Fragments no grāmatas “Sajūtot Zemi. Kultūras meklējumi uzkarsētajā pasaulē”
Fragments no grāmatas “Sajūtot Zemi. Kultūras meklējumi uzkarsētajā pasaulē” (Sensing Earth Cultural Quests Across a Heated Globe) Red. – Filips Dītahmairs, Paskāls Gīlens, Džordžija Nikolau (Philipp Dietachmair, Pascal Gielen, Georgia Nicolau), Valiz, 2023. Fragmentu tulkojusi Santa Remere. Grāmata brīvpieejā pieejama šeit vai klātienē – LJTI bibliotēkā.
Piembremzēt (to slow down – tulk.) nenozīmē atteikties no visiem radošajiem impulsiem vai iedvesmojošām satikšanās iespējām, ko sniedz ceļojums. Noels Salazars cenšas pateikt – lai arī mūsdienās ir pieejami tik daudz un dažādi ceļošanas veidi, realitātē cilvēks jūtas tikai vēl vairāk atsvešinājies no “otra” (ar to saprotot gan vidi, gan citus cilvēkus) un arī pats no sevis. Šajā tekstā viņš pievēršas saiknei starp “motion” (kustību) un “emotion” (emocijām), kā arī jēdzienam “travel” (ceļojums), kas cēlies no franču vārda “travail” (strādāt). Vārdā “travail” joprojām var saklausīt to, ka ceļot nozīmē pielikt pūles – lai ar tevi notiktu pārmaiņas, pašam ir jāpaveic “darbs”, vācot atziņas, iegūstot zināšanas, kas ļauj iepazīt šīs jaunās, nezināmās teritorijas.
Daudzās vāciski runājošo zemēs Centrāleiropā, tāpat arī Skandināvijā un Francijā joprojām ir zināma kāda gadsimtiem sena tradīcija – no tā saukto zeļļu laikiem. Galdniekiem, jumiķiem, tāpat metālapstrādē vai ērģeļbūvē strādājošajiem amatniekiem (un amatniecēm) tradicionāli pēc mācību beigšanas bija uz trim gadiem un vienu dienu jādodas prom no mājām, lai kājām (!) dotos no darbnīcas uz darbnīcu un pilnveidotu meistarību savā profesijā. Šī prakse – macīties ceļojot – aizsākās jau Eiropas viduslaiku ģildēs, kad ceļojumus veica arī akmeņkaļi, kokgriezēji un gleznotāji. Arī mūsdienās ceļošanas tradīcija kalpo izglītojošam mērķim, un tas saskan ar Noela Salazara teikto, ka “kustībā esošs ķermenis ir vislabākais rīks pasaules izzināšanai – tas ļauj mums pilnveidoties gan kognitīvi, gan eksistenciāli”. Visu kontinentu pamatiedzīvotāju kultūras vienmēr ir novērtējušas šāda veida zināšanas. (..) Cilvēki ir “integrēta, dzīva sistēma, kas atrodas pastāvīgā kustībā,” secina Salazars, tomēr mūsdienu globalizētās mākslas pasaules realitātē mākslinieki un kultūras profesionāļi bieži vien tik ātri maina savu atrašanās vietu, ka sasniegtais galamērķis viņos bieži vien neizraisa nekādas emocijas vai pārdzīvojumu. Pat nerunājot par to, ka ceļojot netiek pamanīts, cik sarežģītā veidā apkārtējā vide tiek šķērsota, lai nokļūtu galamērķī. Pārāk daudzi no mums, kas saņem “stipendiju mobilitātei”, lai radītu lokālus un “vietkonkrētus” darbus, paliek kultūratsauču un profesionālo tīklu burbulī. Pastāv liela iespēja, ka neuztveram nedz vietējās vides īpatnības, nedz veltām pienācīgu vērību tam, kādu ietekmi uz planētu atstāj mūsu īslaicīgā kultūras mobilitāte. Tāpēc ir steidzami jāattīsta jaunas [kultūras mobilitātes] prakses, kas palīdzētu iesakņoties un vērīgāk attiekties pret vietu, kurā esi ieradies.
Atpakaļ