LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Fragmenta tulkojums. Teksta oriģināls publicēts izdevumā “The Handbook of Cultural Work” Christos Carras redakcijā, Bloomsbury Visual Arts, London 2024 (49.–54.lpp.). Grāmatu var lasīt un lejupielādēt šeit.

Pirms vairākiem gadiem es izlasīju Brūsa Pasko grāmatu “Tumšais Emu”, kas pārskata Austrālijas aborigēnu atspoguļojumu kolonizatoru pierakstos. Grāmata sākas ar stāstu par Emu garu
Baijami – dievu-radītāju un debesu tēvu vairāku aborigēnu tautu kosmoloģijā, sauktā arī par Sapņojumu. Kad Baijame bija radījis zemi, viņš tumšas kontūras veidolā pārcēlās uz Piena ceļu. Stāstu noslēdz poētisks pretnostatījums: “Eiropieši raugās zvaigznēs, bet aborigēni redz arī telpu starp tām, kur mīt Emu gars”. Mūsu sabiedrībā mākslinieki ir tie, kuri pamana un aktivizē starptelpas, ierosinot pārmaiņas ne vien individuālā, bet arī sociāli politiskā līmenī. Visbiežāk to paveic tādas radošās prakses, kas ciena gan cilvēkus, gan necilvēkveidīgās būtnes, stiprina dažādas balsis un savij tās vienotā musturā, radot vietu attiecībām, radniecībām un dzīvībai.

Grāmatā “Vietai” britu cilvēkģeogrāfe Dorīna Meisija raksta: “Mēs nevaram “tapt” (…) bez citiem. Tā ir telpa, kas rada vajadzīgos apstākļus šai iespējai,” uzsverot vietu kā būtisku faktoru mūsu identitāšu un attiecību tapšanā un pārtapšanā. “Melno kasti” teātrī un “balto kubu” vizuālajā mākslā joprojām uzskata par visatbilstošāko vietu laikmetīgo mākslas darbu izrādīšanai. Tomēr aizvien vairāk mākslinieku izvēlas strādāt citos, nereti sarežģītākos un neparedzamos telpiskos
apstākļos – publiskās un privātās lokācijās, dzīvokļos, skolās, slimnīcās, cietumos, urbānās un lauku ainavās, mežos un krastmalās. Atšķirībā no tradicionālās skatuves un izstāžu zālēm, kas mums liek uz mirkli pamest realitāti, šie vietkonkrētie darbi dzimst pašā realitātes sirdī – tur, kur vērojama akūta vajadzība pēc uzmanības, intimitātes, rūpēm un uzdrīkstēšanās.

Šis pavērsiens ir mainījis un nereti arī palēninājis iestudēšanas, izrādīšanas un tūrēšanas tempus, padarot daudzšķautņainu ilgtspējas jēdzienu par vienu no laikmetīgā teātra prakses pamatprincipiem. Tas ved uz dziļākām, savstarpēji bagātinošām attiecībām ar vietu, tās materialitāti un iemītniekiem un mīkstina antropocentrisko ideoloģiju un ar to saistīto varas dinamiku. Mēs kļūstam par lieciniekiem, kā mākslas ainava, kuras centrā ir globāli veiksmīgs mākslas profesionālis, kurš sevi nesaista ar specifisku teritoriju un jūtas piederīgs visur/nekur, piedzīvo pārmaiņas, jo radusies atskārsme, ka, lai patiešam kaut ko mainītu, jāpazīst vietas, lietas vai būtnes tekstūra un dzīvesstāsts. Tas prasa laiku, iesakņošanos un drosmi.

Mākslinieks vienmēr ir strādājis dažādās vietās. Tomēr pēdējās dekādēs vietkonkrētās prakses raksturo jauni meklējumi. Šodien iemesli konvencionālās infrastruktūras pamešanai, vietkonkrēto darbu tehniskie vai estētiskie aspekti ir kļuvuši mazāk saistoši. Tā vietā ir parādījusies vajadzība pētīt to, KĀ mēs apdzīvojam telpu – kā mākslinieki un iedzīvotāji, apzinoties, ka ikvienu vietu un tajā tapušu mākslas darbu koprada un kopīgi pieredz cilvēki un necilvēkveidīgie, proti, dzīvnieki, lietas, minerāli, laikapstākļi, pat vīrusi. Kā veidot attiecības ar reālām, bet arī iztēlotām vai metaforiskām telpām, dodot iespēju tām piedalīties, reaģēt un reizēm arī pārņemt kontroli? Vēlme pārskatīt hierarhiskās attiecības ar telpu, kas prevalē tradicionālā izrādes veidošanā un izrādīšanā, un veidot tādas, kas nepārtraukti grauj ierastās struktūras un varas pozīcijas, no nejaušības aizvien biežāk kļūst par apzinātu izvēli.

Mainījies un paplašinājies ir arī izrādes telpas jēdziens – par skatuvi var uzskatīt arī individuālu ķermeni vai ķermeņu grupu, kas noteiktā vietā un laikā izspēlē izrādes rituālu. Ķermenis kļūst par trauku jeb vietu, kas uzglabā izrādes pieredzi un nes to tālāk. Atšķirībā no skatuves, tā ir temporāla, kustīga, plūstoša, poraina, elpojoša.

Šie procesi aicina pārskatīt ne tikai izrādes telpu kā fiksētu un konstantu vienību, bet arī to, kas veido un nosaka centru. Pamēģināsim iztēloties teātra ekosistēmu konkrētā pilsētā. Atziņa, ka ikvienai vietai piemīt potenciāls kļūt par skatuvi, sagrauj ideju par klasisko teātra ēku kā šīs ainavas centru. Tā vietā mums atklājas visdažādāko centru tīklojums – daži no tiem ir fiksēti, citi plūstoši, tie parādās un atkal izzūd šur un tur atkarībā no vajadzības. Šis pulsējošais audekls, kas plešas pār visu pilsētu un izplūst arī ārpus tās robežām, noliek perifēriju blakus centram, konfrontējot izplatīto pieņēmumu par centru kā vērtīgāku. Šķietami marginālām kultūras vietām piemīt tik būtiskā spēja tricināt centru, nepārtraukti apšaubot tā ekskluzivitāti.

Neskatoties uz to, ka izpratne par līdzdalīgo un vietkonkrēto teātri mainās, visbiežāk tas joprojām ir aicinājums iekļauties jau gatavā, iepriekš radītā mākslas darba struktūrā. Taču ilgtspējīgas ir tās prakses, kas vietu un kopienu atzīst par līdzautoriem un to lomu struktūras radīšanā – par izšķirošu. Šie mākslas profesionāļi būvē attiecības ar vietu, uzdodot sarežģītu jautājumu – “kas tur ir?” – un mēģinot atklāt vietas garu. Tikai tad, kad izdevies saprast, kādas atmiņas, kopienas un attiecības tur jau pastāv, viņi pievēršas tam, kāds varētu būt viņu pienesums. Tie ir mākslinieki, kas ļauj idejai piedzimt, apgūstot vietu. Vieta nav resurss, bet dzīva, daudzu dažādi apdzīvota matērija, kas nepārtraukti mainās un atrodas mijiedarbē ar citām vietām un laikiem.

Šīs prakses dzimst no pieredzētā un ir radniecīgas situacionistu dreifēšanas taktikai, kas mudina ļauties vietas valdzinājumam un nejaušībām. Tās māca, ka neviena vieta nekad nav pabeigta, jo ikviens, kam piemīt rīcībspēja, piedalās tās nepārtrauktā pārradīšanā. Mākslinieks, savukārt, ir vērotājs, radītājs, dalībnieks, saimnieks un ciemiņš vienlaikus.

Visu tekstu angļu valodā varat lasīt izdevumā “The Handbook of Cultural Work”, kas brīvpieejā pieejams šeit.

Atpakaļ