LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Rezidences ACT: Art, Climate, Transition (“Māksla, klimats, pāreja”) ietvaros es (Lina Lapelīte) turpināju darbu pie projekta “Slīpuma studijas” jeb “Study for Slope”, kas pazīstams arī kā “Klusinātie” jeb “The Mutes”. Tā ir ilgstoša muzikāla izrāde amatieru dziedātāju grupai, kurai trūkst muzikālās dzirdes. Tāpēc viņi nevar noturēt melodiju.

Zināšana un nezināšana man ir līdzīgi izejas punkti. Šis darbs ir par kontroles zaudēšanu. Iespējams, šos izpildītājus saukt par dziedātājiem ir nepareizi. Pirms šīs izrādes viņiem nekad netika ļauts dziedāt, viņi netika uzskatīti par pietiekami labiem, lai pareizi atkārtotu noteiktu toni vai artikulētu ritmu grupas ietvaros. Esmu mācījies klasisko vijoļspēli, tonalitāte vienmēr bija būtiska. Kad sāku veidot savas izrādes, strādājot ar dziedātājiem un izpildītājiem, kurus lūdzu dziedāt, ļoti svarīgi bija noturēt līmeni – panākt, lai grupa skan saskaņoti un lai šis saskaņojums kļūst par vēl vienu konceptuālā ietvara slāni, par kaut ko tādu, kas ienes emocijas, harmoniju un vibrācijas, ko rada harmonija. Tomēr es sapratu, ka zaudēju iespēju sadarboties ar cilvēkiem, kuri nespēj atkārtot konkrētas harmonijas vai kuriem trūkst trenētas dzirdes.

Tas viss mani pamazām noveda pie “Klusinātajiem”, kas pilnībā apgāž šo tonālo precizitāti. Izaicināju sevi strādāt ar cilvēkiem, kuri nav mācījušies un nespēj vienoties tonī. Mani interesē cita veida attiecības, piemēram, noklusēto balsu trauslums. Galvenā ideja darbā “Klusinātie” ir izaicināt mūzikas tradīciju, kas balstīta uz tonalitāti, un par sākumpunktu ņemt individuālo dzirdi. Tā ir metafora plašākiem jautājumiem, piemēram, kā mēs iekļaujamies sabiedrībā, ja nespējam harmonizēties ar pārējiem? Kas tomēr vēl ir palicis no šīm balsīm?

Šo darbu izstrādāju vairāku gadu garumā, īpašu uzmanību tam veltot ar ACT rezidences atbalstu. Sāku strādāt pie šī darba pandēmijas laikā – sākotnēji plānoju to iestudēt Lilith Performance Studio Malmē, tad tas pārtapa par skaņas instalāciju, ko prezentēju Tai Kwun Contemporary Honkongā, un visbeidzot vietējie izpildītāji to īstenoja Lafayette Anticipations Parīzē.

Katrs darbs man kaut ko māca. Daži īpaši atgādina man par kaut ko, ko labprātāk nemaz nezinātu. Manus kopdarbus operās “Have a Good Day!” un “Sun and Sea” ar Rugili Barzdžiukaiti un Vaivu Grainīti, kā arī tādus solo projektus kā “Hunky Bluff” un “Candy Shop” vieno mūzika un dziedāšana, lai gan katrs no tiem pievēršas atšķirīgām tēmām. Mani solo darbi ir konceptuālāki, bet operas daudz vairāk koncentrējas uz verbāliem stāstījumiem.

Es mākslasdarbu vienmēr uztveru noteiktā arhitektūras vidē un kontekstā. Izstādes “Study for Slope/The Mutes” veidošana ar ACT atbalstu un izstāžu telpu Parīzē bija neticami, jo strādāju ar institūcijām, kas saprot mākslinieku kā telpas pārveidotāju. Izstādē mans darbs gan radīja savu vidi, gan arī izplatījās un integrējās esošajā vidē.

Saistībā ar ACT tēmu par sociālo pāreju un perspektīvu paplašināšanu “Study for Slope” mērķis ir atvērt cilvēkus, vienlaikus atverot telpas un aicinot tajās ienākt dabisko gaismu. Tāpat kā izpildītāju balsis, arī nātru dārzs ir nemitīgi mainīgs, trausls organisms, kas pievērš uzmanību cilvēku trauslajai mijiedarbībai ar dabisko vidi. Nātres tiek uzskatītas par ļoti izturīgiem augiem, taču tām tomēr ir nepieciešama gaisma un kopšana.

Skulpturālie objekti – rampas, kurpes, spieķi, soliņi – ieskauj izpildītājus un pavada stāstījumu. Tie ir neatņemama izrādes sastāvdaļa, būtiski priekšnesuma izteiksmes līdzekļi.

Jau sen gribēju strādāt ar nemuzikāliem izpildītājiem, un ar laiku pilnīgi nejauši sastapos ar Šona Eštona romānu “Living in a Land”. Grāmata ir izdomāti atmiņu stāsti, kas rakstīti teikumos, kuri sastāv no negatīviem apgalvojumiem. Tajā attēlotas darbības, ieradumi un domas, kas pauž piederības sajūtu noteiktam laikam, vecumam un dzimumam, klasei, kultūrai un atsaucas uz mūsu pašu pieredzi. Tas lieliski atbilda tam, par ko es gribēju runāt, proti, par pieredzi, kas saistīta ar neiekļaušanos vai spiedienu uzvesties noteiktā veidā. “Living in a Land” stāsta par kaut ko, ko mēs visi, iespējams, esam jutuši, darījuši, domājuši vai piedzīvojuši.

Izpildītāju grupa deklamē tekstu pirmajā personā, stāstot par ikdienas norisēm un domām, ko Šons apraksta savā romānā. Šis teksts iegūst atšķirīgas nozīmes atkarībā no izpildītāju un klausītāju vecuma. Daži no maniem iepriekšējiem darbiem, piemēram, “Ladies” vai “Play for the Parallels”, arī ir veltīti sarunām starp dažādām paaudzēm, dažādām balsīm un kopīgām perspektīvām. Mani interesē, kā individuālie naratīvi pārvēršas kolektīvās balsīs. Dziedāšana grupā var būt instrumentāls līdzeklis, lai nodotu šo vēstījumu. Šona romānā ir daudz ironijas, un tas ir uzrakstīts kārtīgā britišā , kas rada auglīgu spriedzi ārpus anglofonā konteksta.

Darbs ar izpildītājiem, kuriem trūkst tradicionālās muzikālās dzirdes, ir mācīšanās, iedziļināšanās nezināmajā un jaunas valodas attīstīšana. Šajā kontekstā manām muzikālajām zināšanām un izglītībai nav gandrīz nekādas vērtības, es pats jūtos neiederīgs un man ir jādomā par jaunu metodiku.

Tomēr svarīgāki ir atklājumi procesā, nevis rezultāts. Nātrēm ir kas kopīgs ar muzicēšanu – tās varbūt nav ļoti patīkamas, taču atgādina par mūsu ķermenisko klātbūtni. Ļoti svarīga ir arī sadarbība – daži no maniem darbiem ir tīri kopdarbi. Es dalu autorību ar citiem māksliniekiem, bet dažreiz uzņemos lielāku vadību. Manos darbos izpildītāji nekad neierodas kā baltas lapas, darbu veido arī viņu klātbūtne un domas. Bieži vien cenšos atteikties no kontroles un ļauju apstākļiem ietekmēt un mainīt darbu.

Parīzes versijā darbs “Study for Slope/The Mutes” tapa mēneša garumā un tika rādīts ciklā, katru darba dienu. Ilgstoša performance skatītājiem sniedz lielāku brīvību, viņi kontrolē iznākumu. Arī darbs “Sun & Sea” Venēcijas biennālē tika izstādīts cilpā, taču sākotnēji tika veidots kā vienas stundas pasākums, tāpēc stāstījums bija diezgan stingri konstruēts. Izrādē “Study for Slope” es domāju par to, kā telpa un laiks stiepjas dienas gaitā, kā mainās gaisma vai auditorijas iesaiste. Šis nemitīgo atkārtojumu mēnesis varēja mainīt izpildītāju attieksmi pret materiālu un tā pasniegšanu, tomēr necentās viņus padarīt par labākiem dziedātājiem. Toties cerams, ka tas padarīs mūs par labākiem klausītājiem.

“Study for Slope/The Mutes”. Lafayette Anticipations, Parīze, 2022.  
Foto: Marks Domāžs un Rasa Juškevičiūte

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm. Papildu info: artclimatetransition.eu

  

Atpakaļ