LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Baltijas valstu teātra festivāls “Baltic Transfer” Varšavā vienā no vadošajiem Polijas teātriem TR Warszawa, bija iecerēts 2020. gada novembrī, bet pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ norises datumi tika vairākkārt pārcelti un arī pats festivāls transformējās – vēloties saglabāt tā norisi klātienē, rīkotāji TR Warszawa sadalīja programmu divās daļās ar norises laikiem 2021. gada jūlijā un oktobrī. Lauras Stašānes un Janas Jacukas veidotais darbs – dokumentālā izstāde un notikums “Lietisko pierādījumu muzejs”, kura uzmanības centrā ir vardarbība ģimenē un cietušo pieredzes stāsti, tikai uzaicināts uz Varšavu 1. līdz 6. jūlijā, iekļaujoties ne tikai festivāla “Baltic Transfer” atklāšanas programmā, bet arī teātra rīkotajā ciklā “You Will Never Walk Alone”, kas veltīts Polijā aktuālajai cīņai pret abortu aizliegumu un par sieviešu tiesībām.

Aicinājām vienu no darba autorēm – Lauru Stašāni, dalīties viesizrādes pieredzē:

Ar “Lietisko pierādījuma muzeju” Varšavā ieradāmies uzreiz pēc Jāņiem, lai uz vietas piecās dienās to adaptētu un uzbūvētu no jauna poļu versijā. Muzejs pēc būtības ir izstāde ar mainīgu saturu un katrai vietai specifisku iekārtojumu, ko mēs kā autores veicam kopā ar vietējo mākslinieku, tehniķu un dalībnieku komandu. Tas ir kompakts un ekoloģisks viesizrādes modelis, kas ļoti uzrunāja arī TR Warszawa komandu. Tomēr šāds modelis paredz arī ļoti ciešu sadarbību ar rīkotāju, savstarpēju uzticēšanos un izpratni, jo viņi ne tikai uzņem darbu un atbalsta to tehniski, bet arī iesaistās satura veidošanā un nosaka vietējās versijas veiksmīgu veidošanu. Mūsu poļu komanda bija ļoti atsaucīga un profesionāla, tomēr brīžiem sajutāmies “pazudušas tulkojumā” un valsts teātra birokrātijas strupceļos, kur darbu un atbildību dalīšanā starp daudziem departamentiem sanāca, ka dažus darbus neuzņēmās neviens, vai mums pēkšņi tika paziņots, ka spuldzītēm nav budžeta vai sirsnīgā vaļsirdībā teikts, ka te viņu izdoma ir izsmelta. Viss tomēr nokārtojās un poļu komanda paveica arī lielisku darbu, izveidojot muzeju pilnībā pieejamu cilvēkiem ar kustību un redzes traucējumiem.

Varšavā ieradāmies viegli drebošu sirdi un ar pamatīgu Rīgas kolekcijas daļu ceļasomās, jo, neskatoties uz daudzām sarunām “zūmā” un to, ka darbu pie poļu eksponātu un stāstu ievākšanas bija paredzēts sākt vairākus mēnešus iepriekš, zinājām tikai par diviem no apmēram skaitā trīsdesmit vēlamajiem poļu eksponātiem. Taisnības labad jāsaka, ka pirmais no tiem, bija tik satriecošs un ietilpīgs, ka varētu aizpildīt veselu istabu – tas bija neonā veidots teikums “Neviens Tev neticēs, Zuzanna!”, kas, šķiet, izteica visu, kas būtu jāzina par vardarbībā cietušo pieredzi. Vēlāk iepazināmies ar neona autori, poļu mākslinieci Zuzannu Janinu, kas mums uzticēja divas kastes ar saviem lietiskajiem pierādījumiem. Pakāpeniski uzradās arī citi poļu sieviešu atsūtīti eksponāti un mēs kopā ar brīnišķīgajām poļu scenogrāfēm Kataržinu Minkovsku un Martu Piotrovsku varējām piepildīt plašo, mazliet spokaino padomju laikmeta villu, kas bija muzeja norises vieta. Kā pēdējo eksponātu muzejā iekļāvām arī uz mājas sienas uzskricelēto grafiti, kas bija naidpilns kāda poļu pana veltījums Danuškai. Pēc kaimiņu teiktā, uzraksts bija vēsturisks, vismaz 20 gadus vecs. Vēlāk kāda apmeklētāja zināja stāstīt par Danušku un viņas ģimeni, kas bijuši šīs mājas iemītnieki… Tikmēr scenogrāfe Marta ar fluorescējošu krāsu dzīvokļa tualetē uz sienas atstāja citu liecību – Polijas pretabortu kustības un sieviešu streika iecienīto saukli.

Atklāšanas dienā, kad sāka nākt apmeklētāji, sapratām, ka strādājot ar stāstiem poļu valodā, kurus zinājām tikai pēc tulkojuma, esam zināmā mērā tikušas pasargātas no to emocionālās iedarbības. Mūsu poļu muzeja versijas “uzraudzes”, jaunās aktrises Kinga Bobkovska un Izabella Dudziaka, pašas emociju pārpilnas un saviļņotas, stāstīja, ka cilvēki nākot un raudot. Kad tās pašas dienas vēlā vakarā uz mēģinājumu atnāca pirmās poļu lasījumu maratona dalībnieces un nākamajā rītā muzeja sadarbības partneri no sieviešu tiesību un pret vardarbību vērstās organizācijas “Feminoteka” atveda veselu pulciņu ar dalībniecēm, kuras bija tik pārliecinātas, stipras un nelokāmas lasījumu laikā, tuvu asarām bijām mēs.

“Lietisko pierādījumu muzeja” poļu versija izdevās skarbāka un tiešāka nekā Rīgas izstāde, jo poļu sieviešu iesūtītie pieredzes stāsti daudz vairāk akcentēja fizisko un seksuālo vardarbību. Reizē tā bija arī vizuālās detaļās bagātāka un līdz ar to poētiskāka, salīdzinot ar Rīgas lakonisko un izteikti dokumentālo izstādi. Spriežot pēc atsauksmēm, mērķī precīzi trāpīja abas izstādes, jo arī Polijā, kur sieviešu tiesību aizstāvības jautājumi ir ilgu laiku atradušies sabiedrības uzmanības centrā, izstāde cilvēkus pārsteidza un neatstāja vienaldzīgus. “Skaudrs un ļoti vajadzīgs darbs. Es izgāju no izstādes drebēdama,” mums rakstīja citas poļu sieviešu tiesību organizācijas “Autonomia” pārstāve un aicināja izstādi parādīt šogad vēl arī Krakovā. Ceram, ka Polijā atgriezīsimies un muzeja latviešu-poļu kolekcija augs.

Paldies Varšavas lasījumu dalībniecēm Agnieškai, Aleksandrai, Alinai, Elžbietai, Izabellai, Kingai, Magdai, Zofijai, Zuzannai un visām poļu sievietēm, kas iesūtīja savus stāstus muzeja kolekcijai.”

Darba “Lietisko pierādījumu muzejs” un festivāla “Baltic Transfer” norise Varšavā notiek ar Baltijas Kultūras fonda atbalstu.

“Lietisko pierādījumu muzejs” tika pirmizrādīts 2020. gadā Starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus”, kā viena no starptautiskās platformas “Magic Carpets” aktivitātēm.

Foto: TR Warszava, “Muzeum Dowodów Rzeczowych”/ “Lietisko pierādījumu muzejs” (Laura Stašāne, Jana Jacuka, 2021), foto autors: Karol Samborski.

Atpakaļ