LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Scenogrāfs un mākslinieks Krišjānis Elviks devās uz Zagrebu, lai piedalītos vienā no starptautiskā projekta “ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” notikumiem – Zagrebas vasaras laboratorijā, kur apsprieda un reflektēja par klimata katastrofām.

No 30. jūnija līdz 3. jūlijam Zagrebas vasaras laboratorija pulcēja dažādus radošos prātus no Beļģijas, Latvijas, Portugāles un Balkānu reģiona, lai kopīgi apspriestu un reflektētu par klimata katastrofām, un gūtu mācības no tām, jo nereti seku mazināšanai nepietiek ar birokrātiskiem risinājumiem, bet tieši pretēji – nepieciešams rīkoties radoši. Darbnīcu dalībnieki pārstāvēja tādas nozares kā režiju, scenogrāfiju, arhitektūru, tēlniecību un citas. Laboratorijas noslēgumā tika radītas divas īsformāta performances pilsētvidē – vienā no tām ielu mūziķi runāja par dziesmām, kas vēl nav uzrakstītas un tā arī netiek nospēlētas, otrā – zemestrīces gruvešos atrasts ķieģelis atkārtoti tiek nodots no rokas rokā, nenovedot ne pie kāda rezultāta.

Tēma par klimata katastrofām Zagrebas vasaras laboratorijā nav nejauša, jo paralēli pandēmijai 2020. gadā Horvātija piedzīvoja divas zemestrīces, kuru pēdas arvien ir manāmas Zagrebā, bet īpaši daudz – reģionos. Šī klimata katastrofa ir vienlaikus saliedējusi sabiedrību, bet arī izgaismojusi tās nespēju reaģēt un rīkoties krīzes situācijās. Klimats un tā pārmaiņas nenoliedzami ir plašs temats, tāpēc laboratorijas fokuss bija vērsts uz izturību un elastīgumu grūtās situācijās, kad cilvēks ir pakļauts emocionāliem pārdzīvojumiem un stresam, kā arī spēju pieņemt lēmumus un rīkoties patstāvīgi. Klausījāmies prezentācijas un pieredzes stāstus, psihologa perspektīvas, eko-aktīvistu vīzijas – skatījumus uz šodienu un nākotni.

Devāmies braucienā uz Petrinju, kura funkcionē starp drupām; uz ciematu, kur mājas zaudējušie cilvēki dzīvo uzkarsušos skārda konteineros asfalta un akmeņu ielokā. Brauciena laikā iepazināmies arī ar dažādu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kuri deva ieskatu, kā procesi tiek vai netiek koordinēti un kā autoritātes un varas iestādes izmanto šo nevalstisko sektoru resursus, izvairoties no atbildības, bet vienlaikus ļaujot un aizliedzot sabiedrībai rīkoties patstāvīgi. Sarunas bija piepildītas ar plaša spektra emocijām un reāliem pārdzīvojumiem. Jau pirmajās dienās bija skaidrs, ka laboratorijas četru dienu laikā nav iespējams aptvert klimata un sociālpolitiskās problēmas pietiekami dziļi, lai par tām spētu runāt objektīvi. Protams, jautājumu radās daudz vairāk nekā atbilžu, tāpēc sniegšu ieskatu savās piezīmēs un atslēgvārdos, ko pierakstīju darbnīcu laikā, reflektējot par izturību, elastīgumu un spēju rīkoties.

Ieradumi
Domājot par klimata pārmaiņām un cilvēka ietekmi, bieži prātā nāk vārds “ieradumi”. Vai es pietiekami bieži pārskatu savus ieradumus? Vai es attiecīgi rīkojos tāpēc, ka tas ir pieradums vai man patiesi tā gribas rīkoties? Jāatzīst, ka Latvijas gadījumā eko-draudzīgi ieradumi veidojušies jau sen – lielākoties nabadzības dēļ. Piemēram, iekopt sakņu dārzu, lai nodrošinātu pārtikas krājumus, salabot velosipēda kameru ar gumijas ielāpu vai nest apavus labot pie meistara, nevis skriet uz veikalu pēc jauniem. Atmiņā nāk epizodes no nabadzīgajiem 90. gadiem, kad finanšu līdzekļi bija tik niecīgi, ka par katru dzīves prieku bija jāpacīnās, iegūstos jaunas iemaņas.

Palīdzība
Vārds “palīdzība” rada duālas sajūtas, jo nekad līdz galam neesmu sapratis, kad ar savu palīdzību varam izraisīt tieši pretēju efektu cerētajam, proti, vēl lielāku kaitējumu. Horvātijas nevalstiskās organizācijas cenšas palīdzēt visiem spēkiem, to mērķi ir cēli, varu tikai novēlēt izturību, bet ir arī organizācijas, kuras “palīdz” citu mērķu un nodomu vārdā. Piemēram, organizācija, aiz kuras palīdzības aizsega slēpjas sektantisms un vēlme manipulēt ar cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās. Vai es spēju palīdzēt? Vai palīdzība vienmēr ir palīdzība? Kā praktizēt palīdzību? Vai es spēju lūgt palīdzību, kad tā ir nepieciešama?

Cilvēkresursi un ilgtspējība
Valdības ignorance krīzes seku novēršanā ir ne tikai jūtama, bet arī visapkārt redzama. Izbraucot no Zagrebas, paveras skats uz drupās esošu Petrinju, kurā pāris cilvēku krāmē un šķiro atkritumus. Nav redzams nekāda veida valdības organizēts darbaspēks. Vietējās pašvaldības sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām, bet realitātē – uzliek par pienākumu organizēt krīzes seku novēršanu tieši šim sektoram, kam nav tādu resursu, lai to spētu kvalitatīvi darīt. Cilvēku entuziasms tiek ekspluatēts. Jautājums – cik ilgi? Un cik ilgtspējīga ir šāda “sadarbība”, ja cilvēks strādā bez brīvdienām un krietni vairāk nekā astoņas stundas dienā? Vai tā nav šo cilvēkresursu “dedzināšana”?

Upura perspektīva, atmosfēriskais spiediens
Tāpat kā Latvija, arī Horvātija ir bijusi Austrumu blokā, Dienvidslāvijas sastāvā. Valstī apziņa par demokrātiskiem procesiem vēl tikai veidojas. Nereti fokuss sarunās tiek virzīts izteiksmes formā – viņi (lasīt – valdība un citi ārējie faktori). “Viņi” tiek minēti kā galvenie argumenti tam, kāpēc “mēs” neko nedarām. Skaidrs, ka caur upura perspektīvu lūkoties ir samērā vienkārši un tajā ir viegli “iestigt”. Tieši šī perspektīvas klātesamība manī rada jautājumus. Vai es kā indivīds piedalos demokrātiskajos procesos un vai es cīnos par demokrātiju? Vai lūkoties uz apkārtējo pasauli caur upura perspektīvu maz ir jēgpilni un vai tas pie kaut kā noved? Vai varbūt tā tomēr ir zema pašvērtējuma un kompleksu masa, ar ko aplejam visus apkārtesošos un vairojam nelaimību mūsu sabiedrībā, radot vienam otrā sajūtu, ka mēs neesam spējīgi uz pārmaiņām?

Nāve
Piedaloties šajā laboratorijā, nākas daudz domāt par nāvi – tieši cilvēka radītās un priekšmetiskās pasaules nāvi. Izskan frāze – “Es vēlos, lai atkal ir tā, kā bija,” – bet vai tiešām bija tik labi? Vai mēs drīkstam ignorēt krīzes, klimata katastrofas, pandēmijas? Vai nākotne jākonstruē pēc pagātnes attēla, lai no punkta A nonāktu punktā A? Bet varbūt ir iespējams pieņemt lietu īslaicīgumu, to nepastāvību, nepilnību un neuzlūkot cilvēku un tā radīto kā visvarenāko uz mūsu planētas?

Noslēgumā vēlos pateikties Latvijas Jaunā teātra institūtam un “Domino” par iespēju piedalīties Zagrebas vasaras laboratorijā. Šāda veida domu apmaiņa ir ārkārtīgi nepieciešama, it sevišķi ja nāc no salīdzinoši mazas valsts. Iziešana ārpus ierastā mudina ne tikai iepazīt un atvērties jaunajam, bet arī pārskatīt to, kas jau tiek darīts, un pārvērtēt ieradumus, jo tikai, palūkojoties no malas, var ieraudzīt to, kas ikdienā paliek nepamanīts.

Autors: Krišjānis Elviks, scenogrāfs un mākslinieks

Zagrebas vasaras laboratorija norisinājās projekta “ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ietvaros, ko līdzfinansē Eiropas Savienības programma “Radošā Eiropa”. Šo notikumu organizēja viens no “ACT” partneriem – “Domino” – ar mērķi sapulcināt ar teātri saistītos māksliniekus, eko aktīvistus un praktiķus vienotā sarunā.

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm.
  

Atpakaļ