LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Mākslinieces Rosas Omarsdotiras refleksija par rezidenci, kas īstenota sadarbībā ar mākslinieci Lindu Boļšakovu Eiropas Savienības programmas “Radošā Eiropa” projekta “The Big Green” ietvaros Ķemeru Nacionālajā parkā. Tulkojusi Ieva Lešinska.

Meklējot purvu

Ja uzmanīgi ieskatās, katrā pilsētā ir purvs. Pat šeit, Reikjavīkā, kur betons sola stabilitāti, zeme atceras ko citu. Ielas ir pelēkas, cietas, vietām ieplaisājušas. Kādā plaisiņā iesakņojusies nezāle, kas izlauzusies cauri virsmai. Sūnas lien laukā bruģakmeņu starpās, tās dara to lēni, kā tektoniskie spēki, kas betona plātnes stumj projām citu no citas.

Man tas atgādina purvāju.

Purvs ir sava veida puspasaule, robežu noliegums. Tas ir porains un mīksts. Ne ūdens, ne zeme, ne miris, ne dzīvs. Purvs pretojas skaidrībai. Tas aicina mūs nogrimt, atbrīvoties no iedomām par cietzemi.

No ģeoloģijas mācos, ka purvi ir sfagnu sūnu uzkrājumi, ūdens piesātinātas platības, kur skābeklis ir retināts un sadalīšanās notiek ļoti lēni. Bet valoda man stāsta man ko citu: bog, no senskandināvu bogi, kas nozīmē “liekt”. Purvs ir matērijas un laika liekšanās.

Ķērpji un sūnas purvā darbojas lēni, tās satur. Tās satur ūdeni un atmiņas. Tās rada izdzīvošanas sistēmu, izmantojot pieķeršanos. Ķērpis nav kas viens – tas ir daudzu kopojums: sēne, aļģe, cianobaktērijas, un tas viss simbiozē. Ķērpji var apstrīdēt to, kā mēs vērtējam neatkarību, jo šie pasaules senākie izdzīvotāji atrodas pastāvīgā kopdzīvē. Kā mums atgādina biologs Skots Gilberts, mēs visi esam ķērpji [1]. Varbūt mēs esam arī purvi.

Purvs ir apgriezta pasaule. Dīvaina pasaule. Spokaina. Pildīta ar purva ķermeņiem. Kūdras purvā saglabājušies cilvēku līķi. Pēc vairākiem gadsimtiem izvilkti no kūdras, tie izskatās neparasti dzīvi: plakstiņi joprojām ar skropstām, uz vaigiem bārdas rugāji, bizes neskartas. Purvs ir iekļuvis tajos, kā miesa, kas pārvērtusies apvalkā, izdobta un saglabājusies. Šie ķermeņi šķiet čukstam, ka dzīvība mīt nevis miesas cietībā, bet gan tās porainībā.

Parastā augsnē saglabājas skelets: kauli, zobi, cietais dzīves kodols. Turpretim purvos likums ir apgriezts: kauli izšķīst, bet āda un mati paliek. Iekāpt purvā nozīmē iekāpt apgrieztā pasaulē, vietā, kas iebilst pret to, ko mēs uzskatām par ilgstošu.

Latvijas purvi mani intriģē. Bezgalīgi sfagniem klāti līdzenumi stiepjas līdz pat apvārsnim, zeme slāpē soļus, tā ir piesātināta ar klusumu. Šie purvi ir aprijuši veselas vēstures – ieročus, rotas, ķermeņus. Tie ir gan apbedījuma vieta, gan arhīvs. Atšķirībā no akmens pieminekļiem, kas paceļas augšup un sludina savu pastāvību, purvs čukst par saglabāšanu. Purvs glabā nevis vēstures triumfus, bet tās trauslumu: matu pīni, ādas kroku, aizmirstu upurējumu. Purvs atceras to, ko cietzeme mēdz aizmirst.

Bet es dzīvoju Reikjavīkā. Mana pilsēta ir nobruģējusi savus mitrājus, novirzījusi citur savus ūdeņus, ierādījusi zemei, kā uzvesties. Paredzamība un stabilitāte ir mūsdienu dzīves pamats; no caurlaidības mēs izvairāmies. Tad kur te purvs?

Varbūt apkaimēs, kas uzceltas uz seniem mitrājiem, kur zeme ik gadus klusi nosēžas par dažiem milimetriem, atgādinot mums, ka asfalts ir tikai plāna āda, pārvilkta pāri ūdenim. Varbūt sēra dvakā, kas ceļas no zemes, atgādinot mums, ka stabilitāte vienmēr bijusi tikai virspusēja.

Purvs Reikjavīku vajā maigi, bet neatlaidīgi. Pilsēta atrodas ainavā, kas neļaujas pieradināties: tā ir vulkāniska, poraina, pastāvīgi mainīga. Tāpat kā purvs, tā uzstāj uz citām laika līnijām, citiem izturības paveidiem.

Bet tādā gadījumā, kur ir purvs manā ķermenī? Es iztēlojos savu ādu kā sūnu, audus kā kūdru, orgānus kā ar ūdeni pievilgušu zemi. Es iztēlojos, kā pienāks diena, kad mani kauli izšķīdīs laika lēnajā ķīmijā. Kas paliks pāri? Mīkstums, kontūras. Purva ķermenis ir paradoksāls: neskarts, bet iztukšots. Saglabāts, bet pārveidots. Tā spēks slēpjas nevis pretestībā pret trūdēšanu – tas vienkārši ļauj trūdēšanai noritēt citādi. Purvs neaptur nāvi, tas maina tās tempu. Tas liek mums pārdomāt, ko nozīmē turpināt pastāvēt.

Man jādomā par hidrofeminismu – par Astrīdas Neimanes atgādinājumu, ka mēs esam ūdens ķermeņi, mūsu miesa un asinis riņķo līdzi tiem pašiem planētas cikliem kā okeāni, lietus un asaras. Ūdens padara attiecības neizbēgamas: tas izšķīst, plūst caur mums, saistot mūs ar svešiniekiem, senčiem, ar visām dzīvajām un nedzīvajām būtnēm[2]. Es prātoju, ko nozīmē domāt, apzinoties šādu elementu, ko nozīmē iedomāties sevi kā kaut ko plūstošu, savienojošu, neaptveramu.

Hidrofeminisms izšķīdina robežas caur plūdumu; bet purvs pievieno vēl vienu mācību: izturīga ir ne tikai aprite, bet arī piesātinājums un miers. Kā teikusi Virdžīnija Vulfa: “Man ir saknes, bet es plūstu”[3].

Ja hidrofeminisms māca, ka mans ķermenis ir ūdens, kas plūst bezgalīgi, tad purva feminisms atgādina, ka mans ķermenis var būt arī purvs, piesātināts ar slāņiem, ko veido tas, kas bijis agrāk. Purvs neaizskalo, tas klusi lietas patur sev. Varbūt tā būtu jādomā par izturību?

Ko nozīmētu pilsētai dzīvot saskaņā ar purva feminismu? Reikjavīkai būtu jāpārstāj izlikties, ka tās zeme ir stingra. Tai būtu jāatzīst, ka zem asfalta zeme ir nemierīga – tā grimst, uzpūšas, plūst, to nekad nebūs iespējams pilnībā pieradināt. Ielas tad vairs netiktu uzskatītas par pastāvīgām artērijām, bet gan par pagaidu apšuvumu, kas pārstiepts pāri slapjai vēsturei. Pilsēta iemācītos elpot kopā ar saviem metaforiskajiem purviem, ļautu mitrumam pacelties, pieņemtu nosēšanos kā daļu no sava ritma, nevis kā kļūmi, kas jālabo.

Purva feminisms pilsētā varētu nozīmēt, ka caurlaidība kļūst par sabiedrības vērtību: sienas, kas aicina pie sevis sūnu, bruģis, kas viesmīlīgi uzņem plaisas, apkaimes, kas kļūst porainākas, nevis cietākas. Tā vairs nebūtu zemes iekarošana, bet sarunas ar to, simbiozi ar ūdeni, kas turpina sūkties. Tas varētu mudināt mūs domāt par pilsētu nevis kā par pastāvības pieminekli, bet kā par dzīvu apvērses arhīvu, kas saglabā to, kas mīksts, bet ļauj sairt cietajam.

Un kā ar ainavu? Purva feminisma skatījums varētu noraidīt mītu par akmens mūžīgumu. Tas mums atgādinātu, ka sūnas, ķērpji un mitrā porainība ir patiesie laika sargi, kas pārdzīvo betonu, tēraudu un stiklu. Šādā ainavā vērtība netiktu mērīta pēc augstuma vai cietības, bet pēc to organismu klusās neatlaidības, kuri izplatās bez lieka skaļuma.

Bet es? Varbūt purva feminisms prasa man godāt savu porainību, atzīt, ka arī es sastāvu no ūdens un mīkstuma. Ka es esmu nevis cietoksnis, bet drīzāk mitrājs, drīzāk membrāna nekā siena. Mana miesa ir kūdras slāņi, kas uzkrājuši pieredzes nogulsnes.

Un ja nu izdzīvošana nemaz nav saistīta ar stingru pastāvēšanu? Ja tā ir drīzāk uzsūkšana, turēšana un ļaušanās caurlaidībai? Dzīvot kā purvam varētu nozīmēt ļaut laikam manī palēnināties, ļaut skumjām un priekam uzkrāties slāņos, nevis steigties visu atrisināt.

Arī atmiņa būtu jāpārdomā. Mums māca celt pīlārus pret laika eroziju. Bet purva feminisms čukst ko citu: atmiņa nav jāiegravē akmenī, lai tā pārdzīvotu. Tā var slēpties zemes slāņos un saglabāties dzīva mitrumā, tumsā un klusumā. Varbūt dzīvot kā purvam nozīmē pieņemt, ka piekāpšanās ir sava veida spēks, ka pārvērtība ir vispatiesākais izdzīvošanas veids.

Purva feminisms liek domāt, ka ķermenis nekad nav pilnībā savs. Tāpat kā purvu, to vienmēr pilda citi: baktērijas, sēnes, vēstures, mīlestības, zaudējumi. Atzīt to nav sakāve, bet līdzdalība – dobums, kas nekad nav tukšs, mīkstums, kas atsakās pazust.

Purva feminisms neuzrunā kā doktrīna, bet kā jautājums.

Tas nav pīlārs, bet porainība.

Tā nav pārliecība, bet lēna piesātināšanās ar dzīvi kopā ar citiem.

Mēs neesam cietokšņi, bet mitrāji.

_________________________
[1] Gilbert, S. F. “Holobiont by Birth: Multilineage Individuals as the Unit of Evolution.” Biological Theory, 14(3), 151–164, 2019. https://doi.org/10.1007/s13752-019-00322-1
[2] Neimanis, A. Bodies of Water: Posthuman Feminist Phenomenology. Bloomsbury Academic, 2017.
[3] Woolf, V. The Waves. 1931. (Oxford University Press edition, 2006).

Darbs veidots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, kā arī ar Kultūras ministrijas līdzfinansējumu. Darba tapšanā notikusi sadarbība ar Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālo administrāciju. Par darba saturu atbild biedrība “Latvijas Jaunā teātra institūts”.

“The Big Green” ir Eiropas līmeņa, zinātnes un mākslas nozares pārstāvošu organizāciju sadarbības projekts, kas balstīts uz atziņu, ka kultūra kalpo kā sociālo pārmaiņu instruments, tādējādi kultūras un radošā sektora uzdevums ir veicināt vides pārmaiņu ietekmes mazināšanu vai uzlabošanu.

Atpakaļ