Autors apskata nesenās desmitgades eksperimentālo horeogrāfiju, atklājot izrādes duālo nozīmi 21. gadsimtā, kur tā ir ne tikai estētiska kategorija, bet arī politiskās varas veids. Grāmatā tiek apskatīti Metes Ingvartsenas, Ivonnas Raineres, Ralfa Lemona, Žeroma Bela un citu horeogrāfu darbi.