tie tiešām ir daudzi teātru veidi. Savā ziņā jau viss teātris ir par un ap kopradi,” uzskata teātra māksliniece un dramaturģe Laura Stašāne. “Bet attiecības jau atšķiras. Arī klasiskā formā var teikt, ka režisors sadarbojas ar aktieriem un pārējo māksliniecisko komandu, lai radītu darbu, bet tur, visticamāk, tās attiecības ir vairāk vertikālas. Kopradē viņas ir horizontālas. Turklāt koprades teātri veidot var sākt, nezinot, kāds būs rezultāts. Citās teātra formās rezultāts vienmēr ir jau iepriekš zināms.”

Arī teātra mākslinieks Artūrs Čukurs piekrīt, ka jebkura teātra forma kaut kādā veidā atsaucas uz koprades būtību, jo tas tiek radīts, veselai komandai strādājot kopā. “Pēc definīcijas teātris nevar tapt, strādājot vienam. Kaut vai tas mirklis, kurā ir skatītājs, ir kaut kāds kopā radīšanas mirklis. Bet es teiktu, ka koprades teātris ir tas teātris, kurš apzinās, ka tas ir koprades teātris un uzdod jautājumu – kā mēs kopā to radām un ar ko kopā? Man šķiet, ka tas ir galvenais, kas atšķir koprades teātri no jebkura cita teātra,” uzskata Artūrs Čukurs.

Krista Burāne tic – visi, kas nodarbojas ar koprades teātri, kaut kādā ziņā vēlas radīt savā apkārtnē izmaiņas. “Tādā klasiskā formātā mēs varam arī vienkārši taisīt kaut ko tāpēc, ka mums gribas, un tādēļ, ka mums ir svarīga kāda estētiska pieredze, ko mēs gribam nodot vai paši piedzīvot. Arī tēmas. Bet kopā radīts, īpašvietas un dokumentālais teātris vienmēr ir par vēlēšanos padarīt kaut ko labāku. Man tā gribētos ticēt,” uzskata Laura Stašāne.

Viens no koprades teātra būtiskiem pamatelementiem ir fakts, ka tas top bez iepriekš sagatavotas lugas vai cita materiāla.

“Ir tādi radikālāki un tiešām kopā radīšanas mirkļi, kad tu sāc no baltas, baltas lapas un varbūt pat nav lapas, bet vieta, kurā tu satiec domubiedrus un jūs sākat domāt par to, kas jums ir svarīgi, un beigās no tā rodas izrāde. Bet koprades teātris var rasties arī no kādas iekšējas nepieciešamības. Daudzi mani darbi ir radušies no tā, ka manī ir kāds jautājums vai bailes, vai es esmu dusmīga, vai jūtos neērti par kaut ko, un tad man ir tāda sajūta, ka šī iekšējā sajūta ir jārisina. Tad es meklēju cilvēkus, kuri varbūt jūtas līdzīgi par konkrēto tēmu, un tad mēs kopā domājam, kā izstāstīt dažādos stāstus par vienu sajūtu,” stāsta Krista Burāne.

Artūrs Čukurs gan nepiekrīt, ka jebkas var rasties no tukšas un baltas lapas. “Man liekas, ka vienmēr kaut kas ir. Jautājums ir – vai mēs to varam skaidri vai tikai intuitīvi noteikt. Bet vienmēr kaut kas ir – sajūta, īpaša vēlme satikties ar kādu un kopā kaut ko darīt. Arī tas var būt pilnīgi leģitīms atspēriena punkts. Man šķiet, ka tāds stāvoklis, ka nav absolūti nekā, nemaz nepastāv,” viņš saka.

Laura Stašāne uzskata – jebkuru procesu virza ziņķāre. “Tur varbūt ir arī emocijas, bet tas vienmēr ir kaut kas, ko gribas papētīt vairāk. Un caur to veidošanu, caur satikšanos ar cilvēkiem, ar kuriem es citādi nesatiktos, tu tiec klāt kaut kam tādam, kas paplašina. Koprades teātris ir atvēris gan pilsētvietas, gan cilvēku kopienas, par ko es citādos apstākļos nemaz nezinātu,” saka skatuves māksliniece.

Koprades teātris nereti norisinās ārpus teātra skatuves, līdz ar to par zīmīgu izrādes sastāvdaļu kļūst arī īpaši izvēlētā lokācija. Piemēram, 2017. gadā festivālā “Homo Novus” bija vērojama izrāde “Cietoksnis”, ko režisore Krista Burāne veidoja kopā ar Daugavgrīvas iedzīvotājiem. “Tā vieta, kur mēs šo izrādi veidojām, bija cietoksnis. Un tas savā ziņā kļuva par tādu kā izrādes režisoru un dramaturgu, jo viņš liecināja par to kara stāvokli, kas ir gan šajās kopienās, gan starp pilsētas centra un šo kopienu iedzīvotājiem. Galu galā izrāde izvērsās par karu. Mēs sākām ar citu tēmu, bet gan šie cilvēki, gan arī pati vieta noteica, ka mums ir jārunā par karu. Tad mēs arī gājām tajā virzienā,” Krista Burāne stāsta.

Festivāla ietvaros viņa radīja arī izrādi “No tā laika koki vairs nerunā”, kuras spēles vieta bija koki gar Rīgas kanāla malu. “Tur par izrādes līdzdalībniekiem kļuva koki, kuriem es pirms tam biju vienkārši gājusi garām un domājusi – labi, tā ir vienkārši parasta zaļā zona. Bet tad pēkšņi viņi ieguva personību un pēkšņi katram bija savs stāsts. Tas pārvērtās tādā kā brīnumā. Vispār šajos darbos – koprades darbos – parasti notiek daudz brīnumu,” uzskata Krista Burāne.

Arī Artūrs Čukurs 2020. gadā kopā ar mākslinieku Kirilu Ēci īpaši pievērsa uzmanību kādai vietai, kas viņus ļoti bija ieinteresējusi pilsētvidē. “Tā bija vieta, kurā kādreiz bija Sporta pils, un tad ilgus gadus tā Sporta pils bija nojaukta, un tur aizauga tāds vesels kvartāls. Tā bija pilsēta ar krūmiem, brikšņiem un pļavām. Mēs sākām ar to, ka tā bija vieta, kas mums abiem interesēja. Mums vienkārši gribējās tur kaut ko izdarīt, un mēs pat nezinājām, kā tur īsti izskatās – gribējām tur vienkārši nokļūt. Un tā ir manos darbos tāda spilgtākā pieredze, ka mēs vienkārši bijām tur, gājām no rīta, vakarā un pusdienlaikā un mēģinājām sadzirdēt un saprast to vietu, nemēģinot viņai neko – ne stāstu, ne ko citu – uzlikt pa virsu, bet sajust tās vietas impulsus un vienlaikus arī tos, kas rodas mūsos katrā. Mēs ļāvām, lai tā vieta mūs maina un lai viņa apņem mūs. Tas, ko mēs tur beigās izdarījām, arī vistiešākajā mērā bija atspoguļojums tam, ka tā vieta bija pat ne režisors, pat ne dramaturgs, bet dialoga dalībnieks,” par izrādes “Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk” tapšanu stāsta Artūrs Čukurs.

Bieži vien, kad interesējošā vieta vai kopiena ir apzināta, tik un tā vēl nav skaidrs, kā konkrēto stāstu izstāstīt. Tādos gadījumos atliek vien ieklausīties, un stāsts pats sevi pamazām atklāj. Tāda bijusi gan Artūra Čukura un Krila Ēča pieredze, gan arī Lauras Stašānes un mākslinieces Janas Jacukas pieredze – klausoties vardarbībā cietušu sieviešu stāstus, viņas saprata, ka citiem par to pastāstīt var caur priekšmetiem.

Laura Stašāne kopā ar mākslinieci Janu Jacuku 2021. gada “Homo Novus” festivāla laikā radīja projektu “Lietisko pierādījumu muzejs” par vardarbību, ko piedzīvo sievietes. “To stāstu mēs izstāstījām caur priekšmetiem. Tas, ka tie priekšmeti parādījās, bija kaut kādā ziņā pašu priekšmetu nopelns, jo tas bija lielā mērā saistīts ar klausīšanos sieviešu stāstos. Mēs sadzirdējām, ka tajos stāstos par vardarbību vienmēr ir bijuši klāt kaut kādi necili ikdienas priekšmeti, kas bieži vien ir izraisījuši to vardarbības epizodi. Mums kļuva skaidrs, ka tai vardarbībai, kas ir slēpta, vienmēr taču ir bijis kāds liecinieks – priekšmets. Un tad mums tikai bija jāsaprot, kā caur tiem priekšmetiem stāstu izstāstīt, kā tos telpā parādīt un kādā telpā. Un tad tas viss kļuva loģisks, kad mēs sapratām, ka stāstu stāstīs priekšmets,” stāsta Laura Stašāne.

“Gan vieta, gan priekšmets – viņiem ir ļoti svarīga loma koprades teātrī. Es arī negribētu teikt, ka viņi ir horeogrāfi, režisori vai aktieri, bet viņi ir paši par sevi. Tās ir īpašas attiecības, kuras nevar ielikt konkrētā kategorijā un nosaukt, piemēram, par aktieriem,” viņa saka.

Par koprades teātri pēdējos gados nākas dzirdēt arvien vairāk un vairāk, un sabiedrībā ir arī visnotaļ liela interese par šādām teātra formām. “Manuprāt, koprades teātris ir daļa no pieņemtā, tikai tie lauki, mediji vai institūcijas, kurās šādi darbi tiek veidoti, vismaz Latvijā ir ārpus valsts teātru sistēmas un stabila finansējuma sistēmas. Bet, protams, it sevišķi Eiropas kontekstā šādu darbu ir ļoti daudz – tā ir ierasta un ļoti vajadzīga prakse, kas savā ziņā ir saistīta arī ar demokrātijas veicināšanu un izpratni. Kopienas teātris ir par to, ka cilvēki ir gatavi uzklausīt, iepazīt un arī iesaistīties ne tikai kā skatītāji, bet arī kā dalībnieki. Gribētos jau, lai šie darbi kļūst vēl pieejamāki un skaitliski to būtu vairāk. Jo pagaidām Latvijas kontekstā viņi strādā pārsvarā tikai festivālu ietvaros. Piemēram, Valmieras teātra festivālā, “Homo Novus” festivālā. Top brīnišķīgi darbi, bet to dzīve ir tik īsa, ka to redz ļoti maz cilvēku,” uzskata Krista Burāne.

Arī Laura Stašāne uzskata, ka koprades teātris kļūst par daļu no pašsaprotamas teātra formas. “Mani interesē, kādā virzienā šī forma varētu attīstīties, jo nekas jau nestāv uz vietas un nepaliek tāds, kāds tas ir bijis līdz šim. Un man ir arī prieks par publiku, kura vienmēr tik dabiski un ar interesi pieņem. It īpaši tad, ja tā ir tāda publika, kas nav klasiskie teātra skatītāji,” saka Laura Stašāne. Viņasprāt, koprades teātris ir demokrātisks arī tādā ziņā, ka tas spēj uzrunāt cilvēkus, kuri ikdienā nav cieši saistīti ar teātri, bet gan ar kopienu, ar vietu un ar stāstiem. “Mani tas tiešam iepriecina, kā šādas teātra formas, ja viņām ļauj dzīvot, viņas dabiski atrod gan savas vietas, gan skatītājus,” saka Laura Stašāne.

Artūrs Čukurs uzskata, ka koprades teātra popularitātes augšana liecina arī par sabiedrības domas maiņu. “Man šķiet, ka koprades pamatā ir apziņa par to, ka mēs neesam vieni, bet nepārtraukti iejaukti kaut kādās attiecībās ar pilsētu, kuru mēs apdzīvojam, vai ar lietām, kas ir mūsu mājās. Tāpat arī notikumi, kas notiek tepat vai aiz robežām, liek nojaust, cik mēs visi esam sasaistīti. Ne tikai cilvēki, bet arī pasaule plašākā mērogā. Tas, ka kopā radīšana kļūst arvien meinstrīmāka, liecina, ka mums ir paplašinājusies domāšana. Kur tas viss iet tālāk, to mēs redzēsim,” Artūrs Čukurs saka.

“Tas tiešām ir svarīgākais – apzināties, ka mēs visi esam saistīti. Bet cik viegli to arī ir zaudēt… Ar to, kas pašlaik notiek pasaulē, ir izteikti redzama arī vēlme norobežoties un nevēlēšanās saprast kaut ko citu – tas ļoti dominē. Tas ir tāds stāvoklis, kas vienmēr mainās, ceļas uz augšu un krīt, bet kaut kādā mērā tas man liek domāt par to, ka koprade ir prakse, kas ir jāsargā un jāattīsta – visa šī iepriekš minētā,” saka Laura Stašāne.