LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Šī gada 24. oktobrī Kaņepes Kultūras centrā Latvijas Jaunā teātra institūts rīkoja pasākumu “Saknes tur zemi” ar mērķi radīt telpu, kurā Rīga dzīvojošie ukraiņi un latvieši var satikties, sarunāties un dalīties pieredzē – caur kultūru un klātesošu, atvērtu dialogu. Notikums piedāvāja daudzveidīgu programmu gan bērniem, gan pieaugušajiem: radošās darbnīcas, tīklošanās pasākumu, filmu seansu un sarunu par solidaritātes praksēm. Notikuma kuratore bija Valērija Zubatenko un producente – Vira Prockiha (lasi šeit LSM interviju ar Viru).

Pasākums iesākās ar divām ukraiņu mākslinieču vadītām darbnīcām – emocionālā atbalsta darbnīca ukraiņu sievietēm “Немає поля – то буде воля”, kuru vadīja Valērija Zubatenko, un darbnīcu bērniem, kuru vadīja gleznotāja Marija Zenkova. Zīmēšanas darbnīcā “Iedomu zvēri” tika radīta kopīga radoša telpa, kura ukraiņu un latviešu bērni varēja iztēloties, spēlēties ar krāsām un formām, un vienkārši pavadīt laiku kopā.

Savukārt Valērijas vadītajā darbnīcā sievietes izmantoja vizuālās dzejas un kolāžas tehnikas, lai dalītos savos stāstos par piespiedu pārvietošanu un dzīvi kara laikā. “Katras dalībnieces pieredze bija citāda, taču tās kopā veidoja kolektīvu stāstījumu par dzīvi kara laikā Ukrainā, un darbnīca kalpoja par tādu kā pagaidu vidi savstarpējām rūpēm un atbalstam. Aktīvās klausīšanās vingrinājumu laikā dalībnieces – smaidot, smejoties, raudot – dalījās savā pieredzē, pēc tam šīs emocijas iemiesojot radošās kolāžās. Bija arī aizkustinoši sakritības brīži: divas dalībnieces atklāja, ka ir kaimiņienes, lai arī iepriekš nekad nebija tikušās. Tas vien parāda, cik svarīgi ir šādi satikšanās brīži.”

Foto: Vira Prockiha (Vira Protskykh)

Pēcpusdienas darbnīcas dabiski pārauga neformālā tīklošanās pasākumā, kuram piebiedrojās arvien jauni apmeklētāji, kas bija ieradušies uz vakara filmu seansu un sarunu. Nelielajā uzkodu un tīklošanās pauzē viesi aktīvi apmainījās kontaktiem, dalījās pieredzēs un idejās par iespējamo sadarbību.

Paralēli pasākumam norisinājās biedrības “Tavi draugi” akcija “Siltums”, kuras laikā ikviens aicināts ziedot zeķes, termoveļu, tēju, ķīmiskos sildītājus, pretsaaukstēšanās medikamentus un citas lietas, kas palīdz karavīriem frontē izturēt ziemas apstākļus, kā arī uzzināt vairāk par ziedošanu.

Foto: Anna Dārziņa

Vakarā visi pulcējās kinoteātra zālē uz ukraiņu režisoru filmu programmu. Filmu izlasi, ko veidoja Valērija Zubatenko un Vira Protskika, vienoja interese par kopienas pieredzi un mākslas spēju atspoguļot kara realitāti.
Tika demonstrētas četras filmas:
– “Cilvēks nav vientuļa sala. Mariupole” (Oļa Mihaiļuka, 2024) — video liecība par pilsētu pirms okupācijas, kurā savijas skaņas, balsis un izdzīvošanas pieredze;
– “Pasaka par ķīseli” (Jevsevija Zjakina un Ruslana Kļučko, 2023) — feminisma skatījums uz kara pieredzi, kas pārtop pasaku ceļojumā caur Truskavecā esošu sanatoriju;
– “Mēs” (Saško Protjags un Vasiļs Ļahs, 2021) — poētisks stāsts par kopienas pēdām, kas iegravētas pilsētas kokos;
– “Pusaudžu nemiers” (Inha Pilipčuka, 2024) — jauniešu dokumentālais skatījums uz dzīvi bēgļu un pārvietoto personu realitātē.

Vakaru noslēdza publiska diskusija “Solidaritāte darbībā: kultūras un sabiedriskās iniciatīvas Ukrainas atbalstam”, kurā piedalījās ukraiņu un latviešu kultūras darbinieki un aktīvisti – Valērija Zubatenko (notikuma kuratore), Laura Čaupale (“Tavi draugi”), Ivars Meščans (Jauniešu sociālo un kultūras aktivitāšu centrs “Gaisma”), Justīne Vernera (žurnāliste un tulkotāja), Igors Gubenko (saliedētības programmas pētnieks, “Satori”), un Santa Remere (Latvijas Jaunā teātra institūts).

Foto: Vira Prockiha (Vira Protskykh)

Ivars Meščans uzsvēra, cik būtiski ir koncentrēties uz to, kas mūs vieno — jo šobrīd visi dzīvojam vienā valstī un laikā. Laura Čaupale un Justīne Vernera norādīja, ka nedrīkst novērsties no kara realitātes: tas joprojām ir nežēlīgs un tuvs, un katra atbalsta forma ir nozīmīga.
Vakars apliecināja, ka kopābūšanas un klātienes sarunas brīži palīdz veidot izpratni, atvērtību un jaunus kultūras krustpunktus starp kopienām, kas šodien dzīvo Latvijā.

Pasākumu finansiāli atbalstīja Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Pasākums tiek organizēts sadarbībā ar valsts pētījumu programmas projektu “Sabiedrības saliedētības vektori: no saliedētības ap valstsnāciju (2012– 2018) uz saliedēto pilsonisko kopienu valsts, sabiedrības un indivīdu drošības labā (2024– 2025)” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002), ko īsteno Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte.

     

Atpakaļ