Atvadu vārdi Zanei Kreicbergai (1971–2024)



Atvadīšanās no Zanes notiks piektdien, 14. jūnijā plkst. 15.00 Rīgas Krematorijā. Plkst. 17.00 atvadu pasākums LKA teātra mājā “Zirgu pasts”.

LJTI komanda (Santa, Beka, Anna, Sandra un Ieva):
Mēs esam zaudējuši aizmuguri. Šajās dienās draugi, kolēģi un tuvinieki piemin Zani ar siltiem, atzinīgiem vārdiem. Mums, LJTI komandai, vārdi nenāk, un mums Zane nekur nav aizgājusi. Mums stāv atvērtas Zanes veidotas festivāla notikumu tabulas, valdes čats ar vēl pulsējošām sirsniņām, komandējumu grafiks, biļetes uz Rakveres “Baltoscandal” jūlijā, kurā Zane atzīmējusi astoņas izrādes, kuras vēlas apmeklēt, 12. jūnija programmas izsludināšnas pasākums, no kura solījām sūtīt bildes.

Kā pagājušā gada intervijā teica Kims Noubls: “Mamma leģitimizē to, ko es daru. Es varu stulbi uzvesties, būt savāds, depresīvs, runāt par pašnāvību, pieteikties darbā par apkopēju un tamlīdzīgi. Bet, kad cilvēki uzzina, ka man ir normāla, mīloša mamma, tas padara lietas vienkāršākas, mani vairs neuztver par kretīnu.”

Lai arī Zane kādu laiku aktīvi neiesaistījās festivāla norises organizēšanā, viņa bija mums blakus katrā solī – publikā, biedru sapulcēs, kopīgotajos dokumentos, institūta stratēģisko lēmumu pieņemšanā. Zane pirmā uzzināja gan par festivāla iecerēm, gan atraidījumiem – finanšu nogriešanu vai publiskiem pārmetumiem, un vienmēr mūs aizstāvēja. Viņa zināja visu no pašiem pamatiem – kā festivāls būvējies, ko tas ir paveicis, kādam tam jābūt. Kāpēc un kam tas turpina būt vajadzīgs. Mēs vienmēr varējām rēķināties, ka Zane izšķirs strīdus un pieņems taisnīgus lēmumus, pateiks arī kritiku, bet tā nāks no labu vēlošas, pieņemošas pozīcijas. Arī kategorisks aizrādījums tiks pateikts caur smiekliem, kas tevi neiznīcina, bet iedrošina meklēt tālāk – būt godīgākam, izteikties skaidrāk. Tas ir darba ētikas standarts, kuru Zane ir izkopusi un uzturējusi šajā nu jau gandrīz trīsdesmit gadus pastāvošajā biedrībā.

Zane ir un turpinās būt šī gada un turpmāko festivālu nozīmīga daļa. Sirdsapziņa, attiecībā pret kuru strādā pašreizējā komanda. Topošās grāmatas līdzautore. Cilvēks un draugs, kura klātbūtne vienmēr ir jūtama, pat tad, kad viņš nav atnācis. Trešdien plānoto festivāla programmas izsludināšanu pārcēlām uz vēlāku. Programma ir zināma, bet mums vajag laiku, kurā pabūt citam ar citu – ar festivāla “Homo Novus” kodolu, kas turpina iepriekšējo kuratoru iesākto – drosmīgas un neatkarīgas teātra mākslas uzturēšanu Latvijā un pasaulē.

Gundega Laiviņa, LJTI vadītāja un Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” kuratore no 2009. līdz 2020. gadam, šobrīd – LJTI padomes locekle:
Mīļās Zanes aiziešana ir baiss zaudējums. Es diezgan skaidri zinu, ka man dzīvē nav bijis un vairs nekad nebūs otra tāda domubiedra – kolēģes, skolotājas, draudzenes. Mēs kopā domājām, strādājām un radījām 23 gadus: no brīža, kad Francijas dienvidos kopā noskatījāmies Žoana Legilerma izrādi “Noslēpums” un pēc izrādes, ejot pa saulespuķu lauku, atskārtām, ka par pasauli un mākslu domājam līdzīgi, kad aizsākām “Provi” jauno mākslinieku atbalstam, kad, būdamas divas biklas meitenes no Austrumeiropas ar draņķīgu angļu valodu, saņēmāmies intervēt leģendāro Frī Leisenu līdz pat mūsu pēdējai sarunai pirms pusotras nedēļas par Zanes tikšanos ar Mereditu Monku šopavasar un cerībām nopietnāk pievērsties pētniecībai un rakstīšanai. Pēdējos gadus mēs sapņojām par to, ka kopā uzrakstīsim Homo Novus grāmatu… Arī visu to laiku, kopš Zane vairs nestrādāja Jaunā teātra institūtā un Homo Novus, viņa bija turpat blakus. Es zinu, ka Institūts un festivāls viņai bija tāda kā oāze – vieta, kur atklātas un tiešas sarunas par vērtībām, jēgu un idejām ir svarīgākas par komfortu, konformismu un kompromisiem.

Zane, iespējams, bija taisnīgākais, godīgākais un krietnākais cilvēks kādu esmu pazinusi. Šīs īpašības caurauda visu, ko viņa darīja. Nedomāju, ka mēs tā īsti esam aptvēruši Zanes izdarītā mērogu un dziļumu (arī tāpēc, ka viņa bija tik satriecoši pieticīga attiecībā uz savu nopelnu izcelšanu). Viņa domāja izteikti starpdisciplināri un arī šajā ziņā bija unikāla. Līdztekus viņas milzīgajam ieguldījumam izglītībā, nevalstiskajā sektorā un visā, kas ir saistīts ar jaunā teātra radīšanu, izrādīšanu, teoriju, es gribu atzīmēt arī viņas interesi par politiku, ekonomiku, zinātni un zināšanām un to, kā mākslai būt aktīvi līdzdalīgai šajos procesos. Jo viņa nekad nešķīra mākslu no politikas. Zane izgudroja un īstenoja virkni Latvijas kultūrtelpā unikālu formātu, kuros sadarbojās mākslinieki, zinātnieki, domātāji no visdažādākajām jomām, augstāko pilotāžu sasniedzot “Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnajā tirgū” 2014. gadā. Zaķa tuvinieki stāsta, ka vēl sestdienas vakarā viņa esot sekojusi līdzi EP vēlēšanu procesam, un mani tas nepārsteidz.

Zane joprojām ir blakus un tā paliks vienmēr. Viņa būs blakus jums visiem arī piektdien Zirgu pastā, jo tik ļoti mīlēja labu kompāniju, jēgpilnas sarunas, dzīves svinēšanu un dejas līdz saullēktam. Vienīgais, kas sniedz mierinājumu, ir ideja par to, ka Zane tagad atver vīna pudeli kopā ar Frī Leisenu, Nevenku Koprivšeku, Svenu Birkelandu, Draganu Klaiču, Ansi Rūtentālu, Mārtiņu Tauriņu…

Visdziļākā līdzjūtība Zanes fantastiskajiem dēliem Krišjānim un Kārlim, Artūram, Līgai. Un novēlējums mums visiem kopt un mainīt jauno teātri, paturot prātā un sirdīs viņas vērtības.

Pēteris Krilovs, viens no LJTI un festivāla “Homo Novus” dibinātājiem, šobrīd – LJTI padomes loceklis (pārpublicēts no portāla “Satori”):
Zane Kreicberga ir teātra režijas studente no kursa, ko ar lepnumu var saukt par “Karamazovu kursu”. Latvijas Kultūras akadēmijā viņa iestājās 1993. gadā. Es ilgi un ar lielu interesi vēroju Zani, kas pirms tam bija mana drauga, pantomīmas un plastiskā teātra metra Anša Rūtentāla, studiste, jo viņas raksturā ir asa, prasīga intelektuālā analīze, kas apbrīnojamā veidā saplūst ar gandrīz bērnišķīgu ticību teātra spēles nosacījumiem. Zane bieži uzdod analītiskus jautājumus, kas paģēr skaidru atbildi, un pēc tam iet un dara visu saskaņā ar iztēli un fantāziju. Zane ir laba aktrise, to viņa rūpīgi izkopa studiju laikā, tāpēc var pārliecinoši vērtēt citu aktieru spēli.

Kad mēs 90. gadu vidū, spītējot eksistenciālai mākslas un kultūras nabadzībai un kultūrpolitikas anēmijai, nolēmām (sic!) Daugavpilī ieviest jaunā teātra festivālu “Homo Novus”, Baibai Tjarvei pievienojās viņas bijusī teātra kritikas studiju kolēģe Zane Kreicberga. Jā, Zane paspēja mazliet studēt Silvijas Radzobes pilotprojekta kursā kopā ar šobrīd vadošajām teātra kritiķēm. Zane man uzdāvināja savu kritikas rakstu par manu pirmo studentu profesionālo izrādi “Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa”, to es glabāju kopā ar dažām vēstulēm un esejām.

“Homo Novus” uz ilgu laiku kļuva par mūsu flagmani un vēl tagad nosaka prioritātes, kritērijus un intereses teātra mākslā. Visus šos gadus mums netrūka ideju, ko darīt – iesaistīties starptautiskos projektos, papildināt un lāpīt milzu robus teātra mākslas pedagoģijā. Es vairs neatceros, kurā gadā Zane kļuva par manu kolēģi un sāka strādāt par pedagoģi LKA, bet pat tad, kad steigšus velkam ugunsdzēsēju kombinezonus, lai apdzēstu kultūrizglītības spontānos ugunsgrēkus, un ar nosmulētām sejām rupji lamājam dedzinātājus, mēs vienmēr spējam sapņot par tuvo un tālo nākotni, par meistarklasēm, par metodiku, par grāmatām, par teātra festivāla “Homo Novus” trīsdesmitgadi.

Zane ir cilvēks, kas viegli uzņemas milzīgu atbildību, iedziļinās problēmās līdz saknei, pasaka kritisku verdiktu un savu redzējumu izejai no strupceļa. Bet Zane ir arī ļoti humorīgs un ekspansīvs cilvēks. Ansis teiktu “kustonis”, arī laba kustību pedagoģe.

Un tomēr manā atmiņu arhīvā ir viena top atmiņa no pirmā “Homo Novus” festivāla 1995. gadā Daugavpilī. Pēdējā vakarā, precīzāk naktī, kad bija beidzies 90. gadiem tipiski nabadzīgais noslēguma bankets ar uguņošanu un uzrunām un iestājies nenormāls pēcfestivāla atslābums, mēs ar Zani uzlēcām uz gariem, baltiem galdautiem klātajiem banketa galdiem un nodejojām – velns viņu zina ko – vai tango? Man grūti nosaukt vēl kādu sievieti, ar ko es būtu trakojis dejā uz galdiem. Bet ar Zani tā ir!

Laura Stašāne, ilggadēja LJTI un festivāla “Homo Novus” projektu vadītāja, šobrīd – LJTI biedre:
Zanes smiekli, kas man vienmēr radīja siltu sajūtu, Zanes omulība, Zanes izsauciens “kolosāli!”, Zanes dusmas un cīņa par taisnīgumu. Zanes nepadošanās un vitalitāte. Zane uz skatuves (“Rutes grāmata”, biju pilnībā aizgrābta), Zane aiz skatuves mūzikas režijā. Mūsu ikgadējie laivu braucieni, Zanes dzimšanas dienas svinēšanas jūnijā un Zanes brīnišķīgie puikas. Novēlu Tev skaistu ceļu tur, kur Tu dodies tālāk, mīļā Zane! Paldies par tik daudzām lietām un sajūtām, kas turpinās. Skauju, Laura.

Baiba Tjarve, viena no LJTI un festivāla “Homo Novus” dibinātājām, šobrīd – LJTI biedre:
Mīļā Zane! Vispār jau man trūkst vārdu, man jau sen trūka vārdu, kad uzzināju par Tavu slimību. Bet ir ļoti daudz siltu atmiņu, sejas zibšņu, vārdu, smieklu, arī asaru, kopīgas pieredzes. Mūs kopā sasaistīja pāris brīnišķīgas nedēļas starptautiskā Mihaila Čehova vasaras skolā Jūrmalā, kur uzsākām darbošanos teātra projektu menedžmentā, kas pēc tam izauga līdz kopīgiem darbiem Latvijas Jaunā teātra institūtā un Starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus”. Agrie rīti un vēlie vakari mūsu pirmajās biroja telpās, Tava mūzika, ko klausījāmies, kopīgi braucieni un viesnīcu istabas un kopīgi piedzīvoti brīnumi, skatoties, kā mūsu atvestās izrādes satiekas ar savu skatītāju šeit, Latvijā. Tavi draugi un ģimene, kopīgi vārītie ievārījumi manās mājās, Tavs telefona zvans un patiesas rūpes un uztraukums par mani, lai gan jau tad vairāk vajadzēja uztraukties par Tevi. Tu toreiz atvadoties man teici – vajag dalīties ar to, kas sāp – tāpēc mēs viens otram esam. Ar mīlestību, Baiba.

Guna Zariņa, viena no LJTI dibinātājām, šobrīd – LJTI padomes locekle:
Šais bēdīgās dienās manā prātā uznirst neskaitāmas bildes ar Zaķi. (Daudzkārt esu centusies Zaķi saukt par Zani, bet tik un tā pēc brīža viņa atkal ir Zaķis.) Un visās tais bildēs ir neapvaldāma dzīvība, kustība, aizrautība, dzīvesprieks. Sākot ar 13. Aicinājumu Cēsīs laikam 1987.gadā (ugunskurs un dziesmas), līdz pagājušiem Jāņiem Piebalgā (ugunskurs un dziesmas).
Viss ir iespējams! Risinām! Izdomāsim! Sākam tik darīt! Dzīves kāre. Bezbailība. Ieinteresētība visā. Iedziļināšanās. Iesaistīšanās. Laipnība. Rūpība. Un ticība cilvēkiem.
Tik daudz kas padarīts.
Grūti aptvert zaudējumu!
(1991. gada augustā Dundagas pils sabrukušjā, krūmiem aizaugušjā spārnā mēs ar Zaķi (nu jau esam audzītes Aicinājuma nometnē) rīkojam performanci. Klupdamas krisdamas pa akmeņiem, izkaram vešu un lasām savus dzejoļus, līdz sāk smagi līt. Dikti priecīgas mēs. Viena ļoti laimīga bilde.)
Lai, Zaķīt, Tev miers un gaisma!

Krista Burāne, ilggadēja festivāla “Homo Novus” māksliniece un LJTI biedre:
Zaķi, mums bija 16. Mēs bijām iemīlējušās Ojāra Vācieša dzejā un tu izdomāji, ka jātaisa dzejas izrāde kā veltījums Rīgai. Tava pirmā režija. Jo mēs – Purvciema meitenes mīlējām Vecrīgu un tā bija mīlestība, kurā apvienojās visas Atmodas laika ilgas pēc skaistā un sacelšanās pret padomisko. Vecrīgā mums bija sava Siena – tikko atjaunotais nocietinājuma mūris, pa tās sāna sienu mēs, trennejušās alpīnismā, kāpām augšā, sēdējām atspiedušas muguru pret mūžīgi aizslēgto torni, lasījām dzejoļus līdz brīdim, kad zinājām tos no galvas un tad skaitījām tos pilsētas torņiem un nejaušiem garāmgājējiem. Tagad teiktu – īpašvietas izrāde.

Mums bija pašām sava arka Doma baznīcā, kur satikties pat tad, ja nebijām sarunājušas. Mēs sākām dziedāt, tikko iekāpām vilcienos un autobusos. Jau pēc mirkļa mums dziedāja līdzi viss vagons. Mēs mācējām dziesmas netikai sākt, bet arī tās pabeigt. Un tad 1988. gada Ziemasvētku naktī, atceries? Gājām uz Lielajiem kapiem un tur pie Barona kapa ilgi ilgi skanēja “Pie dieviņa gari galdi”. Un tad talkas Mārtiņa kapos un Nāves salā un gājieni pāri aizsalušajai Daugavai un tevis ceptās mazās Karlosona kotletītes, kopā ar smiekliem un arvien jaunām idejām par to, ko varētu vēl izdomāt, kur aizdoties, ko satikt, izlasīt. Un vēstules, vēstules, vēstules, kurās mēģinājām saprast, ko nozīmē būt draugiem, ko nozīmē dzīvot šo dzīvi, kurās izrunāt bēdas un dalīties priekos.

Mēs augām un pieaugām, mums bija kopīgi ziemas un vasaras saulgrieži, cīņas un dzīves svinēšana. Un, lai kas notiktu, es zināju, ka Tu esi līdzās.

Kad pēdējo reizi slimnīcā satikāmies, Tu teici – galvenais ir cilvēki, nekam citam nav nozīmes.

Es neprotu Tavu nāvi, Zaķi. Lūdzu, neatvadīsimies.



Atpakaļ