LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Grāmata “Neviens tev neticēs” ir literatūras žurnāla “Punctum” un dokumentālās izstādes un digitālās platformas “Lietisko pierādījumu muzejs” sadarbības projekts. Tā mērķis ir veicināt publiskajā telpā atklātu sarunu par vardarbību ģimenē, lai iedrošinātu cietušos un veicinātu izmaiņas sabiedrības izpratnē un attieksmē pret šo slēpto problēmu, kas Latvijā skar katru trešo sievieti un noved pie letāla iznākuma biežāk nekā citur Eiropā. Krājumā “Neviens tev neticēs” apkopoti Latvijas sieviešu personiskie stāsti no “Lietisko pierādījumu muzeja” kolekcijas un latviešu un britu literātu jaunradīta dzeja par vardarbību ģimenē. Grāmatas veidošanā ir iesaistīti trīsdesmit autori, tostarp Latvijā pazīstami dzejnieki, kā Lote Vilma Vītiņa, Madara Gruntmane, Ieva Viese-Vigula, Aivars Madris, Ligija Purinaša, Anna Belkovska, Roberts Vilsons un citi. 

—— Jau kopš agras bērnības bija zināms, ka manā mazajā drēbju skapī starp jaunām, vēl neuzvilktām blūzēm un džemperiem nez kāpēc ir paslēptas pases un dzimšanas apliecības. Reizēm, kad biju viena, slepus tās aplūkoju. Pēc kāda laika man jau bija zināms arī tas, ka gadījumā, ja kaut kas notiek, tās par katru cenu jāpaķer līdzi. Atkal un atkal pirms aizmigšanas, no gultas skatoties uz šo skapi, rēķināju, cik soļu man vajadzēs, lai līdz tam nonāktu un tās tur atrastu, un cik daudz laika paies, lai izsviestu tās pa logu vai kopā ar tām pa garo gaiteni nonāktu līdz ārdurvīm. Es neatceros, ka mēs tās būtu paņēmuši līdzi agrajā rītā, kad vienās pidžamās, uzrāvuši gumijniekus basās kājās, trijatā izlavījāmies marta naktī.

—— Mēs atkal strīdējāmies par kaut kādiem sīkumiem. Par to, ka esmu paņēmusi viņa omes krūzi vai apēdusi pārāk daudz siera, kuru īstenībā pati biju nopirkusi, bet, viņaprāt, es tomēnes par maz biju piedalījusies dzīvokļa finansiālajā atbalstā, tātad tik daudz siera man nepienācās. Viņš stāv durvīs. Man nāk raudiens. Es gribu aiziet, jo zinu, ka tūlīt teiks: “Tavas asaras man neko nenozīmē,” vai kaut ko tamlīdzīgu. Gribu aiziet un ieslēgties tualetē vai vannasistabā. Viņš iestājās starp vannasistabu un virtuves durvīm: “Neej prom, kad es ar tevi runāju!”

***
Naktī, kad pametu mājas, es gāju prom, lai gan
viņš teica, lai atgriežos, noķēru nakts autobusu
uz centru. Visapkārt bija jaunas sievietes,
apvilkušas drēbes, kādas mēdzu nēsāt es pati,
vīdot krūšturu lencītēm un kailām kājām, zvilnot kā kaķi.
Viņu smiekli skalojās man pāri, autobusam
grīļojoties un svārstoties ap stūri.
Es nekustējos, kamēr viņas šūpojās un gāzās kaudzēs.
Pa logu vēroju, kā vīrietis,
piespiedis portfeli pie krūtīm, pārlec pāri peļķei,
savāds un vienpatns dejotājs.
Viņš paskatījās uz mani un novērsās.
Kaut es varētu apgalvot, ka visu nakti paliku ārā
un manu dzīvi pilnībā izmainīja satikšanās ar kādu
vientuļnieku bez pajumtes, kādu, kam klājās sliktāk nekā man,
vai pat, ka sēdēju makdonaldā,
dzēru tasīti pēc tasītes ar remdenu tēju
un nozvērējos nekad vairs pie viņa neatgriezties.
Patiesība: es pārāk baidījos cauru nakti palikt ārā,
jo biju pazaudējusi savu drošsirdību.
Es devos pie māsas, lai gan zināju,
ka viņš mani atradīs. Tumšā taka
un gliemežvāku kraukšķēšana zem kājām.
Viņa dūre pret durvīm, atkal un atkal.
Es sapratu, ka viņš neatstāsies, maldīgi liku viņai noprast,
ka viss būs okei, tas ir vienkārši parasts strīds.
Piespiedos nokāpt lejā un iekāpt viņa mašīnā.
Un to, kas notika tālāk, kas tam sekoja,
es vairs neatceros. Es redzu to pašu, ko jūs.
Ka viņš savā ādas jakā soļo pa taku.
Ka es sekoju. Savu pakausi. Ka viņš smaida
un izsmējīgi paklanās, atverot durvis.
Ka mana māsa sakrustotām rokām
stāv lieveņa gaismā, dusmīga un klusa.

—— Man ir mīļākais krēsls, kurā man vēl aizvien patīk sēdēt vakaros, domāt par pagājušo dienu, dzert vīnu un lasīt grāmatas. Taču dažreiz uz to skatoties, es atceros, kā mans vīrs, kurš bija piedzēries, centās mani nožņaugt un nometa divus mēnešus veco bērnu uz krēsla malas.
Es gulēju uz grīdas, kamēr viņa rokas spieda ciet manu kaklu, un skatījos te viņa aptrakušajās acīs un domāju, ka viņš mani tūlīt nogalinās, te – uz bērnu, kurš varēja nokrist uz grīdas. Vienā brīdī man radās spēks nogrūst viņu no sevis, sākt kliegt, paķert bērnu un saukt pēc palīdzības. Pēc tam man tuvie cilvēki teica, ka es, visticamāk, pati viņu izprovocēju. Kad pēc diviem mēnešiem aizgāju no viņa prom, mūsu kopīgie draugi man pārmeta, kā es tā varēju izrīkoties ar tik labu cilvēku.

Atpakaļ