LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Pārpublicējam Ditas Jonītes rakstu interneta žurnālā “Satori” par to, ko nozīmē laikmetīgums dejas mākslā.

“Par atvērtību laikmetīgajai mākslai!” tieši tik nevainīgi feisbukā iekomentēju bildi ar kultūras ministri no Baltijas Dejas platformas atklāšanas. Taču pēkšņi pie ieraksta uzšvirkstēja kaislīga diskusija par to, kurš drīkst un kurš nedrīkst valkāt vārdu “laikmetīgs”. Varētu domāt, ka tieši dejas žanrā bilde ir visskaidrākā, bet tā izskatās tikai līdz brīdim, kamēr nepalūkojies ārpus savas ikdienas ierobežotās redzamības zonas. Bet sākšu ar to, kāpēc dejā pēdējos 15 gadus par jēdzienu “laikmetīgs” nevajadzētu būt pārāk lielām vārdu kaujām.

Laikmetīgās dejas kopiena ik pa laikam atgādina par kādu notikumu 2007. gadā, kad profesionāļi sanāca kopā, lai vienotos par dažādu dejas procesu robežām, jo kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma vairākas parādības dejas mākslā bija kļuvušas gana stipras un pastāvīgas. Pirmām kārtām tā bija dejas mākslinieces Olgas Žitluhinas mērķtiecīgi virzītā laikmetīgā deja. Līdzās tai dažādie ielu dejas stili un tā dēvētās džeza dejas, kas visaktīvāk tiek praktizētas neskaitāmās bērnu un jauniešu deju studijās (gan koncentrējoties uz kādu specifisku ielu deju virzienu, gan miksējot dažādus deju žanrus). Šo otro strāvojumu profesionāļi toreiz izlēma apvienot zem jumta jēdziena “mūsdienu deja” (kas pēdējā laikā tomēr tiek izmantots daudzskaitlī, jo nav tādas vienas mūsdienu dejas, bet ir dažādu stilu un žanru visneiedomājamākās kombinācijas).

Godīgi gan jāatzīst, ka nav arī tādas vienas skaidras un precīzi definējamas laikmetīgās dejas – vai varam vieglprātīgi samest vienā katlā Kristīnes Brīniņas klusuma un neredzamās kustības pētniecību, Lienes Gravas gaisa dejas lonžā, Elīnas un Rūdolfa Gediņu fizisko teātri un Kristas un Reiņa Dzudzilo tik labās minūtes milzīgajā Dailes skatuves kārbā, “Laukku” grupas sociālos un iekļaujošos projektus, Krišjāņa Santa vērpetes, kam iedvesma gūta latviešu tautas rotaļā, un Janas Jacukas superpersonisko baiļu monoizrādi? Jā un nē. Jā tāpēc, ka šos māksliniekus vieno skola – Latvijas Kultūras akadēmija, kas arī iedevusi instrumentus, ar kuriem meklēt tālāk. Un tas ir priekšnoteikums, kāpēc mākslinieki tomēr ir tik dažādi savos radošajos darbos. Sociālajos tīklos un sadzīves saziņā attiecībā pret laikmetīgās dejas māksliniekiem nereti tiek izmantota nievājošā frāze, ka tie visi “tikai pa zemi vārtās”. Jā, arī vārtās, rāpo, skrien un dažreiz vispār šķietami neko nedara – tikai stāv un runā. Bet mūsu nelaime ir no visa un visiem gaidīt tikai izcilību. Ja nav, tad metam ārā. Šajā vietā atceros savas skolotājas, reizēm ekstravaganti kategoriskās Silvijas Radzobes atgādinājumu – lai rozes izaugtu un krāšņi ziedētu, vajag diezgan daudz sūdu. Mākslā tas būtu – lai kaut vienreiz dzīvē ieraudzītu zelta griezumu, jābūt pietiekami plašai un pieejamai telpai eksperimentiem, mēģinājumiem, neveiksmēm. Starp citu, arī zinātnē šī patiesība joprojām nav atcelta, jo tikai neskaitāmu mēģinājumu un neplānotu kļūdu ceļā iespējams nonākt pie vēlamā rezultāta.

Kāda ir laikmetīgā deja – moderna vai mūsdienīga? Sarunvalodā droši varētu teikt, ka tā ir gan moderna, gan mūsdienīga. Taču mūsu latviešu valoda izrādījās ļoti ērta, lai, tulkojot dažādus “contemporary dance” kontekstus, skaidri nošķirtu, ka te, lūk, ir runa par mūsdienu deju (daudzie džeza deju, akrobātisko deju un ielu deju virzieni), bet tur, kur ir runa par mākslu, pētnieciski radošu, oriģinālu un meklējošu horeogrāfu darbību, ir sastopama laikmetīgā deja. Kad mūsdienu deju studijas un grupas brauc uz “contemporary dance” festivāliem un konkursiem ārzemēs, protams, var rasties neizpratne – kā, mēs taču piedalāmies laikmetīgajā dejā?! Ja neiedziļinās un neredz sacensību priekšnesumus, nevar pat nojaust, ko kurā reizē šie konkursi piedāvās. Vēl vairāk visu sarežģī fakts, ka arī mūsdienu dejas priekšnesumos nereti tiek izmantoti laikmetīgās dejas tehnikas un domāšanas principi. Un atkal viss var kļūt par vienu vienīgu “contemporary” bez robežām, jo tā visa taču ir mūsdienu kultūra un šodienas cilvēks. Lai arī nereti laikmetīgā deja tiek neglīti nozākāta un apšaubīta, reizē šis jēdziens arī tiek izmantots kā kvalitātes garants – sak, nodrukāšu pie sava notikuma “laikmetīgā deja” un uzreiz mani uztvers nopietnāk.

Ja laikmetīgā deja būtu arī ievietojama zem milzīgā “mūsdienu dejas” lietussarga (jo burtiskā nozīmē tā ir viena no dejas praksēm mūsdienās), tad modernā deja kultūras vēsturē ir ar konkrētām tradīcijām, skolu un vēsturisko ģenēzi. Modernā deja ar tās pionieri Aisedoru Dunkani priekšgalā pamatā bija kontrkustība līdz tam ierastajam konvencionālajam klasiskajam baletam. Klasiskajā dejā ķermenis ir objekts, ar kura palīdzību tiek veidota skaidra un saprotama kustīgā skatuves bilde. Modernajā dejā ķermenis ir subjekts, tas ir emocionāls un jūtošs indivīds brīvā ķermenī, brīvi krītošā apģērbā, basām kājām vai pat gluži kails. Latvijā šīs “vaļības” (un starpkaru periodā Latvijā bija gana daudz dažādu plastikas skolu un studiju!) tika izskaustas padomju okupācijas laikā. Padomju varai bija nepieciešams visu kontrolēt, tāpēc profesionālā deja varēja būt tikai krievu skolā bāzēts klasiskais balets un skatuviskā tautas deja pārskatāmi organizētā amatierkustībā, kas reizē bija arī propagandas instruments. Citādie kustību meklējumi un atšķirīgās prakses – tostarp Roberta Ligera izveidotā Rīgas pantomīma un Anša Rūtentāla kustību teātris – tika turētas drošā attālumā no oficiālās profesionālās skatuves mākslas. Taču tieši Anša Rūtentāla praksē saredzami pirmie laikmetīgās dejas aizmetņi Latvijā, jo viņa darbi iemieso vairākus modernās dejas principus: ķermenisko brīvību, mūzikas vizualizāciju kustībā, notikumus ārpus tradicionālās skatuves kārbas un citus.

Runājot par laikmetīgās dejas attīstību pasaulē, parasti min, ka savos pirmsākumos tā pārņēmusi kaut ko no modernās un kaut ko no postmodernās dejas. Būtu interesanti vairāk papētīt, kādas postmodernās dejas vēsmas konstatējamas mūsu dejas scēnā 90. gados. Man personīgi interesants šķiet fakts, ka vienā laikā tapa gan “Nepanesamā teātra arteļa” iestudējumi, gan Olgas Žitluhinas modernās dejas trupa. Dž. Dž. Džilindžera, Viestura Kairiša un Gata Šmita izrādes diezgan drosmīgi pretendēja uz postmodernā teātra jēdzienu, kamēr dejā citādo, nepierasto, meklējošo virzienu praktiķi definēja kā “moderno”. Tā vismaz desmit gadus pēc Olgas Žitluhinas dejas kompānijas nodibināšanas viņas praksi mēdza paralēli saukt trīs vārdos: “modernā”, “mūsdienu” un “laikmetīgā”, lietojot tos kā sinonīmus. Arī es pati esmu bijusi līdzvainīga šajā “grēka darbā”, jo tolaik vēl pietrūka konteksta zināšanu un izpratnes par cēloņsakarībām iepriekšējā dejas gadsimtā. Vai tagad man ir vieglāk? Nē! Kad jau likās, ka nu gan varētu būt skaidrs, kas ir laikmetīgā deja, skatuves mākslā un vispār mākslā arvien vairāk piedzīvojam notikumus, kurus nevaram ierakstīt vienā vai otrā “kastītē”. Deja, teātris, performance, cirks, mūzika satiekas un tīklojas arvien jaunās un negaidītās kombinācijās, kur viegli apmaldīties, it īpaši tad, ja tev jāiet un kaut kas strikti jādefinē. Var lūkot noskaidrot, kas ir performanti – aktieri, dejotāji vai mūziķi –, un tad kategorizēt, jo skaidrs, ka dejotājam būs viena kustību kvalitāte, bet mūziķim vai aktierim – citas prasmes, un šķiet, ka vienmēr kāds no izteiksmes līdzekļiem var būt dominējošais. Taču tad satiekam vienu reālu, dažādu mākslinieku kopīgi veidotu darbu (piemēram, izrādi “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”) un esam apmulsuši: ko ar to tagad darīt? Tradicionālā skatuves māksla nezin kādēļ atkal jūtas apdraudēta, jo kāpēc lai tā dalītos “Spēlmaņu nakts” lauros ar kaut kādu projektu? Varbūt tādēļ drošāk ir iztikt bez dejas mājām un laikmetīgās mākslas muzejiem, jo nevar taču paredzēt, ko tie trakie mākslinieki atkal izdomās. Tomēr ceru, ka mums būs ne tikai Rīgas Filharmonija un laikmetīgās mākslas muzejs, bet arī dejas kopiena tiks pie sava centra.

Vienlaikus – nav šaubu, ka nekur nepazudīs ne balets, ne skatuviskā tautas deja, jo abi šie novadi mūsu kultūrā ir ar ļoti, ļoti spēcīgām tradīcijām. Turklāt pat šajos dejas žanros ik pa laikam sastopami īpaši laikmetīgās mākslas notikumi. Tā baletā es nebeigšu priecāties par Marko Gekes “Ņižinski”, Antona Freimana “Hamletu” vai Elzas Leimanes “(Ne)stāsti man pasakas”. Esmu dzirdējusi arī skatuviskās tautas dejas praktiķu prātojumus, ka atsevišķas parādības varētu dēvēt par “laikmetīgo skatuvisko deju”. Piemēram, zem Dagmāras Bārbalas kovidlaika megaprojekta “Latvju zīmēs rotāties” es drošu roku varu parakstīt – īsts laikmetīgs multimediju darbs, aktuāls un svarīgs gan saturā, gan formā. Tāpēc esmu droša, ka drīkstam būt atvērti arī citādajam un nesaprotamajam, jo pašu tradīcijas ir stipras un svarīgas. Nāks un nāks “meitenes baltās zeķēs” gan stadionos, gan Mežaparka estrādē, bet mums vajag arī tās raganas, kuras spēj dziedināt un kuras tic brīvai miesai un garam.

Atpakaļ