Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā: Izkrist no realitātes un institūcijas. Par festivāla «Homo Novus» nozīmi
Šogad Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais festivāls “Homo Novus” svin savu 30. dzimšanas dienu. Gaidot festivāla norises septembrī, laiks līdz svinīgajam brīdim tiks pavadīts spraigi un radoši, un viens no jaukiem un izzinošiem akcentiem ir sadarbībā ar Latvijas Radio 3 “Klasika” rīkotais sarunu cikls “Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā”. Šajā ciklā kopā ar dažādiem viesiem tiks runāts par laikmetīgās skatuves mākslas dzīvi gan pagātnē, gan tagadnē.
🔊Klausies sarunu Latvijas Radio 3 “Klasika” arhīvā.
Šis gads ir festivāla “Homo Novus” jubilejas gads, un, to godam atzīmējot, festivāla rīkotāji un skatuves mākslinieki sagādājuši bagātīgu programmu ar daudziem aizraujošiem projektiem. Viens no tādiem – aktrises Gunas Zariņas, senogrāfes Daces Ignatovas, dramaturga Kirila Ēča un grupas “Alejas” kopdarbs – ģimenes izrāde “Laika Zobs un klusuma mizotāji” Latvijas Nacionālajā operā. Jau pati izrādes norises vieta šķiet intriģējoša – darbība nenotiks uz skatuves, bet gan bēniņos un aizskatuvē.
“Mēs jau veselu gadu par šo projektu domājam. Mums ir izdomāta vesela pasaule, kas balstās patiesos notikumos. Mēs mēģināsim vairāk runāt ar bērniem un viņu vecākiem. Manuprāt, vislabākās ir tās sarunas, kuras var vest mājās un pēc tam tālāk apspriest ģimenē. Un mēs runāsim par to, kā mēs varam turēties pretim iznīcībai, erozijai un kā par to vispār var runāt un, domājams, arī smieties,” atklāj Guna Zariņa.
Viņas pieredze ar festivālu ir ļoti cieša jau kopš tā pirmsākumiem – zinātāji atceras, ka pirmie Jaunā Rīgas teātra gadi ar aktieru kursu, kurā spēlēja arī Guna Zariņa, tika izspēlēti tieši uz “Homo Novus” skatuvēm. 30 gadu gaitā festivālā piedzīvoti ne tikai daudzi nozīmīgi iestudējumi un neaizmirstami brīži kā aktrisei, bet arī kā skatītājai. Un nu – arī kā vienai no festivāla jubilejas grāmatas autorei.
Guna Zariņa atzīst – festivālam ir liela nozīme skatuves mākslinieku dzīvēs, jo tas paver plašākus radošos apvāršņus nekā dienu no dienas strādājot vienā teātrī. “Es izkāpju no savas institūcijas, kurā es tomēr dzīvoju kaut kādā reglamentā un sistēmā. Tur arī bieži vien neesmu tikai aktrise, bet festivālā man ir vēl citi uzdevumi, un es pati sev uzlieku citus uzdevumus un kaut ko vēl pilnīgi citu. Tas ir kā cits visums,” atklāj aktrise.
Festivāla ilggadējā vadītāja un viena no topošās jubilejas grāmatas galvenajām autorēm Gundega Laiviņa uzskata, ka festivāla formāts ir svarīgs ne tikai tāpēc, ka tas spēj piedāvāt dažādību un mainību skatuves mākslinieku radošajā darbībā, bet arī teātra procesos kopumā. “Festivāls ir ļoti mainīgs, un tas mainās ātri, kaut arī notiek vien reizi gadā. Iespējams, teātri ar štatu un repertuāru nevar tik ātri pieņemt lēmumus vai reaģēt, jo teātris ir liels kuģis. Festivāls turpretim ir maza airu laiviņa, kuru pagriezt dažādos virzienos var daudz vieglāk,” Gundega Laiviņa saka.
Piemēram, viņa atceras, ka 2020. gadā, kad pasauli negaidot pārsteidza pandēmijas vilnis, festivāla komanda jau teju gadu bija strādājusi pie programmas. “Martā mēs sapratām, ka tā visa programma ir jāatceļ un tad mēs domājām – atcelt festivālu vai darīt kaut ko citu? Un mēs salikām kopā, manuprāt, vienu no visbrīnišķīgākajiem izlaidumiem “Homo Novus” vēsturē vien trīs mēnešu laikā,” Gundega Laiviņa saka.
Festivālu nereti apraksta kā savdabīgu atraušanos no ikdienas. “Tas ir tieši tās intensitātes dēļ. Tiem, kas ir gatavi nodoties festivāliem, uz laiku izkrīt kaut kāds realitātes nogrieznis, un viņi pavada kaut kādu laiku tādā kā utopijā. Bet, manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai, atgriežoties realitātē, mēs nestu līdzi piedzīvoto un nekad nepārtrauktu ģenerēt alternatīvus scenārijus, nākotnes scenārijus un raudzīties uz savu realitāti ar tādām kā aizdomām – ka varbūt mēs varam domāt par to arī citādāk vai virzīt kādā citā virzienā,” Gundega Laiviņa saka.
Viņasprāt, festivāls ir arī izcils formāts, lai izceltu kādu konkrētu kultūras fenomenu, kas nereti pēc tam kļūst par teju vai pašsaprotamu teātra sastāvdaļu. “Mums ir bijis gan jaunais cirks, gan objektu teātris senos laikos, kas aizsāka veselu objektu teātra vilni. Un 2021. gadā festivāls pievērsās teātrim ārpus teātra ēkas, kas “pavēra slūžas vaļā”.
Skatuves mākslinieki ir sākuši pilnīgi citādāk skatīties uz telpas dramaturģiju, teātra mākslinieku un skatītāju attiecībām,” saka Gundega Laiviņa. Viņa tic, ka festivāls ir arī pateicīga vieta neveiksmēm, kas arī ir svarīga radošo darbu sastāvdaļa. “Nav jādomā par lielām izrādēm lielai auditorijai, un tas ir brīnišķīgi. Māksla un radīšana ir nepārtraukta kļūdīšanās, meklējumi un riskantas, bet vajadzīgas sarunas vešana, kur ir visdažādākie iznākumi iespējami. Un festivāls var būt vieta, kur to visu izmēģināt bez tik smagām sekām,” uzskata Gundega Laiviņa.
Nu jau kādu laiku “Homo Novus” ir kļuvis starptautisks, ik gadu piesaistot māksliniekus no daudzām pasaules valstīm – gan jaunus, gan plaši atzītus un labi atpazīstamus vārdus, ko citos apstākļos Latvijā, iespējams, nevarētu pieredzēt. Kāpēc Latvijai, kur teātra tradīcija ir šķietami spēcīga, tomēr ir svarīgi sastapties ar pasaules teātri? “Starptautiskais aspekts ir ārkārtīgi svarīgs – tā ir ilūzija, ja mums liekas, ka mēs neesam saistīti ar pārējo pasauli.
Mēs esam saistīti, un mums ir jāapzinās šī saikne – gan vertikāla, gan horizontāla, gan visādos citādos līmeņos vērsta. Aizvērt durvis un sirdis, manuprāt, ir tāpat kā aizliegt sev kādu vērtīgu dzīves pieredzi,” uzskata Gundega Laiviņa. Laikā, kad festivāls “Homo Novus” piedzīvoja savus pirmos pastāvēšanas gadus, viņai bijusi iespēja paviesoties Aviņonas festivālā. “Toreiz sēdēju tur ar pavērtu muti un domāju – kā lai šo aizved arī mūsējiem?” viņa atceras.
Gadiem ejot, kad festivāls jau bija ieņēmis starptautiskus apgriezienus, esot pienācis brīdis, kad festivāla komanda sākusi domāt – ko ārzemju mākslinieku viesošanās dod Latvijas kultūras telpai? Bez savu darbu izrādīšanas, ko viņi vēl šeit dara un piedzīvo?
“Tas pamazām aizsāka to jaundarbu vilni vai adaptēto vilni, kur mēs aicinājām māksliniekus no citām valstīm būt šeit un strādāt ar citiem māksliniekiem, radot jaunus darbus, vai arī braukt ar jau gatavu darbu, kurā ir paredzētas kādas šķirbas, pa kurām var ienākt arī lokālais. Vai nu tematiski, vai līdzautoru ziņā, lai arī vietējie spēki var būt klātesoši. Vai arī mēs apzināti meklējam ārvalstu mākslinieka darbam atbilstošu lokāciju, kas nav teātra melnā kaste. Lai vismaz veidojas saķere ar vietējo telpu. Mums kļuva svarīgi, lai notiktu saruna. Mēs pat vienā brīdī ieviesām festivāla brīvdienas, kad mēs visi braucām uz Lapmežciemu un sēdējām jūras krastā bez nekāda iepriekš izdomāta rīcības plāna.
Visiem bija tur jābrauc, un tur dzima brīnišķīgas idejas, draudzības un sarunas. No tāda pragmatiska skatupunkta tā varbūt ir naudas izšķērdēšana, bet, manuprāt, tā ir bijusi viena no festivāla vērtīgākajām epizodēm, lai dzimtu starptautiskas sadarbības,” Gundega Laiviņa saka.
Raidierakstu “Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Atpakaļ