LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Ģirts Dubults ir viens no “un tad durvis atkal atvērās” – pēc kā mēs, skatītāji, šobrīd visvairāk alkstam?” (and then the doors opened again) meistardarbnīcas dalībniekiem. Četru dienu laikā režisora Davida Vēbera-Krebsa (David Weber-Krebs) un kuratora un dramaturga Simones Basani (Simone Basani) vadībā četri dalībnieki strādāja pie savām nelūgto pakalpojumu (Unrequested Services) idejām.

Ģirta nelūgtais pakalpojums ir Apskāviena prakse. Tā tika īstenota 6. septembrī Vērmanes parkā no plkst. 14.00 līdz 15.00. Stundu Ģirts pavadīja divu maģistrālu Vērmanes parka ceļu krustojumā ģērbies mirdzošā rozā kleitā, turot rokās zīmi ar jautājumu latviešu un angļu valodā “Apskausi mani? / Will you hug me?” Stundas laikā Ģirts saņēma vismaz 40 apskāvienus pārsvarā no jauniešiem. Ģirta pārdomas uzreiz pēc šī notikuma lasāmas viņa Instagram profilā.

Juta Ance Ķirķis: Pastāsti, kā praktiski īstenojās tavs nelūgtais pakalpojums.
Ģirts Dubults: Tam bija nepieciešama sagatavošanās. Jo papildus kleitai, kura man jau bija, man bija nepieciešama zīme, ko es turētu rokās vai kas atrastos netālu no manis, ar tekstu “Apskausi mani?” un “Will you hug me?”. Tad man bija jārada šī zīme ar tiem resursiem, kas man ir pieejami. Es sapratu, ka vēlos, lai šis ir zero waste pakalpojums, ka nevēlos iegādāties preces un radīt atkritumus. Man palīdzēja “Homo Novus” festivāla centrā, kur es atradu kartona kasti. Ar zīmuli, lineālu, dzēšgumiju un marķieri pavadīju festivāla centrā Kaļķu ielā divas stundas un sajutos kā scenogrāfs, nezinu, kāpēc. Šīs zīmes izveide paņēma gan laiku, gan piepūli, veidojot kompozīciju. Vēlreiz pārliecinājos par to, ka man ir grūti kaut ko izdarīt pavirši. Šī zīme kļuva par sava veida māksliniecisku jaunradi. Tad bija jāatrod vieta, kurā būt, tas gan bija vienkārši, es izvēlējos divu ceļu krustpunktu, kas Vērmanes parkā ir visapdzīvotākie un izmantotākie ceļi, lai man būtu iespēja satikt cilvēkus un īstenot šo pakalpojumu. Man bija jāpārliecinās, ka kāds šo procesu dokumentēs, uzaicināju pārējos meistardarbnīcas dalībniekus uz parku konkrētajā laikā un dienā. Man bija jāpārliecinās, ka man ir drēbes, ko uzvilkt zem kleitas, jo lielākā daļa cilvēku, kas zināja, ka īstenošu šo pakalpojumu, uztraucās par to, lai man nebūtu auksti. Arī mana mamma. (Smejas.) No praktiskās puses tas arī viss. Un tad stundu jābūt atvērtam.

Kāds bija tavs ceļš līdz šim konkrētajam nelūgtajam pakalpojumam?
Ir grūti raksturot šo ceļu, jo tas ir vairāku apstākļu un lēmumu kopums, kas mani novedis pie šī nelūgtā pakalpojuma. Galvenokārt ir jāsaka paldies Davidam un Simone, jo uzdevumi, ko viņi mums piedāvāja meistardarbnīcā pakāpeniski man ļāva nonākt pie šī pakalpojuma. Proti, sākumā mēs lasījām tekstus par to, ko dažādi cilvēki sagaida no skatuves mākslas, kāpēc viņiem tā ir svarīga, kāpēc viņi to rada vai piedzīvo. No šiem tekstiem mēs izvēlējāmies dažus atslēgvārdus, par kuriem mēs domājām brīvi, ārpus grāmatas vai tekstu konteksta. Šo atslēgvārdu ietekmē sāka formulēties ideja par pakalpojumu. Atslēgvārdi, kas mani uzrunāja, bija “intimitāte”, “būt kopā te un tagad” un “paralēlais universs”. Sapratu, ka šie atslēgvārdi reprezentē to, kas mani interesē un saista skatuves mākslā gan kā skatītāju, gan kā tās veidotāju. Pēc atslēgvārdu noformulēšanas jau bija jāsāk domāt par nelūgto pakalpojumu un jānonāk pie idejām, kuras turpmāku sarunu laikā transformējās un ieguva tādu veidolu, kāds tas bija redzams.

Kā tu nonāci pie lēmuma, ka tas, ar ko dalīsies šajā publiskajā vietā, būs tieši apskāviens?
Apskāviens bija pirmā darbība, ko es veicu šīs darbnīcas ietvaros. Pirmais uzdevums, ko mums iedeva Davids un Simone, bija izlasīt tekstu no grāmatas “and then the doors opened again”, un es biju izvēlējies Ivanas Milleres tekstu, kurā viņa raksta, ka viņai skatuves māksla un teātris saistās ar intimitāti, un viņa piemin, ka tas ir tāds kā apskāviens starp draugiem, kuri sen nav redzējušies, vai cilvēkiem, kuri ir iemīlējušies. Man ļoti patika šis teikums pats par sevi. Un tad man bija jāprezentē šis teksts pārējiem darbnīcas dalībniekiem. Prezentāciju es sāku ar to, ka es katram lūdzu piecelties un es katru no viņiem apskāvu. Tur arī tas apskāviens radās un palika ar mani. Kā jau es minēju, ceļš līdz šim nelūgtajam pakalpojumam ir dažādu apstākļu un uzdevumu ietekmē radies, tad šis ir viens no piemēriem. Apskāviens man saistās ar intimitāti un pieņemšanu, un mīlestību. Es domāju, ka tas brīdis, kad mēs patiesi apskaujamies, ir tas mirklis, kad mēs viens otru pieņemam un arī mīlam. Mīlestība, manuprāt, nav nekas tik grandiozs un episks, ka tam būtu jāizpilda daudzi citi priekšnoteikumi, lai es varētu teikt, ka kaut kas ir mīlestības apliecinājums. Apskāviens pats par sevi ir mīlestības apliecinājums.

Kā tu redzi, kā tavs nelūgtais pakalpojums iekļaujas Unrequested Services idejā, ko Simone piedāvā kā kuratoriālu praksi? Kam tas ir pakalpojums? Un kurš to nav lūdzis?
Man šķiet, ka tas ir pakalpojums, kuru nebiju lūdzis ne es, ne sabiedrība. Kā pakalpojums tas noteikti ir kā siltuma apmaiņa. Neviens nav prasījis, lai viņam sniedz siltumu, bet es esmu gatavs sniegt šo apskāviena mirkli un nedaudz sasildīt katru cilvēku, kurš savukārt ir gatavs sniegt to pašu man. Līdz ar to tas ir gan pakalpojums man, gan otram cilvēkam tīri praktiski sasildīt, samīlēt. Sociālā kontekstā, manuprāt, tas ir arī pakalpojums kvīru kultūrai. Atrodoties publiskā telpā kleitā, kas ir apģērba gabals, ko pēc sociālajām normām nav pieņemts vilkt cilvēkiem, kuriem ir dzimumloceklis, es veicinu izpratnes veidošanos par citādo, par to, kas neiekļaujas šajās normās. Līdz ar to es, manuprāt, izdaru arī nelielu pakalpojumu kvīru kultūrai.

To, kā šis pakalpojums tevi emocionāli ietekmēja, var izlasīt tavā Instagramā, bet vai tev ir šobrīd kādi mazāk emocionāli vai praktiski secinājumi par to, kā un vai šo praksi turpināt. Kā tu redzi potenciālu attīstību turpmāk un vai šis projekts iekļaujas tavā profesionālajā mākslinieciskajā horeogrāfa un dejotāja praksē?
Pirmkārt, viens no secinājumiem ir tāds, ka es noteikti vēlos attīstīt ideju par performanci, jo, lai gan tas ir nelūgts pakalpojums, to manā gadījumā varētu definēt kā performanci. Studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, esmu dažkārt dzirdējis, ka tas, ko radu, atgādina performanci. Līdz ar to es vēlētos turpināt izzināt performances žanru. Protams, tam ir iespējamas dažādas definīcijas. Bet es to izprotu kā notikumu, kas nav iepriekš izmēģināts, un cilvēki, kas to pieredz galvenokārt nezina, ka tas notiek. Es nezinu, vai tā ir performance. Manā profesionālajā darbībā paveras jauns veids, kādā darboties, īpaši sociālpolitiskā aspektā. Respektīvi, runāt par tēmām, kas skar sabiedrību, atgādināt sabiedrībai, ka to veido ļoti daudz un dažādi cilvēki, tieši šo sociālpolitisko aspektu es gribētu turpināt. Un arī intimitātes, jo mani vienmēr uzrunā mākslinieki, kuri ir ļoti atklāti. Arī šis nelūgtais pakalpojums ir viens no veidiem, kā es arvien vairāk atklājos cilvēkiem sev apkārt. Es gan nezinu, kur ir robežas, un dažkārt domāju, vai es esmu normāls. Es zinu, ka es neesmu normāls. (Smejas.) Bet es tāpat par to domāju. Vēl viens secinājums ir tāds, ka es nezinu, vai Latvijā ir daudz piemēru kam līdzīgam, proti, sociālpolitiski aktīviem notikumiem sabiedrībā ārpus skatuves mākslas iestādēm. Un tas man liek apšaubīt savu rīcību un justies vientuļam tajā, ko esmu izdarījis vai plānoju darīt. Bet tajā pašā laikā lietuviešu horeogrāfe Agniete Lisičkinaite mani iedvesmoja. Es biju diskusijā “Horeogrāfijas negatīvi”, kurā viņa stāstīja, ka ir Lietuvā praktizējusi šāda veida notikumus. Piemēram, viņa stāvējusi Viļņā uz tilta un turēja rokās zīmi, uz kuras vienā pusē bija rakstīts We are bombing for peace, bet otrā pusē – 2435 civilians killed in Ukraine. Viņa turēja šo zīmi un lēnām skaitīja no 1 līdz 2435. Tas, manuprāt, arī ir pakalpojums, ko viņai neviens nebija lūdzis. Šādi sociālpolitiski… Tas ir mans mīļākais vārds, ikreiz, kad jūs šajā intervijā ieraugāt vārdu “sociālpolitisks”, jums jāiedzer šots. (Smejas.) Tas visvairāk un precīzāk sasaucas ar nelūgtā pakalpojuma ideju. Jo pakalpojums taču ir sabiedrībai. Un mēs taču mākslu radām cilvēkiem gribot negribot. Kurš cits to uztvers? Mēs varam iet kaut kādā konceptuālā domā un uzskatīt, ka suņi, kaķi uztver mākslu, viss okej, bet galu galā mēs mākslu radām cilvēkiem, un cilvēki veido pasauli, un ir jārunā par sabiedrību, par to, kas reāli notiek, jo kam tad īsti citam ir jēga? Interesanti, ka šādā formātā īsti nav publikas, visticamāk, tu nesaņem aplausus… Manuprāt, šis formāts arī paplašina skatuves mākslas robežas un definīciju, kas ir skatuves māksla. Tas arī mani saista un tas ir viens no secinājumiem, ko gribu savā praksē turpināt, proti, skatuves māksla var notikt jebkur, ir vajadzīgi trīs aspekti: kāds, kas rada un dara, vieta, kur tas notiek, un kāds, kas to uztver. Un, ja es esmu kleitā parkā un tu man ej garām, tad, manuprāt, tā ir skatuves māksla. Iemesls, kāpēc es gribēju piedalīties šajā meistarklasē pie Davida un Simones, ko es arī rakstīju savā pieteikumā, ir tas, ka man interesē skatuves mākslas robežas – kur var būt skatītājs, kas var būt skatuve. Un ar šo nelūgto pakalpojumu es ieguvu sev dažas atbildes.

Par projektu
2020. gada 8. aprīlī, Eiropas pirmā Covid-19 viļņa laikā, mākslinieks Davids Vēbers-Krebss piedāvāja saviem kolēģiem visā pasaulē piedalīties kolektīvā iztēles projektā. Viņš lūdza e-pastā uzrakstīt, kādu viņi iztēlojas teātra nākotni tieši šajā brīdī, kad teātri ir slēgti un nav zināms, kad, kā un vai vispār tiks atkal atvērti. Saņemtās atbildes tika apkopotas grāmatā “un tad durvis atkal atvērās”, kas iznāca 2020. gada septembrī izdevniecībā Onomatopee. Kopš tā laika grāmata kalpo kā instruments, ar kura palīdzību izteikt turpmākus minējumus un dalīties pārdomās par skatītāja lomu pandēmijas laikā un pēc tās. Davids Vēbers-Krebss un Simone Basani ar to ir viesojušies dažādās pilsētās (Briselē, Skopjē, Roterdamā), apmeklējot teātrus un sarunājoties ar teātra apmeklētājiem klātienes un tiešsaistes darbnīcās. 2021. gada vasarā abi mākslinieki tikās arī ar dažāda vecuma, kultūru un profesiju skatītājiem Rēzeknē un Rīgā, un viņu sarunas tika dokumentētas un iekļautas “un tad durvis atkal atvērās” arhīvā. Festivāla laikā Davids un Simone vēlējās pētīt šos arhīva materiālus kopā ar vietējo mākslinieku grupu, lai kopīgi meklētu idejas nelūgtam pakalpojumam. Šī ir pirmā reize, kad meistardarbnīcā integrēts Simones Basani projekts “Unrequested Services”.

Notikumu īsteno “ACT: māksla, klimats, pārmaiņas”. Atbalsta ES programma “Radošā Eiropa”.

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm. Papildu info: artclimatetransition.eu

  

Atpakaļ