LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” kuratore Santa Remere sarunājas ar izrādes “Plūdi” veidotājiem – austrāļu mūziķiem Madeleinu Flinnu, Timu Hamfriju un tehnoloģisko risinājumu mākslinieku, jaunzēlandieti Robu Larsenu. “Plūdi” ir izrāde, kuru Latvijas skatītāji un klausītāji varēja pieredzēt festivāla laikā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tā bija ilglaicīga, performatīva skaņas instalācija, kas savienojās ar Andra Eglīša ainavu izstādi “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi“, ļaujot to pieredzēt arī ar dzirdi. Sadarbībā ar Latvijas mūziķiem Jēkabu Nīmani, Laimu Jansoni, Kirilu Ēci un Martu Lortkipanidzi tika radīta īpaša klausīšanās telpa, kurā mūzikas dzīvais izpildījums ar noteiktu ultravirziena skaļruņu sistēmas palīdzību rada citādu klausīšanās pieredzi – atelpu vētrā, miera salu informācijas un laikapstākļu plūdos, kā to raksturo paši izrādes veidotāji. Šajā sarunā viņi stāsta gan par savu radošo praksi un skaņas performativitāti, gan audio aprakstu un citiem novatoriskiem elementiem, kas raksturo viņu darbus.

Madeleina Flinna un Tims Hamfrijs ir starptautiski pazīstami un godalgoti Austrālijas konceptuālās mūzikas mākslinieki, kas rada skaņdarbus neparastām vietām un negaidītiem klausīšanās apstākļiem. Viņu muzikālās darbības centrā ir interese par skaņu, vietas īpatnībām, tehnoloģijām un ekoloģiju. Šīs tēmas ar publiku iesaistošu intervenču starpniecību mākslinieki izvērš un attīsta jaunos procesos. Savā radošajā darbībā Flinna un Hamfrijs pievēršas gan vietējām, gan nacionālām un starpvalstu attiecībām.

Santa: Vai varat pastāstīt vairāk – kas tie par “Plūdiem”, kas notika Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā festivāla laikā? Tā bija izrāde, instalācija, kas tas īsti bija?
Madeleina: “Plūdi” bija laika sprīdis, ko mēs pavadījām kopā. Mēs kopīgi radījām situāciju, kurā mums veidojās noteiktas attiecības ar telpu, arhitektūru, mākslu un citam ar citu. Tad ieradās arī apmeklētāji, un pieredze katru dienu ilga 3 stundas. Publika varēja nākt un iet vai uzkavēties telpā, bet lielākoties palika uz ilgu vai gandrīz visu laiku, kas mums šķiet ļoti skaisti!
Santa: Vai jūs varētu iepazīstināt ar sevi? Kas jūs esat un ko darāt?
Madeleina: Mani sauc Madeleina Flinna, esmu skaņas un mūzikas māksliniece no Austrālijas.
Tims: Esmu Tims – skaņas un mūzikas mākslinieks no tā sauktās Austrālijas.
Robs: Esmu Robs Larsens. Parasti saku, ka esmu mākslinieku tehniskais asistents. Es izstrādāju dažādus dizainus skatuves mākslas vajadzībām. Man ir tehniskas prasmes, ar kurām labprāt izpalīdzu māksliniekiem, kam mēdz būt tādi drusku savādi… tehnisko prasību raksturojumi. Un “Plūdi” tam ir spilgts piemērs. Piedodiet.
Madeleina: Lielisks rezumējums, man patīk.
Santa: Tātad tu esi tehniskais asistents neparastām izrādēm?
Robs: Jā, bet ne tikai neparastajām. Es strādāju arī ar konvenciālām, meinstrīma izrādēm, taču man patīk strādāt arī pie marginālākiem projektiem. Nav tā, ka izvēlos tikai lielbudžetus, man patīk strādāt ar labām idejām.
Madeleina: Robs ir lielisks mākslinieks un sabiedrotais. Mēs ar Timu mēdzam teikt, ka mums patīk radīt neparastus klausīšanās apstākļus. Tas būtu izejas punkts. Mums patīk pārkalibrēt, salikt kopā neparastas lietas, uzdodot tādus kā pamata jautājumus – kāpēc vispār pastāv kaut kādi konvencionāli pieņemtie veidi, kā lietām jānotiek, un vai ir iespējams par tām domāt citādāk.
Tims: Šajā gadījumā tie neveiklie vai neparastie skaļruņi rada īpašu telpu, kurā kopā darboties. Ja skatāmies no performatīvās skaņas perspektīvas, tā ir interesanta un ērta telpa, kur strādāt, jo tā visu laiku mainās. Tu, iespējams, spēlē to pašu noti, bet, kad tu to spēlē otrreiz, tā telpā atrodas citā vietā. Un izrādās, ka tas ir ļoti ērti un patīkami arī pārējiem iesaistītajiem. Vismaz līdz šim tā ir bijis. Esam šādi spēlējuši jau vairākas reizes, bet šis joprojām ir jauns projekts, kam cenšamies izzināt iespējas, potenciālu, meklējam, kādi vēl varētu izrādīties slazdi, kuros iekrist. No katras uzstāšanās mēs daudz mācāmies.
Santa: Jūs lietojat terminu “performatīvā skaņa”. Man kā festivāla kuratorei bieži tiek uzdots jautājums –- vai tas būs koncerts? Un kāds kinētiskai skaņas instalācijai sakars ar teātri? Kā jūs skaidrotu saikni starp performativitāti un skaņdarba izpildīšanu?
Madeleina: To var paskaidrot dažādos veidos. Pirmkārt, tā ir pieredze, kas ir balstīta laikā. Tai noteiktā laikā mainās veidoli un formas, paisumi, bēgumi, dažādas frāzes un klusuma mirkļi. Tajā ir noteikta skaņas dramaturģija. Mēs radām šo dizainu ne tikai ar skaņu, bet arī ar telpu, domājot par to, kā skaņa tajā izplatās un kādas attiecības šajās telpās mums veidojas ar cilvēku, apmeklētāju. Un trešā lieta – šajā gadījumā, kādas ir šī skaņdarba attiecības ar Andra [Eglīša] gleznām, kā mēs novietojamies šajā scenogrāfijā, kam ir liela loma. Un ceturtais aspekts ir pati arhitektoniskā telpa, kas pilda teātra lomu. Tāpat dzīvajā izpildījumā piedalās arī mūsu ķermeņi, kas ļauj radīt šo mūziku. Šajā ziņā es jūtu ciešu saikni ar citiem skatuves māksliniekiem vai dejotājiem, pat ja mēs lietojam dažādu izteiksmes valodu, bet šī saikne ar sevi kā dzīvu, elpojošu būtni ļauj mums apzināties arī savu vietu telpā.
Santa: Šī nav pirmā reize, kad jūsu darbs tiek veidots un ir pieredzams Rīgā. Taču šoreiz jūs paši arī esat klāt. Iepriekšējo reizi kovida laikā mēs strādājām pie izrādes no attāluma. Bet jau toreiz jūs teicāt, ka labprāt ielūdzat citus cilvēkus savā kontekstā vai dalāties ar savu kontekstu. Varbūt varat pastāstīt, kā tas notiek? Kā jūs sasniedzat šos cilvēkus?
Madeleina: Iepriekšējo reizi mēs paši nevarējām būt Rīgā un satikt mūziķus, bet pēc tam mums bija iespēja atbraukt īsā vizītē un satikt dažus no veidotājiem, vēlāk vairāki no viņiem ir viesojušies arī Austrālijā – gan ar koncertiem, gan citos apstākļos. Tādā veidā mums ir izveidojušās attiecības, kas rada paļāvību, ka šajā projektā mēs varētu saspēlēties. Tas ir tāds kā organiski vēsturisks process, un man šķiet tas izdevās ļoti labi. Vienīgā māksliniece, ko iepriekš nepazinām, ir Marta [Lortkipanidze], kas piedalās ar vokālu un tekstu. Bet, atbildot uz jautājumu “kāpēc šis ir teātris?”, svarīgi pieminēt, ka “Plūdos” ietverts arī audio apraksts. Apraksti, kas izvēršas poētiskā tekstā par apkārtējo telpu, mākslas darbiem, arhitektūru. Tāpat Kirils radīja savu poētisko tekstu, kas reaģē uz šo mākslas telpu. Ja mēs domājam par teātri, kas iesaista tekstu dramatiskā vidē, tad tas visai izteikti notika arī šajā izrādē.
Santa: Jūs ar šo darbu esat vairākkārt uzstājušies arī citās vietās. Vai arī tajās tika izmantoti audio apraksti?
Madeleina: Jā, arī citās šī darba interpretācijās bija integrēts audio apraksts, taču ierakstītā formātā. Šī ir pirmā reize, kad audio apraksta iespraudumi ienāk muzikālajā izpildījumā un tas saspēlējas ar mūziķiem. Man liekas, ka šis eksperiments izdevās. Tā bija ļoti izjusta darbība, tāpēc man liekas, ka ir vērts to arī turpmāk paturēt kā dzīvā izpildījuma daļu, nevis ierakstu. Es domāju, ka Kirils un Marta ir ļoti jūtīgi mākslinieki, kas māk strādāt ar savu balsi un tekstu un kas zina, kā strādāt ar mūziku. Jo tā nav tikai teksta vokalizācija, tā ir saspēle. Man pašai šī bija laba mācību stunda par to, kādas prasmes ir nepieciešamas, lai mākslinieks šo varētu iznest reālajā laikā.
Santa: Latvijas kultūras vidē audio apraksts vēl nav sevišķi pazīstams un izplatīts. Pamazām parādās pirmās izrādes un filmas, kurās tas tiek ietverts. Kas tas vispār ir? Un cik lielā mērā to pieņemts lietot Austrālijā?
Madeleina: Audio apraksts ir ierunāts teksts, kurš raksturo izrādes vizuālos elementus. Parasti tas tiek izmantots kā pieejamības rīks neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem. Bet divi mūsu draugi – Endijs Sleiters un Fajenne D’Īvī (Andy Slater, Fayen D’Evie), – mākslinieki ar redzes traucējumiem, mūs iepazīstināja ar brīnišķīgu mākslinieku kustību, kas izstrādā audio aprakstus kā poētisku mākslas darbā integrētu daļu. Viņi aktīvi iestājas par šo ideju un bieži sastrādājas ar citiem māksliniekiem, lai palīdzētu izveidot vai ietvert šos aprakstus savos darbos, aicinot aizdomāties par jauniem, netradicionāliem veidiem, kā to vēl varētu izdarīt. Visbiežāk meinstrīma izrādēs tiek izmantots audio apraksts austiņās.
Robs: Es esmu visai attāli ar to pazīstams, bet mums parasti lielajos teātros ir vairākas izrādes, kas tiek aprakstītas. Tas prasa mazliet tehniskas iemaņas un cilvēkus, kas prot veidot šos [vizuālo elementu apraksta] kopsavilkumus. Pats neesmu klausījies šīs pārraides, jo man izrādes laikā parasti ir citi darba pienākumi. Es tikai zinu, ka teātriem, kas saņem pietiekamu finansējumu, parasti ir audio apraksti –- ja ne gluži visām izrādēm, tad noteikti vairākām izrādēm sezonā.
Madeleina: Es zinu, ka Austrālijā ir divas grupas, kas veido audio aprakstus gan lielajiem, gan neatkarīgajiem un dejas teātriem. Cilvēki šajā jomā strādā jau kādus 8 līdz 10 gadus un apmāca arī citus. Tam joprojām nav oficiālu apmācību vai universitātes sertifikāta, tas vairāk ir grupas darbs, bet ļoti daudzus interesē apgūt šo tehniku. Viņu vidū ir daudz mākslinieku un cilvēku, kas saistīti ar skatuvi, un līdz ar viņiem šajā izteiksmes formā ienāk dažādas citas zināšanas, kas, iespējams, šo tekstu padara arī mazliet interesantāku klausītājiem.
Robs: Es tikko atcerējos, ka vienā izrādē audio apraksts tika veikts attālināti – zoomā. Šķiet, ka tas ir visai izplatīts veids. Vēl joprojām nav pietiekamidaudz cilvēku, kas to spēj. Bija interesanti vērot, kā viņi to dara ar šo papildu šķērsli pa vidu, proti, sekojot izrādei caur video un audio.
Santa: Latvijā īsti nav pat nesertificētu audio apraksta apmācību, bet jūs tik un tā izvēlējāties spert šo soli un padarīt notikumu pieejamāku arī neredzīgo publikai. Šajā gadījumā īpaši ir tas, ka “Plūdi” notiek Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – vietā, kur parasti tiek izstādīta vizuālā māksla, kas īsti nav piekļūstama neredzīgiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Taču, padarot izstādi pieejamāku šai auditorijai, jūs vienlaikus atklājāt jaunu perspektīvu arī redzīgajai publikai.
Madeleina: Jā, tas mūs visus padara par mazliet iekļaujošāku sabiedrību. Savedot kopā cilvēkus ar dažādām prasmēm, notiek paplašināšanās akts. Un tas ir arī eksperimentāls mākslas akts,jo atklāj jaunus veidus, kā arī mums domāt par sevi kā skaņas un audiomākslas veidotājiem. Caur šiem pieejamības rīkiem neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem un caur klausīšanās prasmēm, kas šai iedzīvotāju grupai ir attīstīta, mēs sajūtam intuitīvu saikni ar audio aprakstu un skaņas būtību. Tas viss liek kopīgi aizdomāties par daudziem būtiskiem jautājumiem.
Santa: Un teātris kā kolektīva māksla jau arī ir par satikšanos – tas ir brīdis, kurā ieraugām citus, kas ir telpā ap mums un starp kuriem šobrīd notiek saruna. Pievienojot izrādei šo nelielo papildinājumu, jūs bagātināt arī uztveres pieredzi. Taču “Plūdi” ir nozīmīgi arī ar to, ka šajā darbā jūs satiekaties un mijiedarbojaties ar Andra Eglīša mākslu. Pastāstiet, kā jūs satikāties!
Tims: Mēs ieradāmies Latvijā izpētes vizītē. Apmeklējām daudz dažādas vietas Rīgā – daudzas skaistas vietas, dažas mazāk skaistas. Un lai arī bija ļoti auksts, mēs aizbraucām uz Andra darbnīcu, un, man liekas, ātri sapratām, ka esam uz viena viļņa ar šo mākslinieku – gan attiecībā uz vidi, gan tagadējo laikmetu, zeigeist un visu ko tādu. Mūsos atbalsojās arī tas, kādu nozīmi viņš piešķir procesa ilgstamībai. Viņs piedāvāja mums ienākt viņa izstādē, jo bija iecerējis, ka tajā būs iekļautas vēl dažādas lietas. Vēl mums vajadzēja par to vienoties arī ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Šķiet, ka tā mēs darām pirmo reizi.
Santa: Varbūt tas saslēdziens izveidojās arī konkrētā mākslinieka dēļ, jo Andris šajā izstādē lūdz skatītāju ienākt ainavas glezniecības būtībā. Mēģina radīt telpas pieredzi, kāda veidojas ainavā, ar glezniecības starpniecību. Un tajā kaut kas sasaucās ar jūsu nolūkiem.
Madeleina: Man gribētos gan piebilst, ka mēs Andri nesatikām nejauši. Tu mūs savedi kopā, Santa, pat ja to neatzīsti. Tāpēc, ka tu mums uzticējies un spēji ielūkoties tajā, kas mums kā māksliniekiem ir nepieciešams. Un tu paļaujies uz to, ka zini, kas šajā vietā ir nepieciešams. Tā ir diezgan reta īpašība. Tu arī paredzēji to, ka mums ar Andri viss savienosies. Jo nekad jau nav solīts, ka dažādās formas tiešām labi strādās kopā. Tāpat arī ne visi mākslinieki var strādāt kopā tikai tāpēc, ka viņi ir mākslinieki vai viņiem interesē līdzīgas lietas. Man kā ārpusniecei ir nepieciešams kāds, kurš par to padomā un parūpējas, lai izprastu, kas ir tas, ko es daru un kāds ir vietas konteksts šajā gadījumā. Tā ir būtiska loma, ko paveic festivāls un jūsu komanda. Jo jūs esat tie, kas rada apstākļus, kuros šī starptautiskā apmaiņa var notikt. Tā ir reta spēja, un es jūtos ļoti iespaidota un pateicīga par abām pieredzēm, kas mums ir bijušas “Homo Novus” – mēs jutāmies sadzirdēti, novērtēti, un mans darbs šīs pieredzes deļ ir ieguvis lielāku vērtību.

Foto: Andrejs Strokins

Santa: Pieļauju, ka daļu darba te izdara intuīcija. Taču man vēl ir jautājumi par “Plūdiem”. Jūsu iecere bija radīt “atelpas brīdi” – klusuma salu informācijas plūdos. Es aptuveni iztēlojos, kā tas ir, bet, atnākot uz notikumu, es to ļoti spēcīgi pieredzēju – tieši fiziski, ķermeniski. Jūs tiešām radāt ļoti īpašus, fiziski sajūtamus laikapstākļus. Varbūt Robs var pastāstīt vairāk par tiem tehnoloģiskajiem izrādes dalībniekiem, kas paveic šo izrādes pieredzi.
Robs: Izrādē ir trīs dalībnieki, kas nav cilvēki. Tādi vienkārši skaļruņi, kas funckionē ar zemākām frekvencēm, jo tās daļas, kuras es veidoju, sevišķi labi neķer zemās frekvences. Pati tehnoloģiskā iekārta ir gatavs, nopērkams produkts. Tas gan ir nišas produkts, ko biežāk izmanto galerijas un muzeji lokālam skaņas efektam. Tas mazina skaņas piesārņojumu telpā, kur vēlamies iekārtot dažādas zonas, lai cilvēki var staigāt tām cauri un pieredzēt skaņu, būt vienīgie, kas to dzird. Šī ierīce ir veidota kā fokusēts skaņas avots. Madijai un Timam jau bija šie prototipi – no katra veida pa vienam. Vēl tur ir liels panelis, kam ir visai plašs skaņas spektrs un kas veiksmīgi reproducē skaņu. Kad es pievienojos viņu komandai, tas jau stāvēja Melburnas studijā, un es pirmo reizi pieredzēju, kā tas darbojas. Neatceros, kā tieši mēs izlēmām, ka šim panelim ir jārotē, jo tam paredzēts darboties tikai vienā leņķī.
Tātad mums telpā ir trīs 60 x 60 cm paneļi, kas lieliski atskaņo skaņu, un mazāki paneļi apmēram 30 x 30 cm, un tiem es piemontēju tādu kā kronšteinu, kas ļauj tos dažādi noliekt un pavērst pret telpu. Es tos mazliet pārregulēju, lai tie varētu nepārtraukti rotēt pa abām asīm, saņemot audiosignālu, kuru var kontrolēt caur tīklu ar OSC (Open Sound Protocol) protokolu. Tā ir tāda kā modenāka “Midi” versija, kuru mūsdienās lieto daudzi mūziķi – to ir iespējams pielāgot pēc vajadzībām. Mans pienākums šajā izrādē ir parūpēties par skaļruņu darbību, precīzāk, panākt, ka Tims tos var kontrolēt izrādes atskaņojuma laikā.
Madeleina: Mēs šo darbu turpinām attīstīt. Es teiktu, ka tam jau ir trešā fāze. Mēs iesakām cits citam, ko vēl būtu iespējams tehniski, estētiski, mākslinieciski pieslīpēt, kas vēl varētu piedalīties šajā pieredzē un pasaulē. Mums patīk šī prakse.
Robs: Esmu tos skaļruņus uzdizainējis tā, lai tos varētu vienkārši pavairot, ja vēlamies šo skaņas telpu padarīt arī plašāku. Tam gan varētu būt finansiāli ierobežojumi, bet tehniski tam nav šķēršļu.
Santa: Cik saprotu, tava nodarbošanās ir izdomāt jaunas iekārtas specifiskiem mākslas projektiem? Kādus vēl piemērus tu varētu nosaukt? Ko vēl tev pasūta mākslinieki un eksperimentālās mūzikas veidotāji?
Robs: Pirms 20 gadiem mēs kādai izrādei izveidojām tādu sistēmu, kas atdarināja 1970. gada NASA misijas vadības iekārtu. Tā bija paredzēta simtiem skatītāju, un katram bija sava individuāla konsole un tālrunis, kas ļāva sazināties ar citiem skatītājiem un aktieriem uz skatuves. To iekārtu izstrādāja mans draugs Breds, kurš ir industriālais dizainers. Viņš izgudroja šo modulāro konsoli, kurā es savukārt ievietoju virkni dažādas elektronikas, izmantojot vecu “PABX” (vietējā automātiskā telefonu sistēma, ko izmantoja uzņēmumi no 20. gs. 70. līdz 90. gadiem) sistēmu, lai savienotu visus tālruņus kopā, un saregulēju televizorus tā, lai katrā konsolē būtu cits attēls.
Šis projekts manī atkal atmodināja interesi par skatuves mākslu, jo likās, ka man ir apnicis strādāt teātrī. Pirms tam es ilgu laiku strādāju pie lielajām izrādēm, biju maza skrūvīte lielā operu un baletu mehānismā. Bet šajā periodā man izdevās pieslīpēt dažādas prasmes, un es pamazām ieguvu reputāciju kā cilvēks, pie kura var vērsties, kad nepieciešams aizpildīt dažādus caurumus – kad zini, ko gribi izdarīt, bet nezini, kā to izdarīt. Šobrīd esmu skaļruņu cilvēks, līdzīgi kā šajā izrādē. Pirms tam mums bija laikmetīgās dejas izrāde ar “Dance North” Kvīnslandē, Austrālijā. To sauca “Wayfinder”, un tur es veidoju tādas plastikāta lodes, ko skatītāji tur rokās. Es tajās ievietoju elektroniku – LED gaismu, skaļrunīti, bateriju pieslēgumu. Skatītājiem bija simtiem šādu skaļruņu bumbu, kas izrādes laikā kļuva par kori – katra no tām skanēja un spīdēja, un tas tika kontrolēts ar pulti. Dizainu izstrādāja vairāki dizaineri, bet mans uzdevums bija nodrošināt, lai tās darbojas.
Santa: Šo visu klausoties, saprotu, ka katrai komandai, kas vēlas radīt “īpašus klausīšanās apstākļus”, ir vajadzīgs savs izgudrotājs.
Robs: Tā noteikti ir nišas lieta, un nav daudz cilvēku, kas ar šo nodarbojas. Bet, ceļojot pa pasauli ar dažādām izrādēm, esmu atklājis, ka katrā pilsētā vienmēr atrodas vietējie, katrā komandā ir šis cilvēks, pie kura vēršas ar tehniskajiem jautājumiem. Man vienmēr ir interesanti ar viņiem aprunāties. Mūsu nav daudz, bet šie projekti mūs saved kopā.
Santa: Man šķiet, ka arī “Homo Novus” gadu gaitā ir mēģinājis lūkoties, kā savienot šīs lietas. Jau pirms 20 gadiem mēs veidojām izrādes, kur bija iesaistītas uzziņas tālruņu līnijas, video, dažādi multimediji. Un ar laiku tehnoloģijas ir padarījušas šos notikumus arī pieejamākus dažādām grupām. Man šķiet, ka tas raksturo laikmetīgo skatuves mākslu, proti, tā ir ne tikai dāsns dalīšanās akts, bet piedāvā arī atjautīgus risinājumus, kā tos piedzīvot kopā. “Plūdi” bija kārtējais brīnišķīgais apliecinājums tam, kā savienot mākslu, tehniskās nianses, skatītājus, dažādas kultūras un uztveres iespējas. Vai jums ir vēl kas piebilstams – kāds komentārs par pēc-festivāla izjūtām?
Robs: Es ļoti novērtēju, ka varējām tik daudz ko arī redzēt un piedzīvot, kamēr šeit uzturējāmies. Bieži festivālos nav šādas iespējas, tāpēc es ļoti novērtēju, ka ārpus mēģinājumu laika varējām apmeklēt daudz ko citu. Paldies!
Madeleina: Es šo pieredzi uztveru kā investīciju mūsos pašos, iespēju padomāt, uz ko cilvēki šobrīd tiecas, kādus jautājumus sev uzdod, kā viņi uz šo reaģē, kas viņiem ir svarīgi. Bet man gribas piebilst vēl kaut ko. Pēc atgriešanās no viesizrādēm mums cilvēki bieži jautā – nu, kā gāja, kā izdevās tas, ko jūs tur darījāt? Un es atbildu, ka šī bija patiešām ļoti skaista iespēja gūt izpratni par citu vietu un caur mūsu darbu sajust ļoti ciešu saikni ar turienes cilvēkiem.
Santa: Varbūt šeit savi nopelni ir arī tam, ka mums kādu laiku ir bijusi austrāļu kuratore, un tas ir palīdzējis nostiprināt šo savstarpējo izpratni. Starptautisks kurators izaicina skatītāju paskatīties uz sevi no malas. Tas ir grūti, bet varbūt reizēm veselīgi – ieraudzīt sevi, spēt dalīties un savienoties ar otru.

Atpakaļ