LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Pagājušā gada nogalē pārmaiņas piedzīvojusi Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) un festivāla “Homo Novus” vadības komanda: institūta un festivāla mākslinieciskās vadītājas pienākumus no austrāliešu kuratores Bekas Bergeres pārņēmusi viena no festivāla producentēm, kultūras kritiķe Santa Remere. Pēc trīs pasaules elpas piepildītiem gadiem Bergeres vadībā “Homo Novus” vēlas akcentēt ciešāku sadarbību ar vietējo kultūras vidi un sola arī turpmāk būt “visiem neērts, provocējošs un suģestējošs”.

Autore: Māra Rozenberga, Latvijas Radio
Foto: Tomass Beķeris

Uz sarunu Latvijas Radio studijā Santa Remere ierodas ar lielu, rūtainu tirgus somu, pilnu ar grāmatām. Un par to ir ļoti interesants stāsts. Arī ziemas vidū Latvijas Jaunā teātra institūts ir ceļā gan simboliski, gan gluži praktiski, viņa stāsta: “Šīs somas teātra institūtā ir jau kādu laiku. Tās ir klasiskās tirgus somas, ar kādām kādreiz braucām uz poļu vai leišu tirgu. Šīs somas čīliešu māksliniece Kote ražoja festivāla laikā, aicinot arī citus cilvēkus piebiedroties viņai un sajust, kā tas ir – strādāt šajā manufaktūrā. Vai tiešām ražotne ir tāda vieta, kur mēs tikai ciešam un viss ir grūti, vai arī mēs spējam gūt kādu prieku? Vai arī tirgošanās ar lietām un savstarpējā apmaiņa var būt priecīga vide. Man liekas, ka kopumā festivāla dalībniekiem šī pieredze bija pozitīva. Šo vietu sauca “Guči fabrika”, tā vairākus gadus festivāla laikā atradās Kaļķu ielā. Dažas somas no tā laika mums ir saglabājušās, un tas ir izturīgs ietvars, kurā nest citus festivāla materiālus! Man ir pilna soma ar “Rīgas grāmatām”, kas bija vēl viens mūsu projekts kopā ar Endiju Fīldu un 170 bērniem, kuri uztaisīja Rīgas ceļvedi no bērnu skatupunkta. Izrādījās, ka visi šos ceļvežus vēl nav dabūjuši, tāpēc tagad es braukšu uz Ķengaragu aizvest šīs grāmatas tiem bērniem, kas pie tām strādāja un vēl nav tās dabūjuši.”

Aizvadītais gads Latvijas Jaunā teātra institūtam bijis pārmaiņu gads, atzīst producente Sandra Lapkovska: “Jau pagājušajā gadā mazliet ievirzījās tas, ka ar šo gadu mainīsies institūta mākslinieciskā vadītāja. Tāpēc pagājušā gada nogale bija gatavošanās, ko tad mēs darām tālāk.”

Sandras Lapkovskas minētās izmaiņas institūta un festivāla “Homo Novus” mākslinieciskajā vadībā ir viens no mūsu tikšanās iemesliem. Pirms trim gadiem no ilggadējās direktores Gundegas Laiviņas “Homo Novus” un visa LJTI māksliniecisko vadību pārņēma Beka Bergere – austrāliešu kuratore, producente un māksliniece, kura festivālu “Homo Novus” pirmoreiz apmeklēja 2018. gadā un, pēc pašas vēlāk intervijās teiktā, sajutās šeit kā mājās. Drīz vien viņa kļuva par visa festivāla radošo “motoru”, turpinot Gundegas Laiviņas atvērtības principu un īpaši akcentējot visas sabiedrības iekļaušanu laikmetīgā teātra procesā. Sarunāt Beku Bergeri uz šo interviju diemžēl neizdodas, tāpēc jautāju Santai Remerei, kāds ir pārmaiņu iemesls.

“Beka Bergere šogad joprojām būs festivāla kuratore, mēs būsim divas. Programmu veidojam kopā, jo Beka to jau ir diezgan pamatīgi iesākusi,” skaidro Remere. “Beka ir austrāliete, viņa nav dzimusi un augusi Latvijā, un trīs gadi jau bija liels laika posms, ko viņa šeit pavadīja, mēģinot izprast un sadarboties ar šo vietējo vidi. Man šķiet, ka viņa ielaida ļoti daudz svaiguma un iedvesmas mūsu domas telpā. Bet, lai viņa justu piepildījumu, viņai nepieciešams atrasties starptautiskā vidē. Šķiet, viņa pati tā arī teica – ka vēlas vairāk darboties ne tikai Latvijā, bet biežāk būt kaut kur “gaisā” un piepildīt arī savus radošos mērķus kā māksliniece. Tāpēc mums ir šāds pārmaiņu laiks. Bet viss šis “stājusies oficiāli amatā”… festivālu mēs jau sen veidojam daudzi kopā, un kādā brīdī kāds cits ir tas “dežurants”, kas uzņemas mazliet vairāk vadību un līderību. Domāju, ka arī Beka atgriezīsies nākamajos projektos, iespējams, jau kā festivāla māksliniece.”

“Pirms trijiem gadiem, kad institūta vadība nomainījās no Gundegas Laiviņas uz Beku Bergeri, tas jau bija jauns posms gan institūtam, gan vietējai videi,” piebilst Sandra Lapkovska. “Pavisam kaut kas svaigs un nebijis, ka ir starptautisks kurators, kurš ilgākā laika periodā paliek šeit, Latvijā, un ne tikai veido festivālu, bet arī visus citus institūta projektus. Šo trīs gadu laikā, kā jau Santa pieminēja, Bekai ir bijusi iespēja ienest šo jauno. Bet tuvāko nākotnes gadu kontekstā mēs vēlamies vairāk varbūt koncentrēties vai atkal jau paskatīties uz vietējo vidi, ar ko esam jau sadarbojušies, bet nākamajos gados ir vēlme to darīt vēl ciešāk un mērķtiecīgāk.”

“Būtu brīnišķīgi, ja mums varētu būt vairāk darbinieku,” atzīst Santa Remere. “Jo institūta direktoram un festivāla kuratoram sanāk ļoti daudz funkciju: no vienas puses, ceļot un redzēt visu to jauno, kas notiek pasaulē, un, no otras puses, būt uz vietas un būt atvērtam, lai birojā var atnākt un aprunāties. Izbalansēt šīs abas funkcijas ir mazliet sarežģīti, bet tas ir tas, ar ko institūts un “Homo Novus” ir slaveni – mēs protam atrast netradicionālus risinājumus un doties uz priekšu arī ar lielām somām un vairāk pienākumiem. Vēl man liekas būtiski, ka festivālam tuvojas 30 gadu. Tas būs pēc gada. Un šis ir tāds apzināšanās moments, kurā gribas padomāt, kas jau ir izdarīts un kas vēl jāizdara. Tas ir arī mazliet nostalģisks brīdis, kurā gribas savest kopā visas tās paaudzes, kas mēs esam auguši ar festivālu un ko mēs varbūt ar Sandru arī pazīstam labāk, jo pašas esam tā paaudze, kas no agriem tīņa gadiem ir uzaugušas ar šo mākslu. Jau kopš gada sākuma es rokos cauri arhīviem, skatos visas [festivālu] programmiņas, mārketinga materiālus, kas ir bijis izdarīts… Tas ir ļoti piepildošs un refleksīvs ceļojums pagātnē ar domām par nākotni. Ir sajūta, ka tur ir jāpavada ilgāks laiks, un tur varbūt prasās, ka šajā brīdī ir tas vietējais [kurators]. Nenoliedzu un domāju, ka varbūt pēc kāda laika tas būs arī kāds cits cilvēks, bet uz šo trīsdesmitgadi gribas savienoties visiem kopā, kam šī kopiena jebkad ir bijusi svarīga, un “noapaļoties”.

Vai tas nozīmē, ka festivāla programmā būs vairāk vietējo mākslinieku darbu? Santa Remere turpina: “Šogad, 2024. gadā, mums vēl ir tikai 29 gadi, un šī gada programmā izskatās, ka būs spēcīgs “pusi uz pusi”. Ir diezgan daudz iecerēta arī latviešu pārstāvniecība, un ir arī daži sadarbības projekti, kur būs gan latvieši, gan ārzemnieki. Būs arī daži spilgti mākslinieki no citām valstīm, noslēpumus vēl neatklāšu. (smejas)”

“Gan festivālam, gan citiem institūta projektiem prioritāte vienmēr ir bijusi arī Latvijas mākslinieks, vietējais skatuves mākslas pārstāvis. Varbūt citreiz tas ir sadzirdēts vairāk, citreiz – mazāk, bet visos festivālos vienmēr jaunais Latvijas skatuves mākslinieks ir bijis iesaistīts,” uzsver Lapkovska. “Un ne tikai mākslinieks, bet arī skatītājs, jo runa ir tieši par sadarbību,” papildina Remere. “Mēs arī neesam gluži tas festivāls, kas koncentrētos tikai uz mākslinieku. Mēs kā teātra festivāls rūpējamies par pieredzi, šo skatītāja un mākslinieka satikšanos, pie viena arī starptautiskā dimensijā.”

Domājot par vietējo mākslinieku, skatītāju un topošo kultūras rīkotāju pieredzi caur mākslu, viens no sirdij tuvākajiem festivāla “Homo Novus” projektiem pēdējā laikā gan Santai Remerei, gan Sandrai Lapkovskai ir “Homo Novus apvērsums” – jauno kuratoru programma sadarbībā starp Latvijas Jaunā teātra institūtu un “Rosendal” teātri Norvēģijā, kurā piedalījās pieci pusaudži no Latvijas un pieci – no Norvēģijas. “Tā bija Bekas un norvēģu kuratora ideja, bet mēs ar Santu cieši pie tā strādājām,” stāsta Lapkovska. “Šis projekts pagājušajā gadā beidzās, bet mēs domājam par sadarbību ar jauniem cilvēkiem arī nākotnē, varbūt pat mazliet plašākām jaunu cilvēku grupām – tieši tādēļ, ka mūs iedvesmoja šis projekts un tā rezultāti. Visa enerģija, un svaigums, ko viņi spēja pienest, paskatoties uz lietām arī ar kritisku aci.” “Šis ir viens no maniem pēdējo gadu mīļākajiem projektiem – strādāt ar pusaudžu kuratoriem,” teic Remere. “Kad mums saka: kur tad ir latviešu mākslinieki? – mums bija veseli pieci pusaudžu kuratori, kuri 2022. gadā veidoja festivāla daļu un 2023. gadā Tronheimā paši ar savu programmu uztaisīja galveno laikmetīgās mākslas festivālu. Mēs mēģinām par to runāt, bet kaut kā liekas, kolīdz tu pasaki – tīnis, vietējais, iesācējs – tas nav labākais veids, kā to mārketēt plašākai publikai. Bet nozarei tas noteikti ir pienesis daudz. Turklāt trīs no šiem pieciem jauniešiem ir arī jauni publicisti, viņu aprindās iznāk kritiski zīni. Cilvēki nopietni šajā vecuma grupā reflektē par laikmetīgo mākslu, un tas ir gandarījoši.”

Pilnu sarunu klausieties šeit!

Atpakaļ