LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Annija Broniča ir viena no “ “un tad durvis atkal atvērās” – pēc kā mēs, skatītāji, šobrīd visvairāk alkstam?” (and then the doors opened again) meistardarbnīcas dalībniecēm. Četru dienu laikā režisora Davida Vēbera-Krebsa (David Weber-Krebs) un kuratora un dramaturga Simones Basani (Simone Basani) vadībā četri dalībnieki strādāja pie savām nelūgto pakalpojumu (Unrequested Services) idejām.

Annijas Broničas ideja par nelūgto pakalpojumu ir rezultējusies projektā “Pretinde rūgtumam”. Tā ir radošā prakse, kas aizsākta 2022. gada septembrī Starptautiskā Jaunā teātra festivāla “Homo Novus” radošās darbnīcas “and then the doors opened again” ietvaros. Prakse sastāv no divām daļām:
# Nemanāmi novērot un sekot cilvēkiem dažādās publiskās vietās; ievērot kādas īpašas detaļas par viņiem (vai situācijas, kādās šie cilvēki atrodas), kas emocionāli ietekmē.
# Publicēt piedzīvoto rakstiskā formā, tādējādi netieši pavēstot novērotajiem cilvēkiem, ka viņu ikdienas mirkļi kādam ir bijuši nozīmīgi.

Nelūgtais pakalpojums īstenojas digitālajos pierakstos. Uzlīmes ar kvadrātkodiem, kas ved uz pretinžu krātuvi, meklējamas arī notikumu vietās. Kopš 3. septembra atrastas trīs pretindes rūgtumam – “Skeitbords” (Skolas ielā 2), “Pilsētas strūklakas” (Kronvalda parkā) un “Strupceļš” (Doma laukumā pie Rīgas Biržas).

 

Juta Ance Ķirķis: Kāds bija tavs ceļš līdz šim konkrētajam nelūgtajam pakalpojumam?

Annija Broniča: Šķiet tik vienkāršs jautājums, bet izrādās, ka ir sarežģīti uz to atbildēt īsi, jo tas sevī ietver daudz – gan aprakstāmus, gan neaprakstāmus aspektus. Atskatoties uz aizgājušajām dienām darbnīcā, ir skaidrs, ka ceļam līdz idejai par “Pretindi rūgtumam” ir vairāki impulsi.

1) Hides Ānsa-Verkades (Hidde Aans-Verkade) atbilde uz Davida e-pastu.

Mani uzrunāja Hides vēstule no Davida grāmatas “and then the doors opened again”, jo viņš nezināja, ko īsti atbildēt, un norādīja uz to, ka viņš vēlas turpināt dzīvot lēnāk un apzinātāk. Arī es jūtos līdzīgi. Īpaši tagad, kad vairs neesam spiesti sēdēt mājās un, šķiet, esam sākuši dzīvot vēl ātrāk, baidoties par to, ka atkal viss var tikt apstādināts. Tagad paātrinājumu, šķiet, veicinājis arī dažādo baiļu spektrs, ko izraisījis karš Ukrainā. Man bija svarīgi radīt tādu nelūgto pakalpojumu, kura laikā man ir jāpiebremzē un jāfokusē sevi uz kaut ko vienu, savā veidā jāsaslēdzas ar dzīvi šajā brīdī. Pamanīt mazo, ikdienišķo pasauli skrējienā un haosā, kā arī pēc tam atrast vārdus, kā par redzēto runāt un ko par to pateikt.

Lūk, frāzes, kas mani iespaidoja Hides vēstulē un virzīja pretim manam nelūgtajam pakalpojumam:
Būt klusam;
Būt apzinātam tajā, KO tu saki un KĀ tu saki;
Vārdi, kas rada pasaules;
Es esmu daudz laimīgāks lēnākā pasaulē;
Vēlos uzrakstīt ko tādu, kas to iedrošinātu;
Es esmu rāmāks;
Aktīvi rāms;
Ir laiks darīt lietas citādāk – veltīt laiku, dzīvot tā, lai būtu laiks, redzēt cilvēkus, ieklausīties viņos.

2) Darbnīcas uzdevumi, sarunas un atslēgvārdi.

Liels vispārējs impulss bija mūsu visu kā radošās grupas sarunas un mijiedarbība citam ar citu, ko īsti pat nevar aprakstīt. Vārdos tveramākais no impulsiem bija Viļņa Bīriņa stāsts par viņa brāli, kurš gāja sirojumos, un to, kā pēc daudziem gadiem Vilnis pārņēma šo brāļa ideju un aicināja draugus doties kopīgās pastaigās, kur acis rāda. Šo pastaigu laikā viņš stāstīja līdzgaitniekiem par savu brāli. Savā ziņā Pretindes ideja – novērot un sekot cilvēkiem – ir Viļņa pieredzes transformēšana jaunā uzdevumā. Pretinžu gadījumā tas pārtapis slēptā klejojumā. Sekojot cilvēkiem, es nezinu, kur tikšu aizvesta, kas ar mums notiks, savukārt otrs cilvēks nezina, ka viņš vispār kādu kaut kur ved. Tas kļūst par mūsu kopīgu, daļēji neapzinātu piedzīvojumu. Potenciāls dialogs veidojas pēc šīs pieredzes, manis radītajā tekstā par redzēto.

Darbnīcas laikā mēs krājām atslēgvārdus no veiktajiem uzdevumiem un tēmām, kuras pārrunājām. Lai izdomātu nelūgto pakalpojumu, mēs tikām aicināti ietvert šo praksi brīvi izvēlētā esošo atslēgvārdu kombinācijā.

Pretinde rūgtumam balstās šādos atslēgvārdos par skatītāja attiecībām ar teātri:
būt vieniem kopā,
distance,
šeit un tagad,
paralēls visums,
ievainojamība,
siltums,
veltīt laiku,
atbildība.

Vēlos īpaši uzsvērt distances un atbildības daļu. Veicot novērojumu, es savā veidā kļūstu par skatītāju. Līdzīgi kā skatoties izrādi, arī novērojumā man ir ļoti būtiski palikt nepamanītai, nepārkāpt otra cilvēka personīgās robežas, nekļūt par iebrucēju, apsēstu izsekotāju, nepienākt par tuvu, lai neiejauktos šī cilvēka dzīvē, kā arī nebūt pārāk tālu, jo svarīgi ir spēt ieraudzīt šī cilvēka dzīves daļu, gūt kādu priekšstatu par to, ko es redzu. Mana atbildība ir palikt par labvēlīgu novērotāju, saglabājot veselīgu distanci. Tāpat arī atbildība ir tas, KĀ es uzrakstu par šo pieredzi pēc novērojuma, kā aprakstu novēroto cilvēku un par ko es caur šo pieredzi izstāstu – vienmēr paturot prātā, ka es rakstu par reālu cilvēku un viņa dzīves fragmentu.

3) Personīga nepieciešamība.

Darbnīcu vadītāji īpaši uzsvēra to, ka pirmajiem aizmetņiem nelūgtā pakalpojuma radīšanā jānāk no dziļas personīgas nepieciešamības. Man tā bija nepieciešamība atgriezt sevi atpakaļ pasaulē – atgūt balansu starp būšanu ar citiem un būšanu vienai. Izraut sevi no nīgruma, kas sakāpj dvēselē, ja nav bijis laika pienācīgi parūpēties par savām vajadzībām. Dot sev laiku būt līdzās citiem. Tas jau kopš pandēmijas, bet tagad arī ar karu Ukrainā ir kļuvis par izaicinājumu. Man ļoti bieži gribas noslēgties, paslēpties, izvairīties no cilvēkiem, bet, ja tas sāk kļūt par hronisku dzīves paradumu, manuprāt, tā ir nāve radošumam. Praktizēt novērojumu liek man apstāties, bet vienlaicīgi nepalikt noslēgtai sevī, līdzīgi kā jau sākumā minētajā Hides vēstulē – būt “aktīvi rāmai”. Tāpat tas liek man vērst uzmanību uz citu cilvēku/cilvēkiem. Pamanīt cilvēcisko līdzcilvēkos, kurus nepazīstu, un caur citas personas ikdienas fragmentu ieraudzīt kādus savas dzīves aspektus.

Tas, ko es ar savu nelūgto pakalpojumu piedāvāju citiem, ir mans skatpunkts uz it kā ikdienišķiem brīžiem kāda dzīvē, kas mani, savukārt, ir izrāvis no ikdienišķā. Tas ir kā mazs atgādinājums par to, ka mēs patiesībā ne vienmēr apzināmies to, ka mūsu ikdienas mirkļi kādam var būt bijuši svarīgi. Es ceru, ka ar laiku arī citi cilvēki, kas iepazinušies ar “Pretindi rūgtumam” varētu sākt kaut uz mirkli apzināti piestāt, lai pamanītu savās dzīvēs to, kā pilnīgi svešinieki var kļūt par pretindēm mūsu rūgtumam. Galu galā – cilvēkam ir vajadzīgi citi cilvēki.

Par projektu
2020. gada 8. aprīlī, Eiropas pirmā Covid-19 viļņa laikā, mākslinieks Davids Vēbers-Krebss piedāvāja saviem kolēģiem visā pasaulē piedalīties kolektīvā iztēles projektā. Viņš lūdza e-pastā uzrakstīt, kādu viņi iztēlojas teātra nākotni tieši šajā brīdī, kad teātri ir slēgti un nav zināms, kad, kā un vai vispār tiks atkal atvērti. Saņemtās atbildes tika apkopotas grāmatā “un tad durvis atkal atvērās”, kas iznāca 2020. gada septembrī izdevniecībā Onomatopee. Kopš tā laika grāmata kalpo kā instruments, ar kura palīdzību izteikt turpmākus minējumus un dalīties pārdomās par skatītāja lomu pandēmijas laikā un pēc tās. Davids Vēbers-Krebss un Simone Basani ar to ir viesojušies dažādās pilsētās (Briselē, Skopjē, Roterdamā), apmeklējot teātrus un sarunājoties ar teātra apmeklētājiem klātienes un tiešsaistes darbnīcās. 2021. gada vasarā abi mākslinieki tikās arī ar dažāda vecuma, kultūru un profesiju skatītājiem Rēzeknē un Rīgā, un viņu sarunas tika dokumentētas un iekļautas “un tad durvis atkal atvērās” arhīvā. Festivāla laikā Davids un Simone vēlējās pētīt šos arhīva materiālus kopā ar vietējo mākslinieku grupu, lai kopīgi meklētu idejas nelūgtam pakalpojumam. Šī ir pirmā reize, kad meistardarbnīcā integrēts Simones Basani projekts “Unrequested Services”.

Notikumu īsteno “ACT: māksla, klimats, pārmaiņas”. Atbalsta ES programma “Radošā Eiropa”.

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm. Papildu info: artclimatetransition.eu

  

Atpakaļ