LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Ieva Velberga ir viena no “un tad durvis atkal atvērās” – pēc kā mēs, skatītāji, šobrīd visvairāk alkstam?” (and then the doors opened again) meistardarbnīcas dalībniekiem. Četru dienu laikā režisora Davida Vēbera-Krebsa (David Weber-Krebs) un kuratora un dramaturga Simones Basani (Simone Basani) vadībā četri dalībnieki strādāja pie savām nelūgto pakalpojumu (Unrequested Services) idejām.

“Homo Novus” festivāla laikā man tika dota iespēja piedalīties darbnīcā ““un tad durvis atkal atvērās” – pēc kā mēs, skatītāji, šobrīd visvairāk alkstam?”. Četras intensīvas dienas mēs pavadījām, runājot par savu pieredzi, esot skatītāja lomā. Sarunas par teātri un to, ko no tā sagaidām, ko tajā meklējam un ko tas dara mūsos, mani tik ļoti iepriecināja, katru vakaru biju patīkami nogurusi tā, kā iespējams nogurt tikai pēc labi padarīta darba.

Pirmajā dienā mēs strādājām ar darbnīcas vadītāja Davida Vēbera-Krebsa grāmatu “and then the doors opened again”, kas nu jau ir kļuvusi par vēsturisku vērtību, jo sevī iekļauj pandēmijas atraisīto iztēli par teātra nākotni. Mēs sarunājāmies gan par teātri, gan par dzīvi, gan par šīm e-pasta vēstulēm, kurās katrs savā formā ir nolēmis atbildēt uz Davida uzdoto jautājumu. Bija interesanti to lasīt tagad, esot “otrā pusē” pandēmijai. Daži no e-pastiem man lika atcerēties arī manu pēdējo gājienu uz teātri pirms pandēmijas sākuma – uz izrādi “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī 12. martā. Tajā vakarā teātrī raudāju – gan par skaisto izrādi, gan neziņu, apjukumu un neparedzamo rītdienu. Braucot mājās, uzzināju par Latvijas valdības paziņojumu – pandēmija ir sākusies, un tagad paliksim mājās.

Davids un Simone arī veidojuši fokusgrupas dažādās pasaules vietās, ieskaitot Rīgu un Rēzekni, kurās sarunājušies ar cilvēkiem, kas skatās teātri. Otrajā dienā mēs lasījām šīs sarunas, apspriedām tās un centāmies atšķetināt to, kas skatītājam ir svarīgs un kā skatītājs uztver pārmaiņas teātrī pēc pandēmijas. Vai pārmaiņas vispār notiek? Viena no intervētajām dāmām teica, ka “teātris ir nevis ārpus dzīves, bet gan daļa no dzīves” un ka teātris ir “tuvums, no kā nav iespējams izbēgt”. No intervijām izvēlējāmies un pierakstījām izmeklētus atslēgvārdus, šoreiz tie bija: “esi atvērts” (be available) un “paralēlā pasaule” (parallel universe). Dienas beigās izlozējām atslēgvārdus, kuriem vajadzētu kalpot kā palīgam, lai pastāstītu pārējiem par kādu īpašu pieredzi kā skatītājam.

Trešo dienu sākām ar rosīšanos skatuves būvniecībai, kas notika fonā (atkal esam skatītāji), un savu darbu prezentēšanu. Šo mazo performanču laikā domāju par to, kādu mēs vēlamies redzēt teātri, cik formālu vai neformālu to iedomājamies; mūsu pieredžu apkopošana esot skatītāja lomā izceļ teātra mainīgo formu. Šķiet, tieši tā paveras atslēga uz to, kāpēc teātris dzīvo cauri paaudzēm un ir tik ļoti svarīga, neatņemama kultūras sastāvdaļa – tas mainās līdzi cilvēkiem, līdzi dzīvei un pasaulei. Teātris, kas ir daļa no dzīves, ir spējīgs tai pilnībā pielāgoties.

Darbnīcas beigās mums jāveido pakalpojums, ko neviens nav lūdzis (Unrequested Service) jebkādā formātā. Man nācās par to ilgi domāt, un, vērojot pasauli sev apkārt, sapratu, ka esmu skatītāja tik daudziem mīlasstāstiem, tik daudzām dzīvēm, ko liktenis met līkločos un nes pret straumi. Dažus no šo tuvāku un tālāku draugu un paziņu stāstiem esmu ietērpusi vārdos, neatklājot viņu patiesās identitātes, bet gan aprakstot viņu pieredzi ar nelaimīgu mīlestību vai nepiepildītu kaislību virpuļiem. Man šie stāsti šķiet interesanti, jo tie ir dzīvi. Es ceru, ka, lasot šos stāstus, kāds jutīsies mazāk viens un kāds cits priecāsies, ka pieredze, kas līdzinās viņa pieredzei, ir tikusi dokumentēta, un, pateicoties digitālajam laikmetam, padarīta mūžīga.

Stāsti par nelaimīgu mīlestību
Loving is short, but forgetting is so long. – Pablo Neruda

I
Viņai šodien ir dzimšanas diena. Viņas mugursoma ir smaga, tajā šūpojas arī plastmasas maisiņš ar končām, ko viņa izdalīs klasesbiedriem. Viņš ir vecāks. Viņa zina, ka jāgaida viņš pie skapīšiem, viņš pievilks viņu sev klāt un noskūpstīs, jo viņai ir dzimšanas diena, un viņi vēlēsies kopā aizbēgt. Viņa gaida; apavi ir pārvilkti, un bioloģijas grāmata ir piespiesta pie krūtīm. Viņa gaida, un pirmais zvans, kas liek iet uz stundu, viņu nebiedē. Viņš neatnāk.
Viņš vēlāk viņai stāsta, ka tā otrā neļāvusi viņam atnākt. Viņa sēdējusi viņam blakus, centusies saprast matemātikas mājasdarbu un apvīt savas rokas ap viņa krūtīm. Ak, tā bija viņa? Tā otrā, kura jau mēnešiem neļauj viņam runāt par šķiršanos, bet gan izvairās no šī temata; tā otrā, kura pati zina, ka nav viņam īstā, bet viņai bail no vientulības. Tai otrajai bail no viņas jaunības, sparīguma un skaistuma. Viņš viņu ir paņēmis klēpī un ar pirkstu galiem tausta viņas džinsu kabatas. “Viņa kontrolē, ko es daru vakaros. Tāpēc nevaru tev piezvanīt.” Elektrības lādiņš plūst un saplūst dusmās. Ko gan tā otrā iedomājas?
Bet tomēr viņai nākas skatīties, kā nākamajā starpbrīdī viņi iet pa gaiteni roku rokā. Viņš ir vecāks, un tā otrā ir ieķērusies viņa rokā, kuru viņš ir ielicis viņas džinsu aizmugurējā kabatā. Viņa pagriežas pret logu un aizver acis. Nākamajā stundā viņa neierodas. Viņa dodas taisnā ceļā lejā pa kāpnēm un atver durvis. Viņš patiesībā mīl mani, viņa izspiež caur asarām. Tā otrā neļauj viņam tikties ar mani, ne ar vienu. Viņi vienkārši visu laiku ir divi. Bet patiesībā viņš vēlas būt ar mani.
Viņa nopūš svecītes, tās ir trīsdesmit piecas. Viņas ar draudzenēm sēž pie galda un pļāpā. Viņa šeit nav. Ballītē viņa šampanieti dzer par spīti; viņa netīšām uzdūrusies tās otrās Facebook profilam. Viņiem ir piedzimis bērns.

II
Kad Renātes klasesbiedrenes spiegdamas un sarkdamas smējās un pārsteigti virināja mutes par vietējām baumām, viņa smaidīja līdzi. Viņai patika jokoties un priecāties, viņai likās jautri, kad skolotāji viņu jauca ar sola biedreni. Viņai bija sarežģītas attiecības ar puišiem. Bieži likās, ka viņi viņu nepatiesi aizvaino, aizvaino pat nepamanot. Viņa stundām ilgi ar viņiem strīdējās, garās, nesaprotamās WhatsApp ziņās, kas apspīdēja viņas seju naktī pirms skolas. Renātei bija svarīgi, lai viņa atrastu īsto. Viņa neuzskatīja, ka tas sakārtos visas problēmas, bet bija pārliecināta, ka daudz ko mainīs. Viņai būs kāds, uz kuru paļauties, kurš būs drošs un saprotošs un domās tāpat kā viņa. Viņai nevajadzēs uztraukties par to, kur un kā dzīvot, ko darīt un kā būt. Viņa to izdomās kopā ar viņu. Renāte vēlējās šos lēmumus pieņemt kopā ar savu puisi. Un tad viņa viņu atrada. Jānis viņai šķita tieši tik drošs un stabils, tieši tāds, kādu viņa meklēja. Viņš mācījās kaut ko par datoriem un nevajadzēja ilgu laiku, lai abi nolemtu dzīvot kopā. Kad Renāte satika Jāņa vecākus, viņa mammai Renāte nepatika. To viņa joprojām nojauš. Viņai ir pīrsings degunā un vairāki izdurti caurumi ausīs. Viņa saprot, ka nemeklēs nevienu citu. Vienreiz viņa pat pateica draudzenēm, ka “nav jau vairs tas vecums būt tik ļoti izvēlīgai”. Renāte nejuta pārāk lielu romantiku, viņas attiecības ar Jāni ātri kļuva vienmuļas un iepriekš aprēķinātas. Viņai tas pat šķita labāk, jo nebūs pārsteigumu. Bija ikdienišķi strīdi un jautājumi par attiecību nākotni, taču viņi abi nojauta, ka ir pārāk ērti iekārtojušies, lai šķirtos. Kaislības? Mīlestība? Kopīgi bērni nākotnē? Atbildi viņa nezināja un diez vai vēlējās uzzināt.

III
Viņi satikās ceļojumā. Jana bija nesen noīrējusi dzīvokli Āgenskalnā un ar zaļās tējas krūzi rokā noraudzījās saullēktā, kas izgaismoja dzīvokļa dzelteno sienu. Viņai nepietrūka valsts, no kuras viņa atbrauca. Viņu interesēja pasaules daudzveidība, tāpēc viņa samaksāja par ceļojumu uz Norvēģiju, kur divpadsmit dienu laikā interesenti tika aicināti pārvarēt bailes no augstuma un doties pārgājienos, meklējot kalnu ezerus. Oranžais čemodāns bija piekrauts ar lētiem vilnas džemperiem, viņas mīļāko krūzi un zeķēm. Viņa nesa līdzi vārdnīcu un ļāva melnajiem matiem izmirkt rīta rasā kalna pakājē.
Kristofers, dzīves nogurdināts, bija ieradies meklēt iedvesmu. Viņš zināja, cik klišejiski tas skan, tomēr svēti ticēja tam, ka kalnu gaiss spēs izārstēt viņa alkas pēc “īstas dzīves”. Viņš smaržoja pēc tīrības un grāmatām, pēc saulē uzkarsuša un lietus atspirdzināta asfalta, pēc priežu meža un sēņu groza.
Jana viņu vēroja visu vakaru; viņš viņu pierunāja dejot tautas dejas pie norvēģu mūzikas un skatījās acīs tik stipri un neatlaidīgi, ka viņai nācās novērsties. Jana visu vakaru domāja par to, ka jau pēc četrām dienām ir jābrauc mājās. Viņš bija viņai padevis roku, ejot pa akmeņainām takām starp kalniem, un kopā viņi nofotografējās pie ezera; ūdens tajā bija tikpat zils kā viņa acis. Jana to viņam pateica un redzēja, kā Kristofers mulst viņas priekšā.
Kristofers aplika rokas ap viņas pleciem un piespieda sev klāt; viņš apsolīja, ka atbrauks un piecas reizes vaicāja, vai viņa iedevusi viņam pareizo adresi. Viņa smējās un noskūpstīja viņu. Viņš apsolīja, ka atbrauks. Ne vienu reizi vien. Un Jana zināja, ka tā būs.
Toreiz viņš atbrauca pāris dienas pēc Ziemassvētkiem. Viņš bija atvedis sieru un šokolādi, viņa vārīja tēju un gatavoja suši. Viņi sēdēja uz paklāja Janas dzīvoklī un skatījās līdzpaņemtās bērnības fotogrāfijas, smējās, viņš palika pa nakti. Viņš no rīta cepa omleti, un viņi gāja staigāt pa Rīgu; Janai likās, ka šajās dienās pasaulē nav cilvēku, bija tikai viņi. Abi stājās pretī salam, un viņa vilka Kristofera džemperi zem savas jakas. Viņi sildīja rokas pie karstas tējas un viens otra cimdos. Viņi negribēja atvadīties.
Viņa kavēja laiku un aicināja ciemos draudzenes. Mēs sēdējām viņas viesistabā un dzērām tēju, klausījāmies radio un ēdām zivju picu. Viņa rādīja bildes, un es stāstīju par savu mammu – skolotāju, no kuras mācos visu. Jana lepojās ar Kristoferu. Viņi nebija par to runājuši… Vai viņi bija kopā? Jautājums šķita tik triviāls, un pēkšņi tas bija viss, par ko viņa varēja domāt. Es šķirstīju bildes no Norvēģijas brauciena, mēs dalījāmies iespaidos par kalnu takām un to, cik bieži tur jāizmanto lietus mētelis – kalnu laikapstākļi ir neparedzami. Es skatījos uz Kristoferu un Janu pie kalnu ezera un jautāju, vai viņa viņu mīl. Viņa nosarka un ilgi klusēja.
Es ar viņu satikos divas nedēļas vēlāk, un mēs runājām par lekciju sarakstu, darba iespējām un neticami dārgām grāmatām. “Es izšķīros no Kristofera,” Jana paziņoja. Es noriju savu kafijas malku un pacēlu skatienu. “Ja? Tu gribi izstāstīt?” es piesardzīgi vaicāju un vēroju viņu. Viņa savilka jakas piedurknes zemāk pāri rokām un uzlika elkoņus uz ceļgaliem, virzoties tuvāk zemajam kafijas galdiņam. “Kad tu toreiz man pajautāji, vai…” viņa iesāka un cieši vēroja mani, “es sapratu, ka nē.”

IV
Es atkal gandrīz viņā ieskrēju, mainoties šaurajos gaiteņos. Viņa džemperis tik saldi smaržoja pēc odekolona un viņš iesmējās, kad sastapāmies. “Piedod,” viņš teica un pagāja man garām. Es knapi spēju kaut ko atsmaidīt atpakaļ, viņš jau bija prom. Es viņu vēroju un prātoju, kā tas varēja gadīties. Mēs bieži saskrējāmies gaiteņos, pie meitenēm bibliotēkā vai pīpētavā. Viņš man iedeva cigareti, un tad izrādījās, ka viņam ir tikai viens sērkociņš. Viņš aizdedzināja savu cigareti, paņēma manu un salika to galus kopā. To otru viņš atdeva man un tad ievilka dūmus plaušās un izpūta. Mēs klusējām, es ļāvu, lai nesenais intimitātes mirklis nostājas starp mums, lai mana sirds beidz dauzīties ausīs un lai viņš uz mani paskatās. Viņš pacēla acis, pasmaidīja un atkal tās nolaida. Es gribēju viņu noskūpstīt, apķerties ap kaklu, bet tā vietā teicu: “Vecmodīgi.”
Viņš pacēla uzaci: “Kas tieši?”
“Sērkociņi cigaretēm.”
Viņš pašūpoja galvu un nokratīja pelnus no cigaretes gala.
Mūsu dzīves diagrammas saskārās vairākas reizes dienā; kad lietainā dienā noliku savu lietussargu blakus viņa lietussargam; tajā reizē, kad paņēmu vairākas salvetes mūsu galdiņam, un vienu paņēma viņš, pateicībā pamādams ar galvu; pēc darba dienas beigām, kad uz trepēm bijām divi vien, viņš ar zodu pamāja man un mēs pašķīrāmies zem oktobra saulrieta debesīm.
Tajā vasarā, kad beidzot saņēmos atzīties, man mugurā bija zila kleita. Viņš smaidīja pie kafijas aprāta, un manī viļņoja trauksme. Mēs runājām pusstundu. Daudz runāju es. Un tad mēs daudz klusējām. Viņš vēroja, kā aizeju. Viss, viss viņā bija iekārojams, viņš kodīja lūpas un vienā brīdī uz viņa zobiem manīju asinis, pat tās bija pievilcīgas. Es jutu sevi sagrūstam zem nežēlīgās un aukstās patiesības svara – esmu iemīlējusies neglābjami, bezcerīgi un pavisam. Es smaidīju par brīvdienu raisīto atelpu un domāju par viņa zaļajām acīm. Es centos aizmirst, kā tās maina krāsu tiešos saules staros un kā aptumšojas, iestājoties vakaram. Es priecājos par vasaras krēslu togad un pirmdienu rītiem, bet vairs nespēju pacelt skatienu, lai censtos notvert viņējo. Es gribēju noiet no skatuves un pamest šo izrādi, man likās, ka jau esmu spēlējusi pietiekami. Spēlēt vienai ir pārāk sāpīgi.

V
Mēs dzīvojam uz skatuves. Mūsu skatuvei ir četras ielas, kas krustojas laukumā. Tur ir veikals, svētdienās tur notiek sakņu tirgus, un pirms skolas mēs tur pērkam jaunas zeķes un mugursomas.
1. cēliens
Zini, ko es uzzināju? Inga esot nolēmusi precēties. Kurš tad bija viņas līgavainis? Abi esot satikušies darbā un drīz viens otrā ieskatījušies, un tagad svinēs kāzas. Jura onkulis teica, ka no drauga dzirdējis, ka viņi precēsies rudenī. Viņas līgavaini sauca Mārcis; viņa mamma strādāja veikalā. Mārcis mācījās augstskolā, bet gribēja palikt dzīvot šeit. Viņi pārvācās uz dzīvi mazā mājiņā netālu no aptiekas. Inga bija tikko pabeigusi vidusskolu.
2. cēliens
Nu, Ingai jau piedzima tas bēbis? Viņai būs meitiņa, bet Martas tante teica, ka Ingai baigi lielais vēders. Pie Ingas atbrauca Kate. Viņa jau tagad lielpilsētas dāma, Annas tante saka, ka viņa palikusi traki lepna, iebrauc ciemos tik tā, lai parādītu, ka ir tikusi prom. Viņas ar Ingu iet sadevušās elkoņos, tāpat kā kādreiz gāja pēc skolas beigām. Viņas smejas un jokojas, un runājas. Inga esot savu meitiņu nosaukusi par Agitu.
3. cēliens
Mārcim pie rokas Agita. Nu, forša jau tā mazā meitenīte, bet es skatījos, tāda nekārtīga māja. It kā tev tā māja būtu daudz tīrāka! Nē, nē, bet ir taču kaut kāda tīrība, kas katrai sievietei mājās jāievēro. Es saprotu, netīri jumta kori un necel kartupeļu maisus ārā no pagraba, bet savāc taču tās mantas apkārt. Tā jau iet tām, kas tik agri apprecas.
4. cēliens
Agita, kas ir ratos? Tur ir bālis, viņu sauc Loberts. Inga smejas un izlabo, tas ir Roberts, Agitiņ, vai ne? Tavs brālītis. Agita drīz sākšot iet bērnudārzā, pagaidām tur nav vietu. Nez, ko tā Inga varēs iemācīt bērnam, sēžot mājās ar otru bērnu… Nez, vai tik ātri vajadzēja to otro?
5. cēliens
Kate uzaicināja arī Ingu uz viņu balli, viņi svin mammas un patēva kāzu jubileju. Inga aizbrauca pēc kleitas uz Jelgavu un svētku galdam apsolījās izcept kūku. Eu, bet kur tad tā Inga ir? Tikko vēl sēdēja pie galda, tagad jau visi ciemiņi kaut kur paklīduši… Kate, viņas patēvs Lauris un Inga sēž uz soliņa mājas galā un dala Laura doto cigareti. Viņi smejas par to reizi, kad meitenes, labu gribēdamas, vārīja pieneņu medu un tajā netīšām iekrita zeķe, kas bija pakārta virs plīts, lai izžūtu. Kad Kate piecēlās, lai paņemtu vēl vienu glāzi lētā vīna, Inga sajuta Laura smago plaukstu uz sava ceļgala. Viņa pasmaidīja un cigaretes pelnu liesma bija vienīgā, kas šo mirkli spēja iemūžināt.
6. cēliens
Tagad jau Roberts ies uz dārziņu, vai ne? Un kā Mārcim? Grūts darbs? Jau tas, ka tas ir darbs, ir pietiekami grūti, bet ir visādi. Viņš jau daudz nestāsta, mājās esot jāaudzina bērni, nevis par darbu jārunā. Kate esot apprecējusies. Jā, man teica Annas tante, viņa braukusi ar Kates mammu vienā autobusā no kapiem, abas izrunājušas visu. Labs vīrs Katei esot pagadījies, un kāzas skaistas.
7. cēliens
Viņš esot no viņas izšķīries un aizgājis pie citas. Nu, nu, kura tad ir tā cita? Es jau varu teikt, bet tu tak neticēsi. Viņa izmetusi savu vīru no mājas un paņēmusi šito vietā. Nu, kura? Inga. Kura Inga? Mārča Inga! Viņa esot pirms vairākiem gadiem jau iemīlējusies Laurī, tikai visādi traucēkļi, vīrs, bērni. Nu tad beidzot esot saņēmušies. Ar savas draudzenes patēvu? Nevar būtu, tu kaut ko neesi sajaukusi? Inga izmeta vīru no mājas, jā, jā, izmeta, viņš tagad darbā dzīvo, un ieaicinājusi savu Lauri pie sevis. Un Lauris – tas taču Ingai par tēvu der! Viņi taču pazīstami kopš Ingas piektās klases, kad Zanda ar Lauri precējās.

Par projektu
2020. gada 8. aprīlī, Eiropas pirmā Covid-19 viļņa laikā, mākslinieks Davids Vēbers-Krebss piedāvāja saviem kolēģiem visā pasaulē piedalīties kolektīvā iztēles projektā. Viņš lūdza e-pastā uzrakstīt, kādu viņi iztēlojas teātra nākotni tieši šajā brīdī, kad teātri ir slēgti un nav zināms, kad, kā un vai vispār tiks atkal atvērti. Saņemtās atbildes tika apkopotas grāmatā “un tad durvis atkal atvērās”, kas iznāca 2020. gada septembrī izdevniecībā Onomatopee. Kopš tā laika grāmata kalpo kā instruments, ar kura palīdzību izteikt turpmākus minējumus un dalīties pārdomās par skatītāja lomu pandēmijas laikā un pēc tās. Davids Vēbers-Krebss un Simone Basani ar to ir viesojušies dažādās pilsētās (Briselē, Skopjē, Roterdamā), apmeklējot teātrus un sarunājoties ar teātra apmeklētājiem klātienes un tiešsaistes darbnīcās. 2021. gada vasarā abi mākslinieki tikās arī ar dažāda vecuma, kultūru un profesiju skatītājiem Rēzeknē un Rīgā, un viņu sarunas tika dokumentētas un iekļautas “un tad durvis atkal atvērās” arhīvā. Festivāla laikā Davids un Simone vēlējās pētīt šos arhīva materiālus kopā ar vietējo mākslinieku grupu, lai kopīgi meklētu idejas nelūgtam pakalpojumam. Šī ir pirmā reize, kad meistardarbnīcā integrēts Simones Basani projekts “Unrequested Services”.

Notikumu īsteno “ACT: māksla, klimats, pārmaiņas”. Atbalsta ES programma “Radošā Eiropa”.

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm. Papildu info: artclimatetransition.eu

  

Atpakaļ