Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā: Piekļūstamība kultūras norisēm un sadarbība ar kopienām, veidojot teātra notikumus
Šogad Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais festivāls “Homo Novus” svin savu 30. dzimšanas dienu. Gaidot festivāla norises septembrī, laiks līdz svinīgajam brīdim tiks pavadīts spraigi un radoši, un viens no jaukiem un izzinošiem akcentiem ir sadarbībā ar Latvijas Radio 3 “Klasika” rīkotais sarunu cikls “Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā”. Šajā ciklā kopā ar dažādiem viesiem tiks runāts par laikmetīgās skatuves mākslas dzīvi gan pagātnē, gan tagadnē.
🔊Klausies sarunu Latvijas Radio 3 “Klasika” arhīvā.
Latvijas Jaunā teātra institūta organizētais festivāls “Homo Novus” šogad svinēs 30. dzimšanas dienu. Kā jau katru gadu, festivāls norisināsies septembrī.
Šogad norises vietas tiek plaši papildinātas, ceļojot no Rīgas uz Valmieru un paša pirmā festivāla dzimto pilsētu Daugavpili, jo piekļūstamība teātra notikumiem ir īpaši būtiska festivāla rīkotāju acīs.
“Mēs tā nopietnāk ar šo tēmu sākām strādāt pirms pāris gadiem, kad festivālu “Homo Novus” atbrauca kūrēt festivāla kuratore Beka Bergere, un tā bija viena no pirmajām lietām, ko viņa mums prasīja – ko jūs darāt ar piekļūstamības jautājumiem? Kā jūs pielāgojat izrādes, kā jūs pielāgojat ikdienas komunikāciju, kāda ir cilvēku ar invaliditāti iesaiste vispār mūsu darbā un festivālā, un mākslas procesos?” stāstīja Lapkovska.
Toreiz viss, ar ko festivāla rīkotāji varējuši atbildēt, bija pāris izrādes par šo tēmu un pāris mākslinieki, kuri it kā pārstāv šo cilvēku grupu sabiedrībā, bet tas arī viss. Festivālu kontekstā viņi par to nebija domājuši, tāpat kā ikdienas darbā.
“Toreiz, 2020. gadā, bija pirmā reize, kad arī es sāku padziļinātāk par to domāt, bet kopš tā 2020. gada mēs katru gadu esam piekļūstamības tēmai pievērsušies daudz vairāk gan institūta projektos, gan “Homo Novus” izrāžu veidošanā. Piemēram, meklējot telpas viesizrādēm, mēs domājam par cilvēkiem ratiņkrēslos, vai viņi spēs piekļūt skatuvei, mēs domājam par neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, vai viņi spēs izbaudīt šo izrādi,” atklāja Lapkovska.
Pats pamats ir vienkārša, bet detalizēta sabiedrības informēšana par to, kāda ir katra konkrētā izrāde, par ko tā ir un kāda ir telpa, kurā tā notiks. Ne tikai festivāla laikā, bet arī pārējos Latvijas Jaunā teātra institūta projektos un pasākumos. Tālāk seko saruna.
“Tas pats pirmais, ja jums ir interese savu telpu vai vietu padarīt piekļūstamāku, padarīt arī savu auditoriju plašāku, tā ir saruna ar tām cilvēku grupām un organizācijām, un indivīdiem, kuri zina to vislabāk, kuri zina vislabāk, kā ir pārvietoties ratiņkrēslā un vai šī rampa būs pietiekoši slīpa, lai es tur varētu iekļūt. Tā būtu pirmā lieta – saruna par to, kas ir vajadzīgs un kā es varu padarīt šo telpu piekļūstamāku,” stāstīja Lapkovska.
Skaidrs, ka ne visu iespējams mainīt vienas dienas laikā, bet bieži vien to izdarīt traucē stereotips, ka tas viss ir ārkārtīgi dārgi. Jā, ir gadījumi, kad stereotips apstiprinās, un ir piekļūstamības aspekti, kuru realizēšanai tik tiešām vajag laiku un naudu, bet tā tas nav vienmēr. Reizēm tie ir nelieli pielāgojumi, kas nemaksā teju neko.
Bet paralēli tam visam jāveic darbs arī ar dažādām kopienām. “Mums gribas, lai par to, ko festivāls piedāvā, uzzina vairāk cilvēku, lai tā auditorija, kas nāk uz festivālu, kurš nu jau ir 30 gadus Latvijā, kļūst arvien plašāka. Cilvēki aug. Tie, kas pirms padsmit gadiem ir bijuši bērni, tagad ir jaunieši un meklē lietas un vietas, ko skatīties. Viena no lietām, caur kurām mēs varam nodot šo informāciju par festivālu vai festivāla aktivitātēm un viesizrādēm, ir iesaistot dažādu auditoriju festivāla procesos, tajā skaitā izrādēs,” skaidroja Lapkovska.
Viņasprāt, dažādās balsis, kas ienāk skatuves mākslā un festivālā “Homo Novus”, padara visus mākslas un kultūras procesus daudz bagātākus.
“Tās tēmas, kuras var piedāvāt ārpus skatuves mākslas kopienas, ir daudz plašākas, jo, piemēram, mani kā cilvēku interesē šīs dažādās tēmas, ko man mākslinieki piedāvā, bet arī tie cilvēki, ar kuriem mākslinieki strādā, kas ikdienā varbūt nav skatuves mākslas pārstāvji. Jo man teātris ir kā platforma, kā tilts, kā sarunu vieta, un šai sarunai ir jābūt dzīvai, tai ir jābūt mūsdienīgai, ir jārunā par tagadni un, iespējams, par nākotni, un to var darīt daudz plašāk caur cilvēkiem, kurus es ik pa brīdim saucu par “dzīvajiem cilvēkiem”, kas ir ārpus mūsu skatuves burbuļa,” pauda Lapkovska.
Šī iemesla dēļ festivāla rīkotājiem ir svarīgi iesaistīt, piemēram, cilvēkus ar invaliditāti gan festivāla rīkošanā, gan kāpšanā uz skatuves, un tāpat arī vietējo kopienu pārstāvjus. “Lai tad, ja mēs veidojam izrādi Sedā, Valmierā vai Daugavpilī, vietējie cilvēki tajā iesaistās, lai tā nav tikai mākslinieka ideja par to, to vai to, bet viņi reāli arī strādā ar vietējiem iedzīvotājiem,” norādīja Lapkovska.
Dažādu teātra projektu dalībnieks Samuels Ozoliņš pirmoreiz “Homo Novus” festivālam pieslēdzās 2021. gadā, kad kā brīvprātīgais iesaistījās izrādē “Dzīres”, kas notika Sporta pils dārzos.
“Tas savā ziņā bija kopienas projekts ar vietējiem jauniešiem un Vācijas fermentēšanas kolektīvu “Edible Alchemy”, kas bija par ēdiena atkritumu samazināšanu un kā izmantot to, kas mums ir apkārt. Tad jau nākamajā gadā es iesaistījos jauno kuratoru projektā “Apvērsums” jeb “The Shake Down”, kas man pavēra milzīgu logu uz laikmetīgo teātri un kas tas vispār ir, un kā strādāt ar dažādiem veidiem, metodēm,” pieredzē dalījās Ozoliņš.
Šī projekta laikā viņam bija iespēja veidot daļu no 2022. gada “Homo Novus” festivāla, kā arī 2023. gadā daļu no Tronheimā notiekošā “Bastard” festivāla. “Tur arī sākās tā mana interese par kopienu un līdzdalības mākslas praksēm ne tikai teātra, bet vispār dažādu mākslas nozaru veidā. Tā bija mana pirmā pieredze, strādājot ar kaut ko tādu kopīgi veidotu, un es sapratu, ka tas ir tik forši, ka nav tās klasiskās teātra hierarhijas, kurā ir viens režisors, viens scenogrāfs un viens horeogrāfs, un kaut kā tie pārējie ir pakļauti šīm radošajām izvēlēm,” pauda Ozoliņš.
Norvēģijā viņš savukārt fokusējies uz piekļūstamību un to, kā padarīt festivālu patīkamu, ērtu un pieejamu cilvēkiem ar dažādām vajadzībām, un ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti.
“Tas koncepts tur bija “relax festival”, un mēs domājām, kā veidot festivālu kā drošu vidi dažādiem cilvēkiem, ne tikai – re, mums ir izrāde, atnāc uz izrādi un ej mājās, bet arī paliec, uzkavējies telpās, jo te notiek kaut kas vairāk nekā tikai mākslas darbu apskate. Kas man ļoti palika no tā festivāla, bija tas, kā domāt par dažādiem “trigger warnings” izrādēs un mākslas darbos,” stāstīja Ozoliņš.
Ja ierasti pirms izrādēm daudzviet brīdina tikai par mirgojošām gaismām no stroboskopa, ja tāds paredzēts, tad tur festivāla apmeklētāji laikus brīdināti arī, piemēram, par to, ka izrādē tiks skarta nāves tēma vai tiks izmantota dūmu mašīna, un arī par daudz ko citu, kas atsevišķām cilvēku grupām var izraisīt diskomfortu.
Kopienu teātris vai līdzdalības teātris no amatieru teātra atšķiras ar to, ka klasiskais amatierteātra formāts, kurā dažādi profesionāļi un režisori strādā ar amatieraktieru kolektīviem, vairāk ir par klasisku lugu iestudēšanu un nereti arīdzan jaunu lugu veidošanu.
Savukārt kopienu vai līdzdalības teātrī, kad mākslinieks sāk strādāt, viņam var būt sava ideja, ko viņš vēlas veidot vai ar ko vēlas strādāt, taču viņam ir jārēķinās, ka viņš, iespējams, sāk strādāt ar 5–10 cilvēkiem, kas nekad nav saskārušies ar skatuves mākslu.
“Līdz ar to tas teātris ar kopienu priekš manis ir vairāk par to, ka jūs kopā radāt procesā, un tu kā profesionāls mākslinieks rēķinies ar to, ka tas materiāls taps, tikai veidojot šo darbu, vai arī, ja materiāls jau ir, tas var tikt adaptēts caur šiem cilvēkiem, kurus tu iesaisti,” skaidroja Lapkovska.
Līdz ar to līdzdalības teātris prasa daudz vairāk laika. Nereti kopienu dalībnieki beigās tiek nodēvēti par līdzautoriem, un arī tas prasa papildu skaidrojošo darbu, kas savukārt prasa laiku un iedziļināšanos.
“Ja mākslinieks uzsāk darbu ar cilvēku, kurš, piemēram, nekad nav bijis ne teātra izrādē, ne piedalījies teātra izrādē, un respektīvi viņš nesaprot tos skatuves mākslas procesus, šie dažādie elementi no izrāžu veidošanas sadarbībā ar kopienām ir ārkārtīgi svarīgi un būtiski, un māksliniekiem tie ir jāakcentē, un patiesībā, māksliniekiem jau darbu uzsākot, šie procesi ļoti daudz ir jāizskaidro cilvēkiem, kurus viņi iesaista, lai šāds termins kā “līdzautors” būtu tam dalībniekam skaidrāks,” norādīja Lapkovska.
Galu galā iesaistītais cilvēks var arī nepiekrist kļūt par līdzautoru, taču tieši šī jautāšana un iekļaušana ir ārkārtīgi svarīga.
Raidierakstu “Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Atpakaļ