LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Šonedēļ, 7. jūnijā durvis vērs jau 15. Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennāle, tādēļ šķiet īsti laikā atskatīties gan uz pašas kvadriennāles attīstību, gan tās mijiedarbi ar Latvijas teātri un scenogrāfiju. Šoreiz – no manas perspektīvas, kā kuratorei un producentei piedaloties Latvijas profesionāļu un studentu izstāžu veidošanā kopš 2011. gada.

Prāgas kvadriennāle ir lielākais šāda veida pasākums pasaulē, kas veltīts izrādes dizainam no rekvizītiem un kostīmiem līdz teātra ēkai, centrā liekot scenogrāfiju. Formas ziņā tā ir līdzīga tādiem starptautiskiem forumiem kā Venēcijas mākslas biennāle, kur mākslinieki piedalās kā konkrētu valstu pārstāvji, precīzāk vai nosacītāk reaģējot uz notikuma kuratoru izvirzīto tēmu. Atšķirība gan tāda, ka izstādes telpas izmērs un novietojums vismaz pēdējās kvadriennālēs nav atkarīgs no valsts finansiālajām iespējām un vēsturiski veidojušās varas pozīcijas, kā tas ir, piemēram, Venēcijā.

Ikvienas valsts ziņā ir izvēle piedalīties Prāgas kvadriennālē un mākslinieku atlases principi. Tas nozīmē, ka izstāžu konceptuālais vēstījums un estētiskie risinājumi ir ļoti dažādi, bet ģeogrāfiskā pārstāvniecība – nevienmērīga: dominējošās ir Rietumu valstis un Rietumu tradīcijā balstīti izrādes dizaina un teātra telpas principi. Kvadriennāles pievienotā vērtība nenoliedzami ir līdzās valstu un reģionu sadaļai rīkotā studentu jeb scenogrāfijas skolu izstāde, kas nereti kļūst par dzīvīgāko, aizraujošāko un atklājumiem bagātāko zonu. Simtiem topošo scenogrāfu, kostīmu, gaismas un skaņas mākslinieku sabrauc Prāgā, lai ne tikai izstādītu mācību procesā tapušos maketus, bet piedalītos arī plašā izglītības un koprades programmā. Mācīšanās, sarunāšanās, pieredzes apmaiņa, nākotnes vīziju un sadarbības modeļu projektēšana dažādu paaudžu un kalibra mākslinieku starpā noteikti ir elements, kas padara kvadriennāli unikālu.

Dibināta 1967. gadā, īsu brīdi pirms Prāgas pavasara, gadu gaitā tā līdzīgi kā teātra ainava gan lokālā, gan globālā mērogā ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. Es pieļauju, ka pirmās kvadriennāles bija kā brīvības un brīvdomības sala, kur scenogrāfija, kas nereti ir abstrakta, simboliska, asociatīva, iespējams, ļāva “starp rindām” paust protestu pret padomju režīmu. Šodien tā ir kļuvusi par vietu, kur mākslinieki ne tikai aktualizē un pārskata iepriekšējos četros gados paveikto, bet analizē, prognozē un virza jomas attīstību. Ne mazāk būtiski – Prāgas kvadriennāle svin scenogrāfus, gaismas, skaņas un kostīmu māksliniekus nevis kā režisora atbalsta personālu, bet suverēnus profesionāļus, kas darbojas ārkārtīgi interesantā teritorijā dramatiskās, vizuālās, skaņas māksla, arhitektūras un vietrades krustpunktā.

Prāgas kvadriennāles nesenajā vēsturē visspilgtākās pārmaiņas iezīmējās laikā no 2008. līdz 2015. gadam, kad tās mākslinieciskā vadītāja bija dramaturģe Sodja Lotkere. Viņas stāšanās amatā sakrita ar postošu ugunsgrēku kvadriennāles tradicionālajā norises vietā – industriālā jūgendstila pērlē “Industriālā pils”. Tas lika meklēt alternatīvu vidi, mainot kvadriennāles attiecības ar Prāgu gan fiziskā, gan konceptuālā līmenī. Sodja Lotkere aktualizēja kvadriennāles tematiskās ass nozīmi, aicināja domāt par telpas dramaturģiju un to, kā telpa veido un ietekmē mūsu attiecības, pievērsās scenogrāfijas robežu pārdefinēšanai un teorētiskās skolas stiprināšanai, spēcināja un padarīja laikmetīgāku kvadriennāles māksliniecisko līmeni, pateicoties ciešāku attiecību veidošanai ar nacionālo izstāžu kuratoriem un divām starptautiskām programmām, kurās piedalījās arī Latvijas Jaunā teātra institūts un mūsu mākslinieki: Krustpunktā: intimitāte un izrāde (Intersection: Intimacy and Spectacle) 2011. gadā un Kopīgā telpa: mūzika, laiks, politika (Shared Space: Music Weather Politics) 2015. gadā.

Šodien kvadriennālē aizvien precīzāk atbalsojas pārmaiņas plašākā teātra kontekstā, aizvien aktuālāks kļūst jautājums, vai scenogrāfija bez izrādes vispār ir iespējama, un kāda ir teātra telpas jēga un funkcija bez aktiera. Kas gan ir sastindzis makets vai attēls bez divu teātra pamatelementu – darbības un laika dimensijas? Atbildi uz šo jautājumu Prāgā meklē aizvien vairāk mākslinieku, maketu izstādīšanas vietā nereti pievēršoties procesam vai radot scenogrāfiju, ko darbina aktieri, skatītāji, citi aktīvi, rīcībspējīgi elementi – skaņa, gaisma, priekšmeti, materiāli, vai visi minētie kopā. Mainās skatītāja pozīcija, kurš no vērotāja ir kļuvis par dalībnieku. Nereti tas nozīmē scenogrāfijas pieredzēšanu “no iekšpuses” arī fiziskā izpratnē. Prāga ir vieta, kur scenogrāfija tiešām atklājas kā aktīva vide, nevis fons. Galu galā – telpa pati kļūst par stāstnieku, un tieši šis princips pēdējos gados ir pamatā arī Latvijas profesionāļu izstādēm.

Latvija Prāgas kvadriennālē piedalās kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem un mūsu scenogrāfiju tur ir pārstāvējuši gan Ilmārs Blumbergs, gan Andris Freibergs un, protams, Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas studenti un pasniedzēji, uzturot patiesu un nerimstošu interesi par Latvijas scenogrāfijas tradīciju. Kopš 2007. gada Latvijas izstādi veido mākslinieki, kuri tajā brīdī atrodas avangardā un kuriem ir potenciāls turpmākos četrus gadus virzīt scenogrāfijas attīstību Latvijā. 2007. gada tā bija Monika Pormale, 2011. gadā – Reinis Suhanovs, 2015. gadā – Vladislavs Nastavševs, 2019. gadā – Krista un Reinis Dzudzilo, bet 2023. gadā tās ir “Grāfienes”– jauno mākslinieču kolektīvs, kura balsis nākošajos gados noteikti atradīsies teātra procesa epicentrā. Izvēle vērst skatu nākotnē tā vietā, lai reflektētu par pagātni ir riskanta, bet mūsu teātrim un sabiedrībai akūti nepieciešama.

2011

Reinis Suhanovs, kurš 2007. gada kvadriennālē saņēma daudzsološākā jaunā scenogrāfijas talanta balvu, 2011. gadā Prāgā atgriezās, pārstāvot Latviju valstu un reģionu sadaļā ar instalāciju “Telpa telpā” – pirmo reizi īpaši kvadriennālei radītu darbu. Četros gados viņš bija paspējis radīt virkni būtisku scenogrāfiju, vairumu – sadarbībā ar režisoru Viesturu Meikšānu. Instalācijas “Telpa telpā”, ko Reinis veidoja kopā ar komponistu Jēkabu Nīmani un gaismu mākslinieku Krišjāni Strazdīti, pamatā bija Valmieras teātra izrādes “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” scenogrāfija. Prāgas darbs izvērsa “Straumēnu” tēmu plašāk un pievērsās ne tikai latviešu identitātes meklējumiem, bet reflektēja arī par finanšu un vērtību krīzes apmulsināto Eiropu, kuras ārēji spožā, gludā un nevainojamā fasāde slēpj nokvēpušas krāsmatas. Izdegušajā, šķietami mirušajā namā kustību un cerību iemiesoja delikāta, tik tikko nojaušama, bet vienmēr klātesoša, sastingušo telpu ievibrējoša skaņas un gaismas partitūra.

Togad Prāgas kvadriennāle no profesionāļu saieta kļuva par visas pilsētas festivālu, pateicoties projektam “Krustpunktā: intimitāte un izrāde”, ko radīja kuratore Sodja Lotkere sadarbībā ar arhitektu Orenu Sagivu un teātra māksliniekiem no visas pasaules. Laukumā pie Nacionālā teātra tika izvietota balto kubu / melno kastu sistēma ar vairākiem desmitiem īpaši Prāgai radītu jaundarbu, kas reflektēja par intimitātes un izrādes tēmu. No ārpuses tā atgādināja labirintu vai kāda Tuvo Austrumu ciemata maketu – no ārpuses noslēgtu struktūru, kuras “vēderā” mutuļo dzīvība un kompleksas publiskā un privātā attiecības. Šī notikuma konceptuālais ietvars, telpiskais risinājums, mākslinieciskā jauda piešķīra jaunu dimensiju Prāgas kvadriennāles attiecībām ar pašu pilsētu, tās publisko ārtelpu un iedzīvotājiem. Līdzās Romeo Kasteluči, Annai Fībrokai un Bretam Beilijam projektā piedalījās arī mūsu scenogrāfe Monika Pormale, kostīmu mākslinieki mareunrol’s un māksliniece Dace Džeriņa.

2015

2015. gadā Prāgas kvadriennāle pārvācās uz pašu Prāgas vecpilsētas sirdi, ko caurauž blīvs arhitektonisko, politisko, ekonomisko, sociālo attiecību tīklojums. Tā bija pilnīgi jauna pieeja – valstu komandām nepiešķīra ar baltām izstāžu sienām nodalītu kvadratūru, bet aicināja veidot ekspozīciju ļoti dažādās reālās telpās. Izstādes norises vieta vairs nebija pasīva un neitrāla vide, bet aktīvs spēlētājs ar konkrētu, nereti ļoti spēcīgu identitāti. Latvijai tika viena no Kafkas mājas istabām – vienkārša gaiša telpa ar koka grīdām un logu rindu, kas burtiski pārpludināja telpu ar gaismu un kalpoja kā atvere uz vecpilsētu ar tās skaņu, krāsu un smaržu buķeti. Mūsu mākslinieka izvēli noteica ne tikai viņa vieta Latvijas scenogrāfijā, bet arī spēja sadarboties ar konkrēto vietu kā ekspozīcijas līdzautoru. Režisors Vladislavs Nastavševs, vienīgais Latvijas pārstāvis Prāgā, kas nav skolojies Mākslas akadēmijā, bija nodemonstrējis spēju atdzīvināt teātra melnās kastes sienas ar pavisam minimāliem līdzekļiem, kas burtiski uzspridzina iztēli. Prāgas izstādes “Pakļaušanās” pamatā bija viņa scenogrāfija paša režisētajai izrādei “Jūlijas jaunkundze” Valmieras teātrī. Uz metāla staba telpas centrā atradās koka baļķis-svārsts, uz kura izvietoti dažādi sadzīves priekšmeti kā simbols Kristīnes valstībai – virtuvei. Pateicoties nepārtrauktai saspēlei ar aktieriem Mariju Linarti un Raimondu Celmu scenogrāfija kļuva par dzīvu būtni, kas reizē iemieso līdzsvaru un mieru, spriedzi un sabrukumu. Šeit šos stāvokļus šķīra pussolītis, pusmilimetrs, liega vēja plūsma caur atvērtajiem logiem vai skatītāja pieskāriens, un tas izstādes atmosfēru turēja nospriegotu līdz maksimumam visas desmit kvadriennāles dienas.

2019

Līdzīgi kā Reinis Suhanovs 2007. gadā arī Krista un Reinis Dzudzilo 2019. gada ekspozīcijā ZRwhdZ pievērsās skaņai kā telpiskas pieredzes katalizatoram, aicinot skatītājus iekāpt gigantiskā mūzikas instrumentā jeb “mūzikas kastītē” un piedzīvot mirkli, kurā dzimst un mirst jauna pasaule, bet sākums un beigas saplūst vienā. Instalācijas pamatā bija Vāgnera ideālā mūzikas teātra princips, kur skaņa nonāk telpā caur pēdām un ceļo augšup līdz fiziski pieskaras dziedātāja balss saitēm, ceļā caurdurot ķermeni. Bija fascinējoši vērot, kā skatītāju klātbūtne transformēja un paplašināja šo ārkārtīgi askētisko un reizē blīvo scenogrāfiju. Cilvēki lietoja Dzudzilo instalāciju kā spēļu vai sarunu istabu, skatuvi (kāda sieviete reiz sāka spēlēt vijoli, radot brīnišķīgu saspēli ar Auznieka skaņas partitūru), meditācijas telpu.

2023

Šogad Latviju Prāgā pārstāvēs Dace Ignatova, Justīne Jasjukēviča, Ildze Jurkovska un Marianna Lapiņa jeb “Grāfienes” ar darbu “Ceļā”. Tas reflektēs par scenogrāfiju kā nerimstošu procesu, kas dzimst attiecībās ar laiku un vietas garu. Kvadriennāles atklāšanas vakarā 7. jūnijā “Grāfienes” pametīs savu darbnīcu Rīgā, lai kopā ar dramaturgu Kirilu Ēci un operatoru Dāvidu Smiltiņu ar auto dotos ceļā uz Prāgu. Katru ceļojuma dienu viņi radīs jaunu teātra telpu, vides scenogrāfiju vai performatīvu intervenci, kas kopā ar ainavu, laikapstākļiem un ceļā satiktajām kopienām pētīs būtiskus teātra principus un meklēs atbildi uz jautājumu, kāda šodien ir teātra jēga un uzdevums? Kādā teātra telpā var piedzimt šī jaunā jēga? Prāgā apmeklētāji katru dienu varēs sekot līdzi ceļojuma tiešraidei Latvijas stendā izvietotos ekrānos, līdzīgi kā realitātes šovā pamazām nodibinot attālinātu, taču zinātkāres un empātijas pilnu saikni ar ceļotājiem. Kvadriennāles noslēguma dienā “Grāfienes” ieradīsies stendā ar epilogu, kura saturu un formu tieši ietekmēs ceļā piedzīvotais.

Mājās pārvestais

No pašiem pirmsākumiem visas Prāgas kvadriennāles izstādes vērtē starptautiska žūrija, pārliecinošākajai ekspozīcijai piešķirot kvadrienāles grand prix – Zelta Trīgu, kā arī medaļas virknē kategoriju. Sacensība un balvu dalīšana mākslā, protams, ir diskutabla, jo šeit nav iespējami nedz kvantitatīvi izmērāmi kritēriji, nedz objektivitāte. Tomēr, atskatoties uz Latvijas dalību Prāgas kvadriennālē, kļūst skaidrs, ka mums pavisam objektīvi ir izcila scenogrāfijas skola. Tās kodols, iedvesmas avots un atskaites punkts joprojām ir pagājušogad viņsaulē aizgājušais Andris Freibergs, mākslinieks, kurā absolūtā saskaņā un mijiedarbē sadzīvoja trauslums un spēks, māceklis un meistars, nekad kādam no šiem lielumiem nesākot dominēt.

1995. gadā Prāgas kvadriennāles sudraba medaļu saņēma Andris Freibergs par scenogrāfiju Kšištofa Penderecka baletam “Marija Magdalēna”, 1999. gadā Latvijas studentu ekspozīcija saņēma UNESCO balvu, 2003. gadā ar sudraba medaļu novērtēta Ilmāra Blumberga scenogrāfija un kostīmi Mocarta operai “Burvju flauta”, 2007. gadā Reini Suhanovu sumināja kā daudzsološāko jauno scenogrāfijas talantu, bet Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļai tika zelta medaļu par labāko studentu ekspozīciju. 2011. gadā Latvijas studentu ekspozīciju “Šekspīrs + Čehovs + Bekets + Blaumanis” ar zelta medaļu apbalvoja atkārtoti. 2015. gadā visi Latvijas studenti, kas piedalījās izstādē “Mazie uzdevumi” saņēma daudzsološākā jaunā scenogrāfijas talanta balvu, bet Vladislava Nastavševa darbs “Pakļaušanās” – zelta medaļu kategorijā “Kopējais izrādes dizains”. Kopā ar Igauniju un Somiju Latvijas ekspozīciju pirmo reizi nominēja Zelta Trīgai. 2019. gadā Kristas un Reiņa Dzudzilo veidotā Latvijas izstāde saņēma zelta medaļu kategorijā “Labākā kuratora koncepcija”. Līdzās šīm tradicionālajām kvadriennāles balvām 2015. gadā Andris Freibergs saņēma pirmo Scenogrāfijas skolotāja balvu, un man no drošiem avotiem zināms, ka šo balvu radīja tieši Freiberga dēļ. Monika Pormale un Katrīna Neiburga strādāja kvadriennāles žūrijā 2011. un 2015. gadā. Mūsu veikums ir novērtēts arī Latvijā – gan Reiņa Suhanova “Telpa telpā”, gan Kristas un Reiņa Dzudzilo “ZRwhdZ” nominēti Purvīša balvai. Šogad vēlēsim veiksmi “Grāfienēm”, kuru drosme un uzdrīkstēšanās pelnījusi zelta medaļu jau tagad!

Atpakaļ