LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Šā gada jūlijā Latvijas Jaunā teātra institūta komanda — Santa Remere, Sandra Lapkovska, Anna Dārziņa un Ieva Briede — devās uz Santarkandželo festivālu Itālijā, lai oficiāli atklātu jauno Eiropas Savienības programmas “Radošā Eiropa” projektu — “Festival SPA”.

Šī bija projekta partneru pirmā tikšanās klātienē, kas ļāva ne tikai tuvplānā iepazīt starptautisku, Eiropā atzītu laikmetīgās skatuves mākslas festivālu, bet arī satikt projekta partnerus no festivāliem “Mladi Levi” (Slovēnija) un “Santarcangelo” (Itālija), kā arī četras projekta mentores — Martu Keilu, Beku Bergeri, Jūliju Aspersku un Silviju Botiroli –, kuru uzdevums tuvāko divu gadu laikā ir izvērtēt visus trīs projektā iesaistītos festivālus un izstrādāt ieteikumus un risinājumus iekļaujošākai un labbūtību veicinošai festivālu videi.
Kopā ar mums uz Santarkandželo devās arī divas mākslinieces no Latvijas — Ance Ancova un Linda Krūmiņa, kurām arī bija iespēja pieredzēt starptautisku laikmetīgās skatuves mākslas festivālu.

Santarkandželo festivāla programma bija vērienīga, starptautiska un daudzslāņaina. Tā iekļāva ne tikai izrādes, bet arī sarunas, darbnīcas, instalācijas dažādās mākslas formās un mijiedarbībā ar arhitektūru, dabu, pilsētvidi un sabiedrību. Festivāla saturs aptvēra māksliniekus no dažādām pasaules malām, starp kuriem bija dažādi atzīti vārdi un darbi, kuri šobrīd gūst ievērību starptautiski.

Četru dienu laikā no 10. līdz 13. jūlijam LJTI komanda un mākslinieces paspēja vidēji vienas dienas laikā redzēt četras izrādes un piedalīties vairākos citos festivāla notikumos (tīklošanās pasākumi, sarunas, darbnīcas, festivāla ballītes u.c.). Šajā rakstā vēlamies dalīties ar savu individuālo pieredzi.

Brauciens uz Santarkandželo festivālu bija mana pirmā pieredze liela mēroga skatuves mākslas festivālā ārzemēs. Tā bija lieliska iespēja redzēt, kādas prakses piekopj šādu pasākumu organizatori, lai nodrošinātu patīkamu pieredzi tā apmeklētājiem un viesiem. Īpašu uzmanību veltīju festivāla komandas attieksmei pret t.s. profesionāļiem, starp kuriem arī man sanāca ierindoties. Profesionāļus sagaidīja patiešām viesmīlīgi, katram sagādājot festivāla dāvaniņu komplektu, kas patiesībā ir diezgan iespaidīgi ņemot vērā, ka profesionāļu sarakstā bija aptuveni 400 cilvēki.
Festivāla formāts man šķita veiksmīgs, jo lielākā daļa izrāžu norises vietas atradās tādā rādiusā, ka varējā mierīgi pārvietoties kājām. Turklāt skatītāji, kas bija nopirkuši biļetes uz izrādēm ārpus Santarkandželo ciematiņa, tika nodrošināti ar bezmaksas transfēru, kas pavisam noteikti katram atviegloja sava individuālā grafika plānošanu – manuprāt, sarežģītāko festivāla apmeklēšanas aspektu. Pirms ierašanās Santarkandželo, kad plānoju apmeklējumu un attiecīgi iegādājos biļetes, bija grūti noorientēties plašājā programmā un mēģināt saprast, uz kurām izrādēm ir iespējams tikt, tāpēc mana metode bija pirkt visu, kas vēl bija pieejams, kas arī veiksmīgi nostrādāja.
Izrādes bija krāšņas, lielu uzmanību veltot arī skatītāju līdzdalībai, piemēram itāļu mākslinieces Flāvijas Dzaganelli (Flavia Zaganelli) darbā “Placebo Dances” režisora lomā varēja iejusties ikviens skatītājs, izvēloties, kurā brīdī ļauties izpildītāju aicinājumam pieredzēt izrādi ar aizvērtām acīm un izbaudīt, kādas sajūtas spēj izraisīt pārējo maņu aktīvāka iedarbināšana. Portugāļu mākslinieces Džesikas Teišeiras (Jéssica Teixeira) izrāde “MONGA” visnotaļ atstāja dziļu iespaidu manā uztverē par līdzdalības izrādēm. Māksliniecei sanāca iesaistīt skatītāju nepiespiestā, bet tomēr rotaļīgā un izaicinošā veidā. Izrādes noslēgumā jau bija sajūta, ka savstarpēji esam izveidojuši tādu kā komūnu, kurā brīvi varam kopīgi smieties, raudāt, dejot un saskandināt kašasas glāzi.
Šīs piecas dienas Santarkandželo festivālā deva iespēju izglītoties par liela mēroga skatuves mākslas festivāla organizatorisko pusi, tādējādi iedvesmojot un sniedzot noderīgus padomus nākotnei, rīkojot citus skatuves mākslas notikumus, piemēram, festivālu “Homo Novus”. Visbeidzot, vērts pieminēt, ka tur pieredzētās izrādes sagādāja lielu baudu un atraisīja manu skatu uz laikmetīgajām skatuves mākslām daudz plašākā perspektīvā.
– Ance Ancova

Festivāla Santerkandželo gaisotne bija laiska, lai gan programma – ļoti blīva. Tās epicentrā bija festivāla centrs, kas izvietots mazās pilsētiņas vidū uz plaša laukuma ar dažādām kafejnīcām, informācijas stendu, strūklaku un brīvdabas skatuvi. Cilvēki rosījās cauru dienu un nakti, nemitīgi veidojot festivāla vibrāciju.
Savā pieredzē īpaši jāizceļ kanādiešu mākslinieces Claras Furey izrāde UNARMOURED. Par izrādi rakstīts:
“Izrādē “UNARMOURED” kanādiešu autore Clara Furey attēlo iekšējā jūras plašumus, pētot bezgalību kā transformējošu emociju un pārdefinējot erotiskumu, atbrīvojot to no tradicionālās seksualitātes un sociālajiem konstruktiem un vedot to abstraktā, plūstošā un universālā dimensijā. Kosmiskais erotiskums ir primāra enerģija, dzīvības spēks, kas plūst caur ķermeni. Kvīru mākslinieku kolektīvs uz skatuves attēlo fragmentus no savām stāstiem un dziedināšanās ceļojumiem, uzsverot rūpes un empātijas jēdzienus pieredzē, kas pārsniedz individuālo robežas.”
Izrāde patiesi bija kosmiska un ievelkoša. Pat šodien atceroties, sajūta par pieredzēto ir jaudīga – tieši par pieredzi, nevis par intelektuālo saprašanu vai analīzi. Izrādē ķermeņi vēstīja un radīja pasauli, kustība komunicēja un ieveda skatītājus kosmiskajā erotisma visumā. Nebija nepieciešams ne hronoloģisks, ne fragmentārs stāstījums, skaidrojums vai zināšanas par ko mākslinieki gribētu man kaut ko vēstīt. Kūstības un ķermeņi bija autonomi ‘ziņneši’, ‘tulki’. Lai gan tā sakot, atkal atgriežamies pie jocīgās vajadzības valodu izvirzīt kā primāro komunikācijas līdzekli. Šī izrāde man nebija par kaut ko, tas vairāk bija kā brīdis, kā pieredze, kā mirklis, kurā būt un, lai cik banāli teikt, bet – ļauties.
Kopējā festivāla norisēs tika aktualizētas un izgaismotas dažādas balsis. Programma tika iekļauti darbi, kas runāja par par seksualitāti, rasismu, darbu seksa industrijā, kvīru un dažādu ķermeņu attēlojumu, kā arī par dažādu kultūru vēsturisko un mūsdienu sociālajām un politiskajām realitātēm. Nebija sajūtas, ka festivāls būtu vairāk par visu būtu orientēts uz politisku vai mākslas aktīvismu, taču kuratoriālās izvēles nebija nejaušas un tās signalizēja par vīziju, vērtībām un nostāju.
– Linda Krūmiņa

Santarkandželo festivālu vēlējos apmeklēt jau gadiem. Tas ir viens no tiem festivāliem, kur satiekas ļoti plašs kuratoru un producentu loks no dažādām pasaules malām — līdz ar to tas kļūst par auglīgu tīklošanās vietu. Šeit ir iespēja iepazīties un apmainīties ar domām ar citu starptautisku festivālu pārstāvjiem, plaši pazīstamiem māksliniekiem un vienlaikus piedzīvot programmu, kas tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām laikmetīgās skatuves mākslas vidē Eiropā.
Jāpiebilst, ka festivāla organizatori savu darbu veic patiešām meistarīgi — tiek domāts par katru aspektu, nodrošinot augstu kvalitāti ne tikai producēšanas un publicitātes jomās, bet arī mākslinieku sagaidīšanā un profesionāļu piesaistē. Kopumā festivālu šogad apmeklēja ap 400 nozares profesionāļu — skaits, kas patiešām pārsteidz.
Arī festivāla programma ir iespaidīga — ne tikai apjomīga, bet arī daudzveidīga, ar lieliem, starptautiski atzītiem vārdiem un darbiem. Iespēja visu redzēt ir ierobežota — izrādes tiek ātri izpirktas, un programma ir ļoti blīva. Taču īpaši iepriecina, ka festivāls piesaista ne vien profesionālo auditoriju, bet arī vietējos iedzīvotājus un Itālijas skatītājus plašākā nozīmē. Patīkami pārsteidza, cik daudz jauniešu, senioru un dažādu kopienu pārstāvju apmeklē izrādes. Piemēram, kādā izrādē, kur bija nodrošināts zīmju valodas tulkojums, puse no skatītājiem bija nedzirdīgo auditorija.
Festivāla laikā redzēju 12 izrādes un vēl vairākus citus notikumus. Ļoti vēlējos redzēt Alex Baczynski-Jenkins jauno darbu “Malign Junction (Goodbye, Berlin)”, jo pēdējos gados esmu cītīgi sekojusi viņa daiļradei. Diemžēl šoreiz darbs nedaudz lika vilties. Savukārt īpaši jāizceļ Alessandro Sciarroni darbs “U. (un canto)”. Sciarroni iepriekšējais darbs “Save the last dance for me” ir viens no maniem visu laiku mīļākajiem skatuves mākslas darbiem, tādēļ šo izrādi gaidīju ar lielu interesi — un tā patīkami pārsteidza ar savu salīdzinoši vienkāršo formu, bet vienlaikus ļoti kvīrīgo un jūtīgo vēstījumu.
Vēl viens festivāla pārsteigums bija Eisa Jocson un Venuri Perera izrāde “Magic Maids” — ļoti provokatīvs darbs, kas trāpīgi skar nevienlīdzības un ekspluatācijas tēmas.
Mana apmeklējuma galvenais mērķis bija satikt festivālu “Mladi Levi” un “Santarcangelo” pārstāvjus, kā arī projekta “Festival SPA” ekspertus. Šī bija pirmā reize, kad tikāmies visi kopā, lai oficiāli uzsāktu projektu un izrunātu visus neskaidros jautājumus un detaļas. Liels prieks, ja izdodas šādas projekta vizītes apvienot ar festivāla apmeklējumu, tādējādi domājot par ilgtspēju ne tikai vides aspektā, bet arī savā profesionālajā labbūtībā.
– Ieva Briede

Atpakaļ