LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Somu māksliniece Maija Hirvanena 8. decembrī viesojās Latvijā un Horeogrāfu asociācijas rīkotā sarunā iepazīstināja ar māksliniecisko partitūru kopumu “Mycoscores / Choreospores”, kas tagad ir pieejams arī Latvijas Jaunā teātra institūta bibliotēkā.

Hirvanenas “Mycoscores / Choreospores” ir māksliniecisku partitūru kopums, kas atklāj saikni starp sēņu un cilvēku esību, galvenokārt attiecībā uz kustību un deju. Katra partitūra var kalpot kā izejas punkts dejai, sociālai situācijai, komponēšanai vai performatīvam meklējumam. Komplektā ir 31 partitūras kartīte, buklets ar pavadošo tekstu “Sēņu sajūta”, kas sniedz ievadu partitūru lietošanai, dažādi norādījumi, skaidrojošs glosārijs un īsi partitūru apraksti. Izdevējs: Friends of Physical Contemporary Art, Performing Portals project. Sadarbībā ar DAS Research/DAS Publishing, Academy of Theatre and Dance, Amsterdam, 2024. Turpinājumā – fragments no “Mycoscores / Choreospores” ievada Santas Remeres tulkojumā.

Ja uzaudz blakus senam mežam, tā daudzveidība atstāj tevī dziļus nospiedumus. Mežs kļūst par tavu ikdienas vidi visos iespējamos veidos. Tā ir vieta, kur klaiņot un maldīties, kur saģērbties dažādos tērpos un rāpties pa akmeņiem, kāpt kokos, izlādēt dusmas, atvest draugus, lasīt grāmatas, dejot, rakstīt, klausīties mūziku, raudāt, uzstāties ar runām. Tā ir vieta, kur tu iepazīsti ķērpjus un sēnes, kur dziedi dziesmu mušmirei, apglabā un apraudi mirušos dzīvniekus, vērojot, kā sēnes palīdz sadalīties viņu ķermeņiem. Manā gadījumā mežs – tāpat kā vecāki, draugi, mājdzīvnieki – kļuva par manu skolotāju. Sens mežs ir vieta, kurā norisinās neskaitāmi procesi.

Es savā horeogrāfes praksē izrādes un pasauli kopumā primāri uztveru kā procesu. Process ir aktivitāšu un uzmanības pārslēgšanās no viena brīža uz nākamo, un katrs tā mirklis ir savā veidā svarīgs. Līdzās procesam iezīmējas arī dažādas formas, beigu punkti, kaut kas izkristalizējas. Izrādes, dzīves cikli, atskārsmes, estētiska pārdzīvojuma mirkļi. Sēnes, apputeksnēšanās, noārdīšanās, atklājumi.

Man ļoti patīk sēnes, esmu mikofīls, rudens un mitro sūnu draugs. Es iemācījos sēņot un atpazīt sēnes vienlaikus ar mācīšanos runāt. Ilgu laiku uzskatīju, ka tā ir daļa no manas cilvēciskās būtības, mans somugru mantojums un iegūtās kultūras zināšanas, taču nesaistīju to ar savu horeogrāfijas un izrāžu veidošanas praksi. Pirms desmit gadiem sāku sajust, ka ilgie braucieni uz mežu sēņu sezonā sāk ietekmēt manu horeogrāfiju. Meža velšu lasīšana atstāja arvien jūtamāku ietekmi uz darbu deju studijā un teātrī. Un es pamazām, savā tempā sāku tam ļauties.

Šobrīd es spēju saskatīt sakarības starp sēņu un dejas veidiem. Šī saikne izpaužas kompozīcijā, kuras pamatā ir daudzslāņainība un daudzu dažādu lietu savērpšanās. Sēnes man ir palīdzējušas daudz ko izprast par šiem procesiem, jo sevišķi par attiecībām starp redzamo un neredzamo pusi. Sēnes man likušas aizdomāties arī par individualitātes jēdzienu un to, ko uztveram par savas patības pieredzes pamatu. Individualitāte ir tikai daļa no dažādām kolektīvisma izpausmēm, un neatkārtojamība slēpjas pieredzē, kas ir plašāka par individuālo.

Atpakaļ