LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Fragments no Synne Behrndt, Sodja Lotker grāmatas “Dramaturgy and Research in Devised Theatre”. Tulkojis Lauris Veips.

Dramaturģija kā sistēma ir kopums, kura īpašības izriet no attiecībām starp tā daļām. Protams, nozīmīgas ir arī pašas daļas, komponentes, taču sistēmai izšķiroši svarīgas ir tieši to savstarpējās attiecības un musturi, kādos šīs attiecības tiek organizētas. Domājot par dramaturģiju kā par sistēmu, mums uz to jāskatās kā uz salikumu, attiecību kopumu, tīklu, kas sastāv no elementiem un to savstarpējām attiecībām.

Šī elementu struktūra ir izprotama nevis analītiski, aplūkojot katru elementu atsevišķi, bet tikai kontekstā un caur kontekstu. Tāpat tā nav analītiski konstruējama; tā jākonstruē, radot attiecības. Par labu konkrētām konfigurācijām un attiecībām starp elementiem, to nozīmei sistēmas dinamikā, to izvietojumam un attīstībai iespējams izšķirties tikai mēģinājumu procesā, izmēģinot uz vietas. Tāpēc var sacīt, ka dramaturģija ir sarežģīta, kontekstuāla domāšana, ko iespējams uztvert tikai kustībā.

Savā dramaturģes darbā es cenšos iezīmēt šīs attiecības un meklēt atkārtojumus un musturus. Noteiktas attiecību konfigurācijas atkārtojas, un mēs sākam tajās saredzēt zināmu rakstu. Dažkārt radīšanas procesā šie musturi ir tikko pamanāmi, gandrīz vai neredzami, bet kā dramaturģe es cenšos tos atrast un attīstīt. Musturiem jābūt tādā vai citādā veidā tieši saistītiem ar materiālu. Uzspiežot tos materiālam, kuram tie neatbilst, sekas var būt graujošas.

Ne visas attiecības dramaturģijā ir izmērāmas un izsveramas vai pat uztveramas. Laikmetīgajā skatuves mākslā dramaturģiskās sistēmas ir nelineārā, nekauzālā veidā organizēti kompleksi, kas sastāv no vārdiem, kustībām, telpas, auditorijas, smaržas, jēdzieniem, pieredzes, ekspektācijām, noskaņas utt. Tās ir sistēmas, kuras, tāpat kā visu pārējo pasaulē, veido apakšsistēmas; tās sastāv no cilvēkiem, priekšmetiem, diskursiem utt.

Paterns (atkārtojošais elementu kopums, raksts) sarunvalodā var nozīmēt kaut ko negatīvu. Tas var nozīmēt bezjēdzīgu, nedzīvu, inertu atkārtošanos. Taču pastāv vairāki iemesli, kuru dēļ laikmetīgo izrāžu dramaturģijā paterni ir izšķiroši svarīgi. Pirmkārt, tikai paterns ļauj atrast konkrētajam materiālam atbilstošu struktūru. Otrkārt, performances norises laikā, starp visām jaunajām attiecībām un pieredzēm, tieši paterns ir tas, kas skatītājiem paliek pazīstams un saprotams, pat ja tas tiek uztverts tikai neracionālā līmenī.

Svarīgi atzīmēt, ka, manuprāt, skatītājiem nav obligāti jāapzinās, intelektuāli jāsaprot katrs konkrētais paterns, bet viņiem ir jāpamana tā klātbūtne; bieži vien to var sajust kā ritmu vai atkārtojošos tēmu. Raksts, lai cik mainīgs un pamanāms tas būtu, ir tas, kas sistēmu padara par sistēmu. Un, izprotot rakstu kā līdzīgu attiecību konfigurāciju atkārtotu parādīšanos laikā un telpā, nevis kā formu kopēšanu un ielīmēšanu, to iespējams aplūkot kā dinamisku.

Kā jau teicu, ir ļoti svarīgi atpazīt un attīstīt paternus, kas radušies no materiāla un tā veidotājiem. Taču ir svarīgi arī veicināt to dinamiku, proti, izņemt un pievienot elementus, kas var padarīt materiālu dinamisku atbilstoši izrādes konkrētajām vajadzībām un konkrētiem izrādes momentiem. Dramatiskajā teātrī situācijām dinamiku piešķir tas, kas notiek starp varoņiem, dramatiskais konflikts. Laikmetīgajā izrādē dramatiskais konflikts var norisināties ar dažādu biežumu un starp dažādiem sistēmas elementiem. Un mēs varam domāt par tiem kā par pārmaiņām kompozīcijā – kontrastiem un pārkārtojumiem skatītāju uztverē. Pārmaiņu momentiem, punktiem, kuros sistēma dodas jaunā virzienā, jaunu ideju un pieredzes rašanās momentiem, ir jābūt ievietotiem sistēmā tā, lai tā būtu dinamiska, lai tā paliktu uzticīga pati sev, lai būtu strukturāli stabila. Tieši šī spriedze starp krīzi un transformāciju ir izšķiroša dramaturģisko sistēmu dinamikas veidošanā.

Pēcāk aprakstīšu dažu konkrētu izrāžu dinamiku, pie kurām esmu strādājusi pēdējos gados. Taču vispirms vēlos izteikt dažas pamatdomas par dramaturģisko sistēmu dinamiku. Laikmetīgās izrādes (bet, manuprāt, arī jebkura cita teātra) dramaturģiskās sistēmas nevar pierakstīt kā scenārijus; tās drīzāk ir elpojošas, kustīgas ainavas topogrāfija. Drīzāk dzīvs organisms, nevis arhitektūra. Ja tās ir strukturāli stabilas, tas nozīmē, ka tām ir kāds vienkāršs smaguma centrs, kas uztur tās pašregulējošā stāvoklī, un ja tās vienlaikus ir pietiekami atvērtas, lai iekļautu iespējamo pieredzes un darbības dažādību no skatītāju perspektīvas, tās kļūst neatkarīgas.

Neatkarību ir svarīgi respektēt. Mēģinājumu procesā bieži vien gadās brīdis, kad materiāls iegūst savu loģiku, savu apziņu, kas pati sāk uzrunāt māksliniekus. Tas ir brīdis, kad rodas sistēma, un māksliniekiem jāsāk strādāt dialogā ar sistēmu. Taču es teiktu, ka tās atvērtības un mainīguma dēļ ir labāk domāt par to kā par dzīvu sistēmu, nevis kā par mašīnu, un saprast tās gandrīz bioloģisko autonomiju. Šajā brīdī, kad skatītāji izrādei var dot dažādu veidu pienesumu, piemēram, domas, sajūtas, līdzdalību u. c., mēs, iespējams, nevaram paredzēt, kādi būs visi šīs svārstīgās, sarežģītās, haotiskās sistēmas lielumi, taču mēs varam paredzēt un vadīt sistēmas kvalitatīvās iezīmes un tās uzvedības veidu.

Tā kā šīm sistēmām ir pašām sava autonomija, var teikt, ka tās ir domāšanas, izpētes, pētniecības vietas. Veidotājiem tas nozīmē materiāla pētniecību un pētniecību caur materiālu: ieklausīšanos materiālā jau esošajos motīvos, to attīstīšanu un visbeidzot arī jaunu zināšanu iegūšanu materiāla/sistēmas un auditorijas mijiedarbības rezultātā. Var teikt, ka šīs izrādes ir modeļi ar stabilām struktūrām, kas veido dinamisku vidi, kur dzimst jauna pieredze, domas un attieksme. Un šeit dinamika pastāv ne tikai tādēļ, lai noturētu skatītāja uzmanību, bet arī tādēļ, lai ļautu un rosinātu jaunu ideju rašanos – ideju, kas bieži vien ir jaunas arī pašiem veidotājiem.

Pilnu tekstu angļu valodā lasiet grāmatā “Dramaturgy and Research in Devised Theatre”, ko iespējams pasūtīt LJTI bibliotēkā.

Atpakaļ