Festivāla gars ir atgriezies Helsinkos



Reizēm pat nenojaut, kas tev pietrūkst, līdz brīdim, kad to piedzīvo. Šoreiz tas nebija nekas tāds, ko es piedzīvotu pirmo reizi mūža, man pat likās, ka tas te vienmēr ir bijis, bet tā gluži nav. Es runāju par starptautiska teātra festivāla garu Helsinkos.
Jā, mums ir daudzi starptautiski teātra festivāli ar superīgām programmām, tomēr pēdējos 10 vai 15 gados esam pazaudējuši festivālu garu. Apmeklējam lieliskas izrādes un tad dodamies mājās vai iedzeram glāzi vīna ar paziņām. Tieši tāpat kā jebkurā citā teātra vakarā. Festivāla klubs arī pats ir kļuvis par performatīvu pasākumu, un tikai retumis ir vieta, kur sanāk kopā cilvēki ar dažādu kultūras pieredzi, lai parunātos par mākslu un citām svarīgām tēmām. Profesionāļu tīklošanās notiek kaut kur citur, bet ne Helsinkos.
Man likās, ka sen pagājuši vecie labie laiki, kad pēc izrāžu pilnas dienas dodies uz festivāla centru vai klubu, lai iepazītos vai satiktu paziņas, apmainītos domām par redzēto vai apspriestu struktūras, kurās darbojamies, lai uzdejotu, lai nejauši kaut ko uzsāktu un attaptos, tikai ēdam brokastu bulciņas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Man likās, kaut kas tāds bija iespējams 2000. gadu sākumā, kad sāku teātra producentes un komunikāciju speciālistes karjeru, bet ne jau šodien. Es prātoju, vai pilsēta ir pārāk izpletusies, vai arī varbūt tie ir cilvēki, kas ir mainījušies. Varbūt neviens vairs negrib iziet parunāties un iedzert alu?
Bet! Festivāls Baltic Takeover apliecināja, ka tas joprojām ir tepat – festivāla gars ir dzīvs un mutuļojošs! Vajadzēja tikai ierasties baltiešiem un, nu jā, ņemt pilsētu savās rokās.

Kopā darīšanas spēks
Festivāla Baltic Takeover apraksts, kas lasāms tā mājaslapā, sākas ar anekdoti, kā igaunis, latvietis un lietuvietis ieiet teātrī. Šajā rakstā būs manas pārdomas, kā baltieši ienāca Helsinku teātrus, lai rādītu savus darbus somu skatītājiem. Festivāls Baltic Takeover sevi raksturo kā radikālu eksperimentu, kā īsu pamācību Baltijas mākslā, kā mēŗķtiecīgu ceļojumu no Lietuvas līdz Helsinkiem. Es to sauktu par unikālu sadarbību, kas pierādīja, kam paredzēts īsts teātra festivāls un ko var izdarīt, ja grib.
Es dabūju piedzīvot to festivāla daļu, kad divu gadu smagais plānošanas, kūrēšanas, partneru piesaistīšanas un naudas meklēšanas darbs bija galā, un 2023. gada jūnija sākumā beidzot bija laiks prezentēt deviņu Baltijas mākslinieku/mākslas apvienību darbus piecās norises vietās Helsinkos. Festivālu producēja Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI), Kanuti Gildi SAAL un Lietuvas Dejas informācijas centrs (LDIC). Festivāla galvenais virzītājspēks bija Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus programmas kuratore un LJTI radošā direktore Beka Bergere. Viņa sazinājās ar sadarbības partneriem Somijā un visai ātri izdabūja viņu piekrišanu, jo, kā dzirdēju, piedāvājums bija apmēram šāds: dodiet mums telpu un tehnisko aprīkojumu, un mēs jums to piepildīsim ar labāko iespējamo saturu no Baltijas.
Festivāla laikā man bija iespēja piedzīvot četrus darbus. Divas no tām pirmizrādes: Piekrišana, ko veidoja Povils Bastis/Miss Plastica (Lietuva) un Kad gulošais mostas, ko veidoja teātra apvienība KVADRIFRONS (Latvija). Redzēju arī biedrības Sansusī veidoto koncertizrādi bērniem un ne tikai Savādi cilvēki stāv ļoti savādi (Latvija), kā arī Johana Rozenberga iestudējumu lamatas (Igaunija).
Ja es būtu cerējusi uz tradicionālām, tekstā balstītām izrādēm, mani gaidītu vilšanās. Bet tā kā gribēju ieraudzīt laikmetīgu, dzīvīgu mākslu, kas rosinātu manas maņas un iemācītu ko jaunu, tad dabūju visu, ko vēlējos, un pat vairāk.

Pilnīgs manas sirds aptumsums
Es vienkārši iemīlēju Kvadrifrona izrādi Kad gulošais mostas. Tas ir melanholisks zombiju stāsts par «nesaraujamām draudzības saitēm, saplīsušu vēja ģeneratoru, milzīgu spoguli un vēl milzīgāku melno caurumu». Tā bija smieklīga, aizkustinoša, dīvaina un skrupulozi veidota laikmetīgā teātra izrāde. Skatītājiem iedeva libretu koka vākos un uz tablo, kādus parasti redzam lielveikala gaļas nodaļā vai zobārsta kabinetā, norādīja, kad pāršķirama lapa. Izrādē zombiji darīja savas zombiju lietas, kaut gan neesmu pārliecināta, ka viņu darbības bija saistītas ar libreta sižetu, un tieši tas man ļoti patika. Kā skatītājai man bija jāizvēlas, vai sekot zombijiem vai libretam. Un visu laiku Bonijas Taileres episkā dziesma Total Eclipse of the Heart skanēja kā fona mūzika, tā manījās, attīstījās, lūza, pārvērtās par ko pilnīgi nezināmu. Pagāja laiciņš, līdz uzķēru izrādes gaitu, bet, kad tiku iekšā, tā kļuva par mākslas baudījuma kalngalu. Izrāde man atgādināja par dzīvā teātra unikālo dabu. Tas ir dažādu prasmju un dullu ideju kopums, kas rada kaut ko vēl dziļāku un dullāku. Iedomājieties – Bonijas Taileres dziesma, zombiji un raudamgabals ar melnajiem caurumiem!

Ne jau par valodas saprašanu
Libretu saņēmām arī pirms Sansusī izrādes Savādi cilvēki stāv ļoti savādi. Teikšu godīgi, uzzinājusi, ka būs jāskatās 50 minūšu garu koncertizrādi, kas apvieno sintezatorus ar operas balsīm, ko papildina analogais kino… bērniem… latviski, sāku šaubīties. Es teiktu, ka aptuveni 10 daļa no skatītājiem zināja latviešu valodu, bet te nu mēs bijām, laimīgi sekodami radošās komandas talantu savādajam mikslim.
Patiesībā teksts – Daniila Harmsa absurda dzejoļi – pat īsti nav vajadzīgs, domu iespējams uztvert bez valodas zināšanām. Tieši tā man bija pietrūcis: klausīties izrādi, ko nesaprotu, bet sajūtu. Protams, Helsinkos ir izrādes, kas nav nedz somu, nedz zviedru valodā, bet parasti ir angļu subtitri (bija arī šoreiz, bet bērni parasti nemāk lasīt absurda dzeju angļu tulkojumā). Kad teksts ir redzams, cilvēka prāts vēlas tam sekot, dabūt visu iespējamo no izrādes, to saprast, pat ja tādēļ vajadzēs palaist garām pašu svarīgāko, respektīvi, darbību, kas risinās uz skatuves. Daniila Harmsa dzeja ir labs piemērs tekstam, kuram nav jāseko, neatkarīgi no valodas zināšanas vai nezināšanas. Un arī šeit parādās dzīvās mākslas maģija: atmosfēra, ritms, gaismas, sejas. Labā izrādē bērniem vienmēr ir arī slānis, kas mērķēts pieaugušajiem skatītājiem, bet spēj aizraut arī bērnus. Izrādē Savādi cilvēki stāv ļoti savādi šo sajūtu radīja radošās komandas darbs bez datoru izmantošanas. Un tas nostrādāja.

Lietuvas vīrieši – kā jums klājas?
Izrādē Piekrišana horeogrāfs Povils Bastis «analizē piekrišanas konceptu un, viņaprāt, tā trūkumu mūsdienu sabiedrībā. Izrādes mērķis ir rosināt apzinātu lēmumu pieņemšanu tā vietā, lai vienkārši funkcionētu pēc noklusējuma. Izrāde ir personisks ieskats šajos jautājumos». Piekrišanā uzstājas horeogrāfs Konstantīns Kosovecs un arī pats Bastis –sava drag «otrā es» Miss Plastica lomā. Laimīgā kārtā kustība #metoo ir izvirzījusi jautājumu par piekrišanu uzmanības centrā ne vien sociālajos medijos, bet arī mākslas organizācijās un izrādēs. Šo vārdu var interpretēt dažādi, un to var aplūkot gan kā pozitīvu, gan negatīvu jautājumu. Vērojot, kā Miss Plastica laipni apsveicinās ar skatītājiem, imitē, ka dzied Emīlijas Ridbergas dziesmu Big Big World, tad skatītāji viņu iesprosto mākslīgās ādas jakā, un pēc tam notiek maskulīna skriešanās un boksa mačs starp Basti un Kosovecu, kas noved pie maiga un mierīga fināla, es sapratu, cik minimālas ir manas zināšanas par Lietuvas kultūras telpu. Sāku prātot, kā šī izrāde izskatītos Lietuvas Dejas mājā. Es laikam nepazīstu nevienu lietuviešu laikmetīgās dejas mākslinieku. Es nezinu, kā izskatās Lietuvas LGBTQ+ kopienas ainava, kādas tur ir seksuālo un dzimuma minoritāšu tiesības un cik lielā mērā šis darbs ir politisks. Privātais ir politisks, bet varbūt šī izrāde ir politiska vairāk nekā tikai vienā veidā. Tā kā labējā spārna retorika pastiprinās visā pasaulē, un karš notiek pavisam tuvu Baltijas valstīm, tad ko šāds darbs nozīmē minoritātēm? Bet arī – ko šis darbs nozīmē cis-dzimtes vīriešiem šajā reģionā? Esmu redzējusi desmitiem izrāžu, kuru centrā ir dzimte un dzimums, bet, domājot par piekrišanas jautājumu, šis darbs nedod man mieru.

Slidens, kad slapjš
Johana Rozenberga darbs lamatas man pavērās kā distopiska poēma. Ienākot Takomo teātra telpā, temperatūra manāmi paaugstinājās un gaiss kļuva mitrāks – bija gandrīz grūti elpot. Telpā lidinājās mazas mušiņas un paša Rozenberga atveidots radījums. Vai mēs bijām zoodārzā? Tropos? Mūsdienās vai pēc kādas apokaliptiskas kataklizmas? Kāpēc? Vai mums bija ļauts mijiedarboties ar Rozenberga radījumu, vai arī jāizliekas, ka neesam tur? Un kas visu laiku pilēja no sienām, skaļi noplinkšķot uz grīdas? Kas ir šīs lamatas?
Es izbaudīju lamatu briesmas un komfortu. Man tās vairāk atgādināja instalāciju, kurā performējošais ķermenis/būtne bija viens (un ļoti svarīgs) elements, kaut arī skatītāji mierīgi stāvēja stundu un desmit minūtes līdz finālam. Izrādē Kad gulošais mostas es cerēju sagaidīt vairāk ķermenisko šķidrumu uz skatuves. lamatās mans lūgums tika uzklausīts.
Šīs četras apbrīnojamās izrādes bija tikai puse no Baltic Takeover programmas, bet tās atklāja lielo performatīvo mākslu daudzveidību, kāda sastopama Baltijas valstīs. Nu, un? Vai precīzāk – nu, ko tālāk?

Mums ir vēsture
2000. gadu sākumā Helsinkos norisinājās fantastisks teātra festivāls, kura uzmanības centrā bija valstis ap Baltijas jūru. Šis festivāls vēl joprojām pastāv, bet tas ir paplašinājis savu fokusu, līdz ar to zaudējot Baltijas reģiona māksliniekus. Festivālu vēl joprojām sauc Baltic Circle. Savu producentes un komunikācijas speciālistes karjeru uzsāku tieši šajā festivālā 2003. gadā kā praktikante. Iespējams, ka te runā nostalģija, bet, pat ja tā, man pietrūkst tā festivāla. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu festivāla pašreizējā koncepcija. Drīzāk tāpēc, ka man pietrūkst festivāla gara.
Pirms vairāk nekā 10 gadiem festivālā Baltic Circle es sapratu, ka starptautiskos festivālos cilvēki smagi strādā un pēc tam tikpat smagi kopā atpūšas. Ilgu laiku man likās, ka festivālu jēga ir strādāt, lai parādītu vislabākos iespējamos darbus vislabākajiem iespējamajiem skatītājiem, lai beigās visi varētu vienoties kopīgā ballītē un sarunās. Ka festivālu mērķis nav tikai parādīt izvēlētās izrādes, bet veidot mazu mākslas burbuli, kurā vietējie un ārzemju mākslinieki satiekas ar festivāla apmeklētājiem, tehniskajiem darbiniekiem, producentiem, mārketinga komandu un žurnālistiem. Festivālā Baltic Takeover es sajutu, ka tieši tam tas viss ir domāts, mēs tikai bijām to nedaudz pazaudējuši. Šajā globālajā pasaulē, šajā neprognozējamā laikā, mums vajag tieši to, ko spēj sniegt māksla, – savest mūs kopā, nedomājot par statusu vai sasniegto, toties gataviem klausīties un mācīties ar mākslas palīdzību.
Es tik tiešām ceru, ka Baltic Takeover vēl kādreiz nonāks Somijā. Somijas teātra ainavai ir nepieciešama šī Baltijas enerģija un draudzība.

Heidija Bekštrēma ir Helsinkos rezidējoša performatīvo mākslu producente, kuratore un rakstniece

Tulkojis Didzis Ruicēns



Atpakaļ