LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Vilnis Bīriņš ir viens no “un tad durvis atkal atvērās” – pēc kā mēs, skatītāji, šobrīd visvairāk alkstam?” (and then the doors opened again) meistardarbnīcas dalībniekiem. Četru dienu laikā režisora Davida Vēbera-Krebsa (David Weber-Krebs) un kuratora un dramaturga Simones Basani (Simone Basani) vadībā četri dalībnieki strādāja pie savām nelūgto pakalpojumu (Unrequested Services) idejām.

Nedaudz par ceļu līdz nelūgtajam pakalpojumam “ECHO“.

Davids Vēbers-Krebss un Simone Basani meistardarbnīcu sāk ar aicinājumu pastāstīt par izrādi, kas atstājusi paliekošu iespaidu uz katru no mums. Reizē tā ir gan iepazīšanās ar darbnīcas dalībniekiem, gan arī pētījums par dalībnieku skatījumu uz performatīvo mākslu pēc tam “kad durvis atkal atvērās”, tas ir – šodien. Es stāstu par brīnišķīgu igauņu mākslinieka Marta Kangro izrādi “Past perfect”, ko šī gada martā izdevās noskatīties Tallinā Baltic Dance platform. Man vienmēr paticis Marta Kangro smalkums. Turklāt izrādē viņš runā par tēmu, kas mani mākslā nodarbina šobrīd, – pagātni, kas ir tikpat neprognozējama kā nākotne, kas plūst un mainās, mainoties tam, kas nonāk mūsu fokusā. “Past perfect” ir tīrs darbs, kas manā interpretācijā nozīmē to, ka tas mani pārņēmis savā varā, ka tajā nav nekā lieka, kas traucētu to uztvert. Milzīga bauda vērot, kā ikdienišķas kustības pārtop semiotiskās zīmēs, kā veidojas stāsta dramaturģija, kā strādā dažādas detaļas, kaut vai izrādes sākumā pieminētais lietus, kas izrādes vidusdaļā sāk līt uz skatuves, kur kopā ar mākslinieku atrodas arī skatītāji, vai dejotāja pazušana uz kādu laiku un pēkšņā parādīšanās, kad skatītāji jau ir nolēmuši, ka izrāde ir beigusies. Faktiski mans stāsts par izrādi “Past perfect” ir atbilde uz vienu no darbnīcas sākumā formulētajiem jautājumiem – kāda māksla ir nepieciešama šodien. Mana īsā versija – ļoti dažāda, bet svarīgi ir kvalitātes kritēriji (kas katram skatītājam, protams, ir savi).

Otrais uzdevums: izvēlēties kādu no Davida grāmatas pēckovidlaika teātra apmeklējuma vīzijām un to atstāstīt. Skaidrs, ka šeit svarīgāka ir interpretācija, nevis pats stāsts. Tūlīt pat seko trešais uzdevums: nu jau kopā ar citu darbnīcas dalībnieku, to pašu izdarīt atsaucoties uz kādu no intervijām, ko Davids un Simone ir veikuši teātra uztveres pētījuma ietvaros Latvijā. Annijas un manis kopīgi izvēlētajā intervijā ir pieminēti vairāki interesanti aspekti: intervētajam ir svarīga distance, cik tālu viņš atrodas no skatuves, tāpat arī tas, vai viņa redzeslokā iekļūst citi skatītāji, ka viņa uztveri ietekmē blakussēdētājs, ar kuru viņš kopā devies uz teātri, un ka viņš ar nepacietību gaida mirkli, kad izrāde beigsies, lai varētu dalīties savos iespaidos. Mums ar Anniju ir jāizvēlas intervijas atslēgvārdi, un mēs izvēlamies – atbalss un distance.

Ceturtais uzdevums ir tā saucamais storytelling uzdevums: kopā ar kādu darbnīcas dalībnieku jāpastāsta par izdomātas izrādes apmeklējumu. Skaidrs, ka tā ir neliela, bet jau nopietnāka uzstāšanās publikas (lai arī tikai darbnīcas dalībnieku) priekšā. Gatavojoties šim uzdevumam rodas mirkļbirka #nopressure. Šim izteikumam var būt dažādi skaidrojumi. Viens no tiem tiešs – bez uztraukuma, jebkurš rezultāts ir akceptējams. Bet pastāv arī cits, ironisks. To lieto brīžos, kad kādam ir jāpaveic grūts un atbildīgs uzdevums, un viņš nekādā gadījumā nedrīkst kļūdīties. Šis haštags lieliski raksturo darbnīcas atmosfēru. Tā ir brīva un nepiespiesta, bet tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka esam ceļā uz kādu māksliniecisku rezultātu, par kura kvalitāti esam atbildīgi. Strādājot kopā ar Ievu, rodas ideja papildināt stāstu ar nelielām kustību etīdēm, kurās izmantojam turpat uz galda stāvošās baltās papīra lapas. Viena no mūsu etīdēm ir par tēmu “atbalss” – divas baltas papīra lapas viena otrai trīsuļojot atsaucas, radot atbalss efektu.

Veicot piekto uzdevumu, mums ar kādu no darbnīcas dalībniekiem ir jādalās savā pieredzē par interaktivitāti kādā performancē, tad jāapmainās lomām un jāpasniedz dzirdētais stāsts tik ticami, it kā tas būtu tavējais. Ģirta dokumentālo stāstu es papildinu ar izdomātām epizodēm, neliedzot savai fantāzijai neko. Sākumā Ģirts ir izbrīnīts, tad sāk noliedzoši purināt galvu, un es jūtu, ka viņš gaida stāsta nobeigumu, lai emocionāli izsauktos, ka tā nav taisnība, ka patiesībā tā nenotika! Jā, tā nenotika, bet mēs nemanāmi ar haštaga #nopressure palīdzību dodamies māklsinieciskās patiesības virzienā.

Kad saņemamam galveno uzdevumu izveidot nelūgto pakalpojumu, pēc dienas ilgas maldīšanās dažādos “malkas ceļos”, es apjēdzu, ka ir kas kopīgs, par ko esmu runājis visos uzdevumos. Visos uzdevumos ir figurējis kaut kas, kas ir saistīts ar atbalsi vai atbalsošanos. Faktiski tēma, kura jau ilgāku laiku mani nodarbina.

Latviešiem ir sakāmvārds “Kā sauc, tā atsaucas”. Faktiski jau visa mūsu dzīve sastāv no saukšanas un atsaukšanās. Mēs saucam, un mūs sauc. Mēs atsaucamies, un mums atsaucas. Vai tieši pretēji – nesaucam un neatsaucamies. Droši vien katrs dabā ir meklējis vietu, kur var sadzirdēt atbalsi. Un izjutis prieku, kad tā pēkšņi atskan. Uz tādu vietu ir vērts aizvest citus, lai arī viņi izjūt ko līdzīgu.
Nelūgtā pakalpojuma “ECHO” mērķis ir netieši iekustināt neprognozējamus radošos procesus. Es izvēlos 1987. gadā uzņemtu fotogrāfiju. Fotogrāfijā redzami pieci džeki – smagā roka grupas “Krams” pirmais sastāvs. Grupas dibinātājs Arnis Terzens “Kramu” raksturo šādi: “Viena no iespaidīgākajām mazzināmajām 80. gadu pagrīdes supergrupām.” Pulksten 12.00 mesendžerī nospiežu send… Turpinājums sekos.

Juta Ance Ķirķis par Viļņa Bīriņa nelūgto pakalpojumu “ECHO”.
Kad pievienojos meistardarbnīcai, sāktonējā ideja, kurai tiku pieaicināta, bija transformējusies. Davids un Simone aši mani iesvaidīja jaunajos apstākļos, un tapa skaidrs, ka pandēmijas sākumā radītā grāmata “and then the doors opened again” ir kļuvusi par formālu atspēriena punktu pavisam citai praksei – “Unrequested Services” jeb nelūgtais pakalpojums. Grāmata tika izmantota kā sākotnēja grupas saistviela un avots dalībniekiem būtiskām atziņām un atslēgvārdiem, kas tika izmantoti turpmākajos uzdevumos, lai pakāpeniski nonāktu pie katram tuvas un būtiskas idejas par nelūgtu pakalpojumu. Ir gadījumi, kad meistardarbnīca rezultējas formālā vadlīniju izpildē. Bet šķiet, ka šoreiz visi meistardarbnīcas dalībnieki ir atraduši sev patiesu un attīstāmu starta līniju, kas saskan arī ar idejas autoru un vadītāju izvirzītajām prasībām.

Viļņa Bīriņa nelūgtais pakalpojums sākas ar aizķeršanos aiz grāmatā “and then the doors opened again” pamanīta atslēgvārda “atbalss” un tā dziļākas analīzes. Uzklausot privātu stāstu par Viļņa attiecībām, ir skaidrs, ka atbalss viņa gadījumā nav tikai par fiziku un skaņas vibrācijām, bet par to, kā šīs vibrācijas sasaista saucēju un atbildētāju. Tāpēc likumsakarīgi top Viļņa nelūgtais pakalpojumus – projekts “ECHO” –, kura saknes meklējamas personīgā vēlmē atgādināt sev, ka laiks ir būtiska un nepieciešama dāvana, ko varam sniegt saviem apkārtējiem. No pārdomām par to, ka pats esi bijis nepietiekami spēcīga atbalss, ir tapis projekts, kas aicina citus atbalsoties.
Festivāla otrajā nedēļā, kad meistardarbnīcas dalībniekiem ir uzdevums izmēģināt savus pakalpojumus darbībā, Vilnis nosūta 1987. gadā uzņemtu fotogrāfiju trim no četriem Viļņa kompanjoniem, kas redzami attēlā, un viss. Nekādu citu paskaidrojumu nav. Kā varat iedomāties, reakcijas ir dažādas. Viens neatbild nemaz, viens priecājas par atmiņu un ieslīgst detaļās, mēģinot rekonstruēt patieso notikumu, bet trešais dod Vilnim jaunu iespēju atbalsoties, piedāvājot radošu sadarbību.
Šī ir vienkārša un skaidri saprotama struktūra, kas aicina ikvienu pārcilāt savas atbalsošanās funkcijas un secināt, cik veiksmīgas vai neveiksmīgas tās bijušas. Ir cilvēki, kas dzīvo ar moto vienmēr teikt “Jā”, projekts “ECHO” principā ir sācies ar līdzīgu vēlmi, lai padarītu sevi pašu pieejamāku tiem, kas vēlas dalīt kopīgu laiku un telpu. Tomēr tā realizācijas forma šobrīd šķiet daudz būtiskāka, jo ļauj tajā piedalīties ikvienam. Vienojoša atmiņa un digitālās pasaules sniegtās iespējas – tas ir viss, kas nepieciešams, lai piedalītos šajā spēlē. Ja vien jūs esat gatavi apbruņoties ar pacietību un varat samierināties ar potenciālu, ka atbalss neatskanēs.

Par projektu
2020. gada 8. aprīlī, Eiropas pirmā Covid-19 viļņa laikā, mākslinieks Davids Vēbers-Krebss piedāvāja saviem kolēģiem visā pasaulē piedalīties kolektīvā iztēles projektā. Viņš lūdza e-pastā uzrakstīt, kādu viņi iztēlojas teātra nākotni tieši šajā brīdī, kad teātri ir slēgti un nav zināms, kad, kā un vai vispār tiks atkal atvērti. Saņemtās atbildes tika apkopotas grāmatā “un tad durvis atkal atvērās”, kas iznāca 2020. gada septembrī izdevniecībā Onomatopee. Kopš tā laika grāmata kalpo kā instruments, ar kura palīdzību izteikt turpmākus minējumus un dalīties pārdomās par skatītāja lomu pandēmijas laikā un pēc tās. Davids Vēbers-Krebss un Simone Basani ar to ir viesojušies dažādās pilsētās (Briselē, Skopjē, Roterdamā), apmeklējot teātrus un sarunājoties ar teātra apmeklētājiem klātienes un tiešsaistes darbnīcās. 2021. gada vasarā abi mākslinieki tikās arī ar dažāda vecuma, kultūru un profesiju skatītājiem Rēzeknē un Rīgā, un viņu sarunas tika dokumentētas un iekļautas “un tad durvis atkal atvērās” arhīvā. Festivāla laikā Davids un Simone vēlējās pētīt šos arhīva materiālus kopā ar vietējo mākslinieku grupu, lai kopīgi meklētu idejas nelūgtam pakalpojumam. Šī ir pirmā reize, kad meistardarbnīcā integrēts Simones Basani projekts “Unrequested Services”.

Notikumu īsteno “ACT: māksla, klimats, pārmaiņas”. Atbalsta ES programma “Radošā Eiropa”.

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm. Papildu info: artclimatetransition.eu

  

Atpakaļ