Par to, ko atstāt un noenkurot. Rezidences pieredze Kanādā
2024. gada starptautiskā jauna teātra festivāla “Homo Novus” ikgadējo festivāla skolu vadīja Kanādas kolektīvs “Mammalian Diving Reflex”, kas pazīstams ar sociāli atbildīgiem, iesaistošiem un līdzdalības mākslas projektiem. Festivāla skolas meistarklasēs piedalījās gan pieredzējuši mākslinieki, gan vietējie pusaudži, kuri nedēļas laikā nāca klajā ar vairāk nekā 40 idejām jaunas izrādes veidošanai, izmantojot “Mammalian Diving Reflex” pieeju Avotu ielas apkaimes un tās iedzīvotāju izpētei. Mēnesi vēlāk līdzīgs projekts tika īstenots arī Kvebekā, kur vietējie mākslinieki apguva sociāli atbildīgas mākslas prakses un radīja jaunas izrāžu idejas, pētot Senrošas (Saint-Roch) apkaimi.
Šo projektu sēriju tā veidotāji nodēvējuši par “Mammalian Droppings” – izpēte ir tikai pirmais posms, kam seko kādas atrastās idejas īstenošana citā valstī, pilsētā un kultūras kontekstā, tā veicinot “starptautisku māksliniecisko apputeksnēšanos”. Pirmais šāds mēģinājums notika šī gada aprīlī, kad Kvebekas māklinieki izvēlējās vienu no Rīgā dzimušajām idejām – “Snorres stāstu vakaru”, ko realizēja Kvebekā. Šajā nolūkā divi mākslinieki no Rīgā notikušās festivāla skolas – dzejniece Māra Ulme un festivāla skolas radošais producents Samuels Ozoliņš – devās uz nedēļu ilgu rezidenci Kvebekā, kur kopā ar vietējiem māksliniekiem īstenoja šo projektu, lai izmēģinātu, kā Avotu ielas iedvesmotā ideja uzrunā citas valsts skatītājus un dalībniekus.
Kvebekas rezidences noslēgumā tika radīta rotaļīga, interaktīva lasīšanas izrāde, kurā mijiedarbojās mākslinieki un skatītāji, izmēģinot jaunu lasīšanas veidu. Šīs izrādes mūza un iedvesmas avots bija Rīgā dzīvojošais Snorre Karkkonens Svenssons no “Valodu mājas” Avotu ielā, kurš festivāla skolas dalībniekiem atklāja savu unikālo veidu, kā vienlaikus lasīt 200 grāmatas.
Nākamais “Droppings” projekts norisināsies Milānā, bet 2026. gadā tas, iespējams, atgriezīsies arī Rīgā ar kādu pasauli apceļojušu ideju. Sekojiet līdzi!
📷 1–3 Shanya Ramirez, 4-5 Isabel Ahat, 6 Samuels Ozoliņš
Par to, kā izpaudās rezidence un ko viņi tur darīja, stāsta māksliniece Māra Ulme, kas piedalījās 2024. gada “Homo Novus” festivāla skolā Avotu ielā un rezidencē Kanādā:
Lai atbildētu uz jautājumu “Ko jūs tur darījāt?”, būtu nepieciešamas vairākas lapaspuses, taču pats būtiskākais, manuprāt, bija piedzīvot mazo mākslas uzvaru.
Tātad – radīt vienreizēju notikumu, kurā veidojas īpaša atmosfēra; vietu, kur mēs visi varam justies atklāti, pamanīti un ar apziņu, ka darām ko patiesi vērtīgu.
Praktiskajā līmenī – jau trīs mēnešus pirms rezidences aktīvi sazvanījāmies ar Kvebekas komandu. Mums bija skaidrs, ka lasīsim tikai tās grāmatas, kas mainījušas mūsu dzīvi, un ka izrāde notiks pilsētas “black-box” telpā. Pirmajā dienā sadalījāmies divās mazās grupās.
Scenogrāfijas grupu vadīja Samuels. Viņu uzdevums bija iekārtot telpu – izvēlēties, kur atradīsies plaukti, galdiņi, dīvāni, klubkrēsli un citas mājīgumu rosinošas lietas, ko dalībnieki varēja atnest arī no mājām. Viņu devās arī uz bibliotēku un sarunājās ar cilvēkiem, lai noskaidrotu, kuras grāmatas mainījušas viņu dzīvi. Šķiet, viens no sarežģītākajiem lēmumiem bija – vai sanest ļoti daudz grāmatu, lai piepildītu telpu un radītu vizuāli iespaidīgu vidi, vai tikai tās grāmatas, kas bijušas īpašas un mainījušas kāda cilvēka dzīvi. Šī dillemma izraisīja plašas diskusijas par to, kas īsti ir jēgpilna grāmata – varbūt jebkura grāmata kādam ir nozīmīga, tikai mēs to nezinām. Galu galā kvalitāte uzvarēja kvantitāti, un telpā palika tikai tās grāmatas, par kuru ietekmi bijām droši.
Izrādes grupu vadīju es. Mēs bijām atbildīgi par to, kas notiks izrādē – kā varam ietekmēt to, cik ilga tā būs, kādas grāmatas lasīsim, cik daudz un ar kādu nozīmi. Kļuva skaidrs, ka vislabāk ar laiku iespējams rīkoties tad, ja brīžiem izrādes vadību uzņemamies paši – zinot, ko un kā lasīsim. Tas mums ļāva arī kontrolēt savas lokācijas, mūziku un apgaismojumu, tā noņemot spiedienu no apmeklētājiem un padarot viņiem šo pieredzi interesantu arī kā skatītājiem.
Mēs uzņēmām laiku, lasot katra komandas biedra izvēlēto fragmentu, un drīz vien atklājām, kuri fragmenti dabiski papildina viens otru – nevis tukšā repetīcijā, bet ar jēgu papildinošu kvalitāti. Lai izrāde neliktos smagnēja vai garlaicīga, iekļāvām dažādas negaidītas interakcijas.
Pirmā interaktīvā pauze bija grāmatu orākuls – apmeklētāji varēja uzdot jautājumu, nosaukt skaitli, orākula vadītājs skaitot piegāja pie konkrētas grāmatas, tad nosaukt vēl vienu skaitli – lai atvērtu konkrētu lappusi un rindkopu., ko nolasīt kā atbildi
Otrā interaktīvā pauze bija pilnībā skatītāju rīcībā – viņi varēja nākt priekšā vai no savas vietas nolasīt fragmentu no grāmatas, kas mainījusi viņu dzīvi.
Pēc tam vēl divas reizes aplis sākās no sākuma – mūsu iestudētā daļa mijās ar orākulu un brīvo lasīšanas daļu, kopumā radot apmēram pusotru stundu ilgu izrādi.
Jāsaka, ka laiks tiešām paskrēja nemanot. Es ticu, ka šīs nedēļas laikā mums patiešām izdevās radīt mierpilnu, jēgpilnu un godīgu pieredzes telpu daudziem. Es (beidzot un lēnām) sāku apzināties, ka atgūstu spēju uzticēties sev un citiem, ja atrodos vidē, kas ir gādīga un veicina komunikāciju. Noslēgumā, varu apsolīt, ka centīšos šo saņemto enerģiju un pārliecību nodot tālāk – vislabākajā iespējamajā veidā – ikvienā nākamajā projektā, kurā piedalīšos!
Atpakaļ