LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Pagājušā gada festivāla “Homo Novus” laikā Rīgā viesojās somu māksliniece Laura Puska, kas publiskā sarunā iepazīstināja festivāla viesus ar savu projektu “URGENT – Residency for Artworks” un mākslas praksi, kas reflektē par materiālam piemītošo rīcībspēju. Ar Lauru sarunājās māksliniece un tēlniece Gundega Evelone.

Gundega Evelone: Varbūt tu vari mums pastāstīt mazliet par sevi un par to, kā tu iepazinies ar blobu?

Laura Puska: Es esmu Laura Puska, un šodien esmu šeit, lai pastāstītu par savu darbu “URGENT – mākslas darbu rezidence (URGENT – Residency For Artworks)”. Tas ir performancē balstīts darbs, kas notiek tā, ka es ielūdzu citu mākslinieku radītus darbus padzīvot kopā ar mani. Es tos nēsāju līdzi un vēroju, kā šie objekti izpildās. Pagājušajā gadā es strādāju ar trim dažādiem objektiem, kurus veidojušas mākslinieces Eva Spīrenburga (Eva Spierenburg), Nīna Tervo (Niina Tervo) un Saibena Roza (Sijben Rosa). Šodien esmu šeit ar blobu – Evas Spīrenburgas skulptūru “blob”. Šis ir ilglaicīgs, nepārtraukti notiekošs projekts, pētījums un domāšanas process. Tāpēc es aicinu jūs sastapties ar blobu kā ar jums pašiem – kā ar fizisku būtni pasaulē. Nekautrējieties tam pieskarties, pacelt to vai apsēsties blakus gan šīs sarunas laikā, gan pēc tās! Vienīgi brīdinu, ka blobs ir jutīgs pret šķidrumiem un asiem priekšmetiem.

G.E.: Gluži kā cilvēks!

L.P.: Tieši tā! Tikai nekādu dzērienu, alkohola, pīrsingu. Citādi tas ir ļoti izturīgs un šarmants.

G.E.: Cik ilgas ir tavas attiecības ar viņu? Vai tā ir viņa, viņš vai nebinārs/-a?

L.P.: Es izmantoju “tas”. Iespējams tāpēc, ka esmu somu tautības un mūsu valodā vārdiem nav dzimtes, tāpēc mēdzu lietot “tas”, taču šī problēma patiesībā ir saistīta ar visiem priekšmetiem. Blobs ir mans pastāvīgais rezidences dalībnieks un kolēģis. 2020. gadā es veicu pilotprojektu, un kopš tā laika blobs dzīvo kopā ar mani. Eva, bloba radītāja, negrib, lai tas atgriežas, jo ir aizņemta ar citiem darbiem. Viņa saka: “Manā darbnīcā ir pārāk liela kņada, nevajag to vest atpakaļ!”. Mēs būtībā paliekam kopā uz visiem laikiem, un tādējādi turpinās arī mana sadarbība ar Evu.

G.E.: Uz visiem laikiem, oho, tas būs diezgan ilgs laiks! Kā tu blobu raksturotu? Vai tas ir tavs mājdzīvnieks, vai arī tā ir kā cita necilvēciska būtne, kas atrodas tajā pašā apziņas līmenī kā tu, tikai klusē, vai arī tas ir tikai priekšmets? Vai tev ar to ir kādas garīgas attiecības?

L.P.: Es domāju, ka blobs ir gandrīz ideālā skulptūra, un es tam patiešām uzticos. Es teiktu, ka mums ir tuvas, pat intīmas attiecības, kas radušās vairāku mēnešu kopīga darba un uzstāšanos rezultātā. Eva reizēm saka, ka viņa vairs neuztver to kā savu objektu, tas no viņas ir distancējies, vai arī atradis vietu starp mūsu abu mākslas praksēm. Es cenšos sev un citiem atgādināt, ka tas ir objekts, matērijas gabals. Es apzināti nemēģinu to cilvēciskot, bet tas notiek ļoti viegli. Es domāju, ka tas mums kā cilvēkiem ir raksturīgi. Ar šī darba starpniecību es lūdzu apkārtējiem iepazīties un izjust rūpes par objektu, un sanāk, ka mēs bieži pievēršamies rūpju darbam ar empātiju un pielāgošanos. Šāda antropomorfiska pieeja priekšmetiem, iespējams, liecina par vēlmi rūpēties vai nodomu veidot attiecības.

G.E.: Jā, mums ļoti ātri rodas jūtas pret priekšmetiem, amuletiem, jo mēs personificējam tos ar kādu citu cilvēku, kurš ir mums līdzās.

L.P.: Kad es blobu nesu, mēs savā ziņā savienojamies – mēs dalām ķermeni. Es izmantoju savas rokas un kājas, lai pārvietotu skulptūru. Bet citādi, manuprāt, mēs esam atsevišķas vienības, mums katram ir sava dzīve. Mēs nedzīvojam simbiozē. Sākumā, kad sāku ar to strādāt, biju ļoti apjukusi. Es dzīvoju Ģentē, Beļģijā, un, kad aizbraucu uz pilsētu un satiku savus draugus vai kolēģus, pirmais, ko viņi man jautāja, bija – kā klājas blobam? Tas notika arī tad, kad blobs nebija kopā ar mani. Man pie tā vajadzēja pierast, jo es domāju: “Es to atstāju uz dīvāna, par ko ir runa?”. Tas atstāja ietekmi uz citiem pat savas prombūtnes laikā, kas ir fascinējoši.

G.E.: Varbūt vari pastāstīt, kā tev radās šī ideja? Kāds bija ceļš, lai sāktu šo projektu?

L.P.: Tā ir daļa no plašāka jautājuma, kas mani pēdējos gadus ir nodarbinājis un kas ir saistīts ar māksliniecisko prakšu pielāgošanu; kā es vai mākslinieki vispār pielāgo savas profesionālās prakses pašreizējam pasaules stāvoklim, ekonomiskajai un sociālajai krīzei, domājot konkrēti par ražošanas krīzi. Pēc izglītības esmu stikla pūtēja. Šis darbs nozīmē radīt jaunus, rokām darinātus priekšmetus. Tie ir visai dārgi, salīdzinot ar masveidā ražotiem priekšmetiem. Radīt jaunus priekšmetus pasaulē, kas jau ir pilna ar dažādiem objektiem, šķiet absurdi. Vai mums patiešām vajag vēl vairāk priekšmetu, ko mēs ar tiem darīsim? Kādas ir mūsu attiecības ar priekšmetiem? Ja mēs domājam par funkcionāliem priekšmetiem, piemēram, par šķērēm – mēs tās saucam par šķērēm, kad tās griež, bet, kad tās vairs to nedara, tās kļūst par atkritumiem. Tātad tas ir ļoti ierobežoti, ko mēs sagaidām no priekšmetiem un materiāliem, un arī no cilvēkiem.

G.E.: Un tad tev radās ideja par šo rezidenci. Kā es saprotu, kopā ar tevi bija vēl vairāki citi rezidenti. Un vienam no tiem bija, tā teikt, ne tik veiksmīgs liktenis… Vari par to pastāstīt?

L.P.: Jā, pie manis ir bijušas trīs skulptūras. Sākotnēji domāju, ka ar katru no objektiem padzīvošu četrus mēnešus. Pagājušajā gadā mani uzaicināja uz rezidenci “Kunsthal Gent”, un nodomāju, ka būtu jauki, ja tie būtu visi kopā. Mākslinieces tam piekrita. Rezultātā mums ar skulptūrām izveidojās tāda kā ģimene. Vakar es sapratu, ka joprojām nespēju runāt par blobu, nepieminot pārējos objektus. Mēs esam skulptūru ģimene, un esmu ar patiesu apbrīnu sekojusi līdzi, cik dažādi tie uzvedas un kā tie savstarpēji mijiedarbojas. Blobs ir ļoti sociāls objekts, automašīnu vadītāji mēdz apstāties satiksmes vidū, lai pajautātu mums: “Ko tu tur nes?”. Savukārt Nīnas Tervo stikla objekts, kas bija astoņus kilogramus smags, ar rokām pūsts stikls, bija nedaudz līdzīgs kodei vai kam tamlīdzīgam. Cilvēki pret to izturējās ļoti atturīgi, un man bija grūti, jo radās sajūta, ka šī skulptūra nerunā, nerezonē ar apkārtējiem, un es nezināju, kā to aktivizēt. Pēc kāda laika es tai uztaisīju pavadiņu, un sāku vilkt pa zemi.

G.E.: Tad tas radīja skaņu?

L.P.: Jā, tas sāka kliegt! Es sapratu, ka šis objekts patiešām noraida cilvēka valodu, ka tas komunicē tikai saskarsmē ar citiem materiāliem, pats savā veidā. Šis priekšmets diemžēl salūza transportēšanas laikā. Man to nācās atgriezt Nīnai saplīsušu gabalos. Tas bija un joprojām ir sirdi plosoši, bet mēs zinājām, ka pastāv risks. Es savācu katru gabaliņu. Tas bija galīgi sadragāts. Bet viss materiāls joprojām ir vienkop…

G.E.: Tam piemīt fiziska esamība, taču citā formā.

L.P.: Tieši tā! Pirms sāku strādāt ar skulptūru, mēs ar māksliniekiem izejam cauri visam, ko var un ko nevar darīt. Negadījumi ir atsevišķs jautājums, jo tie notiek, un šī rezidence nav piemērota ikvienai skulptūrai un māksliniekam. Tas ir visai netipiski – vilkt pa asfaltu kāda veidotu skupltūru. Mēs ar Nīnu izrunājām, ka tā ir tēlniecība, kas notiek caur performanci, un mums abām šķita interesanti sapludināt robežu starp tēlniecību un performanci. Taču, kad tā salūza, tā patiešām tika pārveidota, un tagad tā ir atgriezusies atpakaļ pie Nīnas, bet jau pārveidotā formā.

Trešais, Saibenas mākslas darbs, kas ir milzīgs, melns un smagnējs darbs, man kļuva arī par fizisku pārbaudījumus. Saibena dzīvo Amsterdamā. Dodoties pakaļ vai nododot skulptūras, cenšos ceļot tikai pa sauszemi. Es braucu ar vilcienu, un tolaik man nebija ratu. Vēlāk izveidoju trīs dažādas ratu sistēmas tieši šai skulptūrai. Ceļot ar vilcienu izrādījās sarežģītāk , nekā bija plānots, un es satraumēju muguru. Kad aizgāju pie ārsta, viņš man jautāja, ar ko es nodarbojos. Teicu, ka nēsāju apkārt priekšmetus, un viņš man iedeva slimības lapu – aizliedza nēsāt priekšmetus. Katrs no šiem trim mākslas objektiem ir bijis citādāks, katram ir bijis kāds cits uzsvars – sociāls, materiāls vai ķermenisks. Pētīt objektu lomu sabiedrībā ar šo skulptūru starpniecību ir bijis ļoti interesanti.

 

G.E.: Bet kāda ir apkārtējo reakcija uz blobu? Cilvēki vēlas tam pieskarties vai tomēr izturas distancēti?

L.P.: Man joprojām ir grūti iedot cilvēkiem paturēt skulptūras. Ikreiz, kad pārvietojos ar kādu objektu, jūtu atbildību pret darba izgatavotāju, jo es šobrīd esmu tā aprūpētāja. Performances laikā man mēdz rādīties murgi par to, ka es sabojāju šos priekšmetus. Vienreiz murgoju, ka blobs ir caurdurts kā Frīda Kalo. Eva pēc tam to attēloja zīmējumu sērijā. Viņa man bieži vaicā: “Vai tev atkal nav bijuši murgi? Es varētu uztaisīt vēl kādu zīmējumu.” Bet jokus pie malas, šī atbildība vienmēr ir ar mani. Protams, ar māksliniecēm esam par šiem riskiem runājušas. Ar Nīnu bijām apsvērušas iegādāties apdrošināšanu viņas stikla skulptūrai, bet neviena apdrošināšanas kompānija neapdrošina mākslu, kas tiek nēsāta apkārt. Mums uz mākslu paredzēts skatīties tikai no attāluma, un mākslai ir jāstāv uz vietas.

G.E.: Kā tu nonāci pie vārda “blobs”? Vai tā bija tava vai Evas ideja?

L.P.: Tā bija Evas ideja. Par šo skulptūru var jautāt – vai tas vispār ir mākslas darbs? Eva pie tās strādāja ļoti ilgi. Viņa mēģināja tai atrast vietu starp citām savām instalācijām un tēlniecības darbiem, bet nekas nesanāca. Kad ierados viņas darbnīcā, viņa teica: “Ak, tas ir tāds kā liekais eksemplārs. Ņem šo!”

G.E.: Vai tavā mājoklī tam ir kāda īpaša vieta? Šis objekts pats iezīmē sava veida ainavu. Varbūt tam ir savs, es nezinu, dīvāns, vai tev ir postaments vai kas tāds?

L.P.: Es nesen pārcēlos uz citu dzīvokli, bet iepriekšējā dzīvoklī mums ar blobu bija jācīnās par dīvānu. Klasiskais scenārijs bija šāds: es sēžu uz dīvāna, tad aizeju prom un novietoju tur blobu, bet, kad vēlos atgriezties uz dīvāna, man vispirms blobs ir jānoņem. Tas patiešām sarežģīja manu dzīvi. Kad visi trīs priekšmeti bija kopā, es ar patiesu interesi vēroju, kā tie sāka grupēties. Tie vairs nevārtījās uz dīvāna, bet pārņēma grīdu, un es jutos kā autsaideris – cilvēks starp šiem objektiem. Bija interesanti vērot, kā mainās dinamika, kad priekšmeti ir vairākumā.

G.E.: Izklausās pēc ilgstoša psiholoģiska procesa. Tas attīstās, tu attīsti jūtas pret to. Vai tev ir kāda ideja, kā tas beigsies, kāds būs iznākums?

L.P.: Es vēl nezinu. Es nerunāju ar blobu katru dienu. Es ievēroju, ka tad, kad pie manis atnāk draugi, viņi vienmēr pieiet un parunā ar blobu vai vismaz sasveicinās un atvadās. Bet es dažreiz pat neatceros, ka man blakus ir šis priekšmets. Tātad tas ne vienmēr ir aktīvā stadijā, dažreiz tam ir savas lietas, ko darīt.

G.E.: Un dažreiz tev ir savas lietas.

L.P.: Jā, tāpēc, lai noturētu uzmanību, es savlaicīgi plānoju savas performances. Iziešana ar kādu no objektiem ir jāplāno, jo pārvietošanās ar to ir sarežģītāka, tai dažreiz nepieciešama sagatavošanās. Bet citreiz tas notiek spontāni – mēs vienkārši sākam kustēties un rotaļāties, piemēram, veidot klusās dabas dzīvojamajā istabā.

G.E.: Kā ir ar tavu pašas fizisko veselību? Tu to visur nes līdzi, un iepriekš minēji, ka tev ir problēmas ar muguru. Kā uz to reaģē tavs ķermenis? Vai tavas sajūtas šajā laika posmā ir kaut kā mainījušās?

L.P.: Fiziski tas ir izaicinošs darbs. Ja skulptūru aptausta un patur rokās, var pamanīt, ka tā nevienā punktā nav taisna vai simetriska. Kad veidoju apģērbu (mums ir lietus ekipējums un pārnēsāšanas siksnas), tas nebija vienkārši, jo tam ir nestandarta forma. Es to jūtu arī tad, kad to nēsāju. Tas izmaina manu stāju un ķermeņa proporcijas, un vēl tas padara mani neredzamu, kad nēsāju to uz muguras. Nesen kaimiņiene redzēja mani uz ielas – pēkšņi es dzirdu, ka kāds klauvē pa blobu no aizmugures. Tas bija mulsinoši – tu ej pa ielu un pēkšņi dzirdi “tuk tuk tuk”, it kā es būtu gliemezis, kam tur aizmugurē ir durvis.

G.E.: Skulptūras pašas atrod veidus, kā ar mums sazināties.

L.P.: Jā, tieši tā. Tā var būt arī gluži nemanāma, proti, dzīve ar skulptūru. Es negribu piespiest to uzstāties, drīzāk es praktizēju sevī spēju pamanīt, kad un kā tā rezonē ar citiem, kādas satikšanās tā ierosina, pie kādām sarunām tas noved. Es tiešām sevi uzskatu tikai par kājām – skulptūrai ir balss. Tas, kā notiek satikšanās, ir materiāla un formas ziņā.

Atpakaļ