LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Šogad Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais festivāls “Homo Novus” svin savu 30. dzimšanas dienu. Gaidot festivāla norises septembrī, laiks līdz svinīgajam brīdim tiks pavadīts spraigi un radoši, un viens no jaukiem un izzinošiem akcentiem ir sadarbībā ar Latvijas Radio 3 “Klasika” rīkotais sarunu cikls “Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā”. Šajā ciklā kopā ar dažādiem viesiem tiks runāts par laikmetīgās skatuves mākslas dzīvi gan pagātnē, gan tagadnē.

Šīs reizes tēma – teātris, pilsētvide un scenogrāfija. Par to Linda Krūmiņa plašāk sarunājas ar scenogrāfi Moniku Pormali un mākslinieku kolektīva “Grāfienes” pārstāvēm Justīni Jasjukeviču, Ildzi Jurkovsku un Mariannu Lapiņu.

🔊Klausies sarunu Latvijas Radio 3 “Klasika” arhīvā.

Scenogrāfe Monika Pormale ar festivālu “Homo Novus” ir saistīta jau kopš pašiem tā pirmsākumiem, kad festivāla pirmajā gadā radošās noskaņās iedzīvināja parku un tā kokus Daugavpilī. Viņasprāt, tieši festivāls ir licis viņai saprast, ka teātris un līdz ar to arī scenogrāfija var būt kas daudz plašāks par šo mākslas veidu klasiskajām formām.

“Šis festivāls man atvēra jaunu un pārsteidzošu pieredzi, parādot, ka teātris var būt ārpus teātra ēkas un skatuves kastes. Tas man bija ļoti liels mācību process, ka var arī tā un vēl tā. Visu laiku tas plašināja manas priekšstatu robežas,” viņa atklāj.

Mākslinieku kolektīva “Grāfienes” pārstāves ar festivālu ir saistītas vien dažus gadus – sākumā kā apmeklētājas, bet pavisam nesen arī kā dalībnieces, jo pagājušogad tieši “Grāfienes” veidoja festivāla kopējo scenogrāfiju. “Man liekas ļoti interesants tas fenomens, ka, izejot ārpus teātra telpas, scenogrāfija kļūst vēl vairāk par tādu pašpietiekamu darbu, jo tur ir arī nejaušais skatītājs, kas nenāk uz izrādi vienā konkrētā laikā, bet vienkārši pieredz pašu pilsētvidē izvietoto scenogrāfiju, kas tur atrodas,” viņas atklāj un uzskata – festivāls viņām ir iemācījis, ka scenogrāfijai ne vienmēr ir saistība ar teātri, jo tā var būt arī pati par sevi pastāvoša mākslas forma.

“Grāfienes” pagājušogad pilsētvidē izvietoja uzrakstus “Šī ir mana mīļākā diena”, kas tika papildināti ar dažādām teātra performancēm. Tomēr uzraksti turpina dzīvot vēl šodien, neatkarīgi no festivāla vai performancēm, ap kurām tie sākotnēji tika radīti. “Tas vēstījums turpina būt. Un tas galvenais uzraksts, kas atradās pretī pagājušā gada festivāla centram, visa gada garumā nav ticis pārklāts ar krāsas flakoniņiem vai uzrakstiem. Tā siena ir nopūsta ar visādiem vēstījumiem, bet uzrakstam “Šī ir mana mīļākā diena” neviens nav ķēries klāt,” viņas pamanījušas.

Šogad festivāla “Homo Novus” laikā norisinās jauno scenogrāfu izstāde, kas meklē atbildi uz jautājumu, kas īsti ir scenogrāfija. Izstāde neatrodas konkrētā vietā, bet gan ir izvērsta pa dažādām Rīgas ainavām, iekļaujot tajā jaunus objektus. Kas tad īsti ir scenogrāfija?

“Man šis jautājums nedod mieru nepārtraukti. Interesanti, ka laika gaitā ir ļoti pamainījusies pati scenogrāfijas definīcija. Kad es studēju, scenogrāfija vienmēr bija saistīta ar teātri. Es pati arī pasniedzu Mākslas akadēmijā scenogrāfiju un redzu, cik liela interese studentiem ir iet arī ārpus teātra. (..) Man personīgi liekas, ka strādāt teātrī uz skatuves ir interesantāk, jo tas ir sarežģītāk – tur ir daudz mazāk iespēju. Ārpus teātra pati vide jau var radīt tik ļoti spēcīgu atmosfēru, ka māksliniekam varbūt jādara salīdzinoši maz. Viņš var papildināt vai izcelt detaļas, bet tā vide jau pastāv arī pati par sevi. Līdz ar to šis jautājums ir mainīgs, un man nākas par to daudz domāt un runāt ar studentiem un sevi. Saliekot visu kopā, man šķiet, ka scenogrāfija ir vizuāla tēla radīšana skatuviskai darbībai. Tā kā darbība ir arī laiks, tad scenogrāfijai būtu jāstrādā arī ar laika izpratni. Citādi tas ir vienkārši noformējums,” uzskata Monika Pormale.

Scenogrāfe pauž – tā kā pats teātris laika gaitā ir sācis iet ārpus savām tradicionālajām telpām, būtu tikai muļķīgi gaidīt, ka scenogrāfija paliks uz vietas un būs sastopama tikai teātra zālēs. “Arī dramaturģiskais materiāls vairs nav tikai luga – tā var būt viena ziņa vai telefona grāmata. Līdz ar to arī scenogrāfija iet līdzi. Tāpat kā medicīnā, holistiskajā pieejā domā, ka ķermenis ar garu iet absolūtā mijiedarbībā, tad arī teātris ir cieši saistīts ar visiem tā lielumiem. Tā ir liela mijiedarbība. Un, ja viens iet ārā, citi seko un meklē jaunu valodu,” Monika Pormale saka.

Tomēr gan Monika Pormale, gan “Grāfienes” uzskata, ka scenogrāfijas nozīmes straujā paplašināšanās vienlaikus var būt gan pozitīva, gan negatīva tendence, uz ko jāraugās ar nelielu piesardzību.

Pēdējā laikā vārds “scenogrāfija” kļuvis ļoti populārs – tā uzskata “Grāfienes”, kuras pamanījušas, ka savi scenogrāfi var būt pat korporatīvām vakariņām. Kaut arī daudzus var mulsināt scenogrāfijas vārda plašā izmantošana, tam ir arī pozitīvas sekas – Mākslas akadēmijā netrūkst studētgribētāju. “Mums šogad bija viens no lielākajiem konkursiem uz Scenogrāfijas nodaļu, jo cilvēki redz iespēju, kur viņi var savas zināšanas pielietot. Scenogrāfija vairs nav saistīta tikai ar teātri – cilvēki ir dzirdējuši, ka var kino, pie izstāžu iekārtošanas strādāt. Un tas ir radījis tādu kā ne renesansi, bet ļoti lielu interesi, un tas ir tikai brīnišķīgi,” saka Monika Pormale. Kaut arī scenogrāfija gūst arvien lielāku interesi no jauno talantu puses, vai jau esošajiem nozares pārstāvjiem nerodas sajūta, ka vajadzētu sargāt arī tās saknes ar teātri?

“Es domāju, ka būtu jābūt uzmanīgai attieksmei. Mēs jau neko nevaram nosargāt, bet negribētos, lai tas paliek par jebko. Ja kaut kas paliek pārāk universāls un iekļaujas jebkurā žanrā, tad… Man drīzāk šķiet simpātiska pieeja, ka vienā jomā iet dziļumā, nevis mēģina katru lietu nedaudz zināt. Es tomēr uzskatu, ka pirmsākums nāk no teātra mākslas,” uzskata Monika Pormale.

Arī “Grāfienes” piekrīt savai bijušajai scenogrāfijas pasniedzējai. “Drīzāk jāmeklē jauni vārdi. Valoda paplašinās, mūsu nozare arī. Un tām jaunajām lietām būtu jāiedod definīcija. Ir vērts par šo diskutēt, lai attīstītu valodu,” viņas saka.

 

Raidierakstu “Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

 

Atpakaļ