LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Latvijas Jaunā teātra institūta īstenotajās rezidencēs, kas ir daļa no starptautiskās platformas “MagiC Carpets”, šobrīd strādā horeogrāfe un scenogrāfe Līga Ūbele un foto mākslinieks, dokumentālists Andrejs Strokins. Augustā Andrejs dokumentēja okupācijas pieminekļa Uzvaras parkā nojaukšanu Rīgā un rudenī centās atrast saskarsmes punktus ar jauniešiem, kuri būtu gatavi dalīties ar pieredzes stāstiem par viedokļu nesakritību ģimenes vai draugu lokā saistībā ar Krievijas karadarbību Ukrainā. Savukārt Līga bija ieinteresēta iepazīt Ķengaraga apkaimes senioru brīvā laika pavadīšanas paradumus, situāciju konkrētajā apkaimē pilsētas kontekstā, kā arī rast iespēju kopīgi veidot kādu notikumu. Abi mākslinieki šobrīd atrodas dažādos rezidences posmos un situācijās. Īsumā iepazīstinām un piefiksējam šo mirkli ar dažu jautājumu starpniecību.

Pastāsti īsumā par savu rezidences ideju, mērķi un posmu, kurā atrodies!

Līga: Rezidences sākotnējais mērķis bija pētīt, kā cilvēki Rīgas apkaimēs pavada savu brīvo laiku un kā tas veido viņu uzskatus, kā arī to, kādas vispār ir pieejamās brīvā laika pavadīšanas iespējas apkaimēs. Procesa laikā iepazinos un uzsāku sadarbību ar sociālantropoloģi Ingūnu Potetinovu, kas pati jau 20 gadus dzīvo Ķengaragā un pēta kultūras pieejamību tur. Tādēļ nolēmu, ka tieši Ķengarags būs apkaime, kurai pievērsīšos. Kā savas rezidences pētījuma mērķa grupu izvēlējos seniorus, jo tieši viņiem brīvā laika ir visvairāk, tomēr iespēju un līdzekļu to pavadīt, piemēram, apmeklējot kultūras pasākumus, – vismazāk.
Pateicoties Ķengaraga biedrības “Cits Ķengarags” pārstāvim Jevgēņijam Milovanovam uzzināju, ka Ķengaragā darbojas dienas centrs, kas piedāvā dažādas nodarbības un citas aktivitātes senioriem. Tieši šī vieta un tās seniori arī kļuva par manas rezidences centru, kur sāku vadīt laikmetīgās dejas nodarbības, sarunājos ar senioriem un piedalījos gan viņu svētkos, gan citās nodarbībās.
Procesa laikā, iedvesmojoties no Ingūnas pētījuma par tukšumu Ķengaragā, manas rezidences fokusā nonāca tukšums: gan fizisks tukšums Ķengaraga apkaimē, gan kultūras notikumu deficīts tur, gan vientulība kā tukšums, ko seniori piepilda, apmeklējot dienas centru, aktīvi apmeklējot un paši vadot dažādas nodarbības un aktivitātes, gan vienkārši tur satiekoties ar citiem cilvēkiem.

Foto: Laura Gorodko

Šobrīd atrodos rezidences noslēdzošajā posmā un tiek plānoti 3 pasākumi, kas atspoguļos tajā piedzīvoto un radīto. Divi no tiem būs Ziemassvētku pasākumi dažādu konfesiju pārstāvjiem. To galvenais mērķis ir radīt dienas centra senioriem vietu un laiku, kur satikties un svinēt svētkus, vienlaicīgi kopīgi pasapņojot par to, kā viņi redz gan dienas centra, gan Ķengaraga nākotni – ar ko viņi vēlētos to piepildīt. Šajos svētku notikumos tiks aicināti uzstāties arī sabiedrībā zināmi cilvēki ar muzikāliem pārsteigumiem, jo daudzi seniori minēja, ka viņiem ikdienā lielākoties nav iespēja apmeklēt koncertus vai izrādes, tādēļ man ir svarīgi rezidences ietvaros sniegt viņiem arī šādu iespēju. Vēl tiks rīkots noslēguma pasākums/performance janvāra vidū, kuras mērķis ir izcelt un pašos senioros radīt pārliecību, ka viņu radošās aktivitātes dienas centrā ir svarīgas. Izcelt to, ka, lai gan Ķengaragā kultūras piedāvājums tikpat kā nav, tieši viņi ir tie, kas to paši, rada apmeklējot kori, deju nodarbības utt. Viņi ir tie, kas ar savu darbību aizpilda tukšumu Ķengaragā. Ar šo performanci vēlos arī atsaukties uz faktu, ka Rīgas dome bija paredzējusi Ķengaragā celt kultūras centru, taču tas nekad tā arī netapa. Tā vietā šobrīd ir tikai tukša pļava pie tirdzniecības centra “Dole”. Šis pasākums būtu kā pop-up kultūras centrs. Notikumā plānoju iesaistīt arī jauniešus no dažādām organizācijām, kas darbojas jauniešu centrā “Kaņieris” turpat, Ķengaragā, tādējādi veidojot dialogu gan starp dažādo paaudžu pārstāvjiem, gan institūcijām. Tā kā tukšums, it īpaši šobrīd, ziemā, ir ļoti pamanāms arī Ķengaraga ielās, arī to, video projekciju veidā, vēlos ienest šajā performancē. Simboliski tukšo Ķengaragu piepildot ar dienas centra apmeklētāju aktivitātēm.

Andrejs: Par savas rezidences tēmu izvēlējos krievvalodīgās kopienas izpēti. Konkrēti krievvalodīgo jauniešu attieksmi pret karu Ukrainā un problemātiku kas ir saistīta ar pašidentifikāciju šajā vēstures posmā. Rezidences laiku izmantoju sagatavošanas procesam un izpētei, kā arī meklēju varoņus dokumentālās filmas tapšanai.

Vai tavs redzējums, viedoklis par izvēlēto tēmu kaut kā jau ir mainījies, kopš uzsāki darbu pie rezidences?

Līga: Domāju, ka mans redzējums nav mainījies, drīzāk rezidence ir pakāpeniski atklājusi man aizvien jaunus slāņus par izvēlēto tēmu. Zīmīgi, ka par galveno atslēgvārdu rezidencei ir kļuvis “tukšums”, jo, rezidenci uzsākot, arī es biju gandrīz kā tukša lapa. Zināju, ka gribu pētīt senioru brīvo laiku, man bija dažādi pieņēmumi par to, ka, piemēram, iespējas brīvo laiku pavadīt, apmeklējot kultūras pasākumus, noteikti ir mazas, taču tas arī viss. Tikai satiekot Ķengaraga seniorus, strādājot un runājot ar viņiem man pakāpeniski atklājās dažādi viņu ikdienas aspekti un iemesli, kāpēc viņi savu brīvo laiku ir izvēlējušies pavadīt dienas centrā. Ja sākotnēji mani vairāk interesēja brīvā laika pavadīšanas globālāks aspekts, un tā ietekme uz cilvēku uzskatiem, tad šobrīd mans fokuss ir pārslēdzies galvenokārt uz ko personiskāku, piemēram, uz vientulību kā galveno aspektu, lai darbotos dienas centrā, satiktos ar citiem un paliktu aktīviem arī vecumdienās.

Andrejs: Viedokļi par notiekošo strauji mainās, tas ir saistīts gan ar dabisko izziņas procesu, nemitīgi atrodot jaunus pavedienus un nianses, gan ar straujo notikumu attīstību – saistītu ar karu Ukrainā.

Kāpēc tev to šobrīd ir svarīgi pētīt/darīt/ par to runāt kā māksliniekam/ cilvēkam?

Līga: Šobrīd tas, ko daru, man ir svarīgi galvenokārt tāpēc, ka rezidencē iepazītie seniori un dienas centra darbinieki mani ir iedvesmojuši ar savu patieso vēlmi darīt un darboties, nepalikt pasīviem mājās sēdētājiem. Mani ir iedvesmojusi senioru aktivitāte un pozitīvais skatījums uz dzīvi arī grūtos apstākļos. Vecumdienās, kur liela daļa draugu dodas viņsaulē un kur vientulība ir kļuvusi par neizbēgamu sastāvdaļu. Tieši dienas centrā “Ķengarags” es satikos ar tādu dzīves prieku un enerģiju, kādu sen nekur nebiju redzējusi. Tādēļ vēlos radīt viņos apziņu, ka viņu darītais ir vērtīgs ne tikai pašu prieka dēļ, bet ka tieši viņi ir vieni no tiem, kas neapzināti veido kultūru Ķengaragā.

Andrejs: Man ir poļu, krievu un latviešu saknes, taču Ukrainas tautu šobrīd izjūtu kā savējo. Savukārt par to mazo krieviskās daļiņas esamību sevī izjūtu kaunu. Tas ir dzinulis izzināt, kā jūtas citi un pārstrādāt personīgos pārdzīvojumus mākslas formā vai vēsturiskā dokumentā.

Foto: Andrejs Strokins

Kāds ir bijis lielākais pārsteigums procesā?

Līga: Tā kā šī bija mana pirmā pieredze darbā ar kopienām, pārsteigums noteikti bija tas, cik lielu organizatorisko darbu tas prasa, cik daudz laika patērē tas, lai vispār atrastu, iepazītos un uzrunātu šos cilvēkus – it īpaši vietā, kas man bija gandrīz pilnīgi sveša. Interesanti bija arī pieredzēt to, kā ir kļūt par savējo, iegūt uzticību, vietā un kopienā, kur es līdz šim neesmu darbojusies. Pārsteidzoši bija arī vērot, kā seniori pamazām atvērās laikmetīgās dejas nodarbībās, kas viņiem sākotnēji šķita kaut kas pavisam dīvains. Taču mans vislielākais pārsteigums noteikti ir iepazītie cilvēki, viņu attieksme, skatījums uz dzīvi, viņu lielā vēlme darboties un enerģija. Nemelošu, ka pirms rezidences mans priekšstats par senioriem apkaimēs noteikti bija tāds, ka viņi ir daudz pasīvāki. Kad apmeklēju dažādu Rīgas dienas centru brīvprātīgo apbalvošanas ceremoniju, mani pārsteidza tas, ka šādu dienas centru Rīgā ir patiesi daudz un tajos visos galvenokārt tieši seniori (pat 98 gadu vecumā) paši vada dažādas nodarbības un organizē pasākumus.

Andrejs: Lielākais pārsteigums bija par to, ka lielākā daļa krievvalodīgo jauniešu nevēlas dalīties ar saviem stāstiem. Daļēji norakstu to uz kauna izjūtu un nevēlēšanos kairināt citus ģimenes locekļus. Bieži vien vienā ģimenes lokā mēdz būt kardināli pretēji politiskie uzskati, līdz ar to savādāks redzējums par Ukrainas nākotni. Diemžēl, Ukrainas nākotne ir arī mūsu nākotne. Tā ir diezgan triviāla atziņa, bet ar katru dienu pārliecinos par to aizvien vairāk.

Projekts “MagiC Carpets” ir sadarbības tīkls, kas apvieno 19 biennāles, triennāles, festivālus, organizācijas, institūtus, radošās telpas un citus kultūras pasākumu veidotājus no 19 dažādām Eiropas Savienības un kandidātvalstīm. Viņu uzdevums ir nodrošināt jaunajiem māksliniekiem iespēju piedalīties rezidencēs, lai kopā ar vietējiem māksliniekiem un kopienām radītu jaunus darbus, kas ļautu izcelt vietējās īpatnības un mazināt stāstu tradīcijas apsīkšanu mūsdienu sabiedrībā, veicinot kultūras pieejamību, aktīvismu un līdzdalības iespējas.

Vairāk info: magiccarpets.eu

Atpakaļ