2024. – pārmaiņu un pārbaudījumu gads
Šajā starpsvētku laikā vēlamies pateikties visiem, kuri šajā pārmaiņu un pārbaudījumu laikā ir bijuši kopā ar mums, un atskatīties uz paveikto.
Pirms gada biedrības “Latvijas Jaunā teātra institūts” komandai pievienojās bijusī ārštata producente Santa Remere, sākot pildīt mākslinieciskās vadītājas pienākumus, lai kopā ar radošajām producentēm Sandra Lapkovska, Ieva Briede un administratīvo direktori Anna Darzina turpinātu darbu pie profesionālās skatuves mākslas attīstībai, jaunrades atbalstam un starptautiskajai sadarbībai veltītiem projektiem. Šajā gadā piedzīvojām arī lielu zaudējumu – atvadījāmies no mūsu kolēģes un valdes locekles Zanes Kreicbergas, kas licis skaudri apzināties katra festivāla veidotāja nenovērtējamo ieguldījumu, pieredzes un zināšanu krājumu, kuru vēlamies mērķtiecīgi glabāt un turpināt.
LJTI šogad veiksmīgi turpināja darbu vairākos ES programmas “Radošā Eiropa” projektos, kas ļauj izmēģināt novatoriskas mākslas veidošanas prakses. Esam saņēmuši finansējumu un nupat uzsākuši darbību arī divos jaunos projektos – “Festival Spa” un “Book of Dreaming”, – kuru centrā ir garīgā labbūtība un sadarbība ar kara bēgļu bērniem. Ar gandarījumu īstenojām 2024. gada festivālu “Homo Novus”, kas pulcēja ap 130 mākslinieku no Latvijas un ārvalstīm un vairāk nekā 9000 apmeklētāju. Varam lepoties ne tikai ar pasaulē iemīļotu un atzītu mākslinieku viesošanos, bet arī fantastisku sadarbību ar Latvijas nedzirdīgo kopienu, ar gavilēm izpildot “Odu priekam” Kokaru zālē īru mākslinieces Amandas Kūganas vadībā, kā arī citiem iedvesmojošiem un daudzveidīgiem kopienu iesaistes projektiem Kuldīgā, Ķengaragā, Avotu apkaimē un Rīgas Latgales prieksšpilsētā, kur tika uzslieta bērnu iecerēta skulptūra “Piemineklis citrona garšai”.
Mēs svinējām 8. martu, klausoties Džuzepīnas Norčas lugas “Orestija ar sievietes sirdi” lasījumu Gunas Zariņas izpildījumā, maijā sadarbojāmies ar biedrību “Gribu palīdzēt bēgļiem”, atvedot uz Latviju Polijas teātra kolektīva “Vārda brīvības zona” izrādi “Impērija”, rīkojām kultūras pieejamības darbnīcu ciklu “Kultivē iekļaušanu”, kā arī turpinājām iepazīt jaunas kopienas un radīt platformas jaunu stāstu “celšanai gaismā”, kopā ar Valmieras vasaras teātra festivālu īstenojot “Magic Carpets” rezidenci Sedā un rīkojot stāstu talku kopā ar Kuldīgas kopienu un mākslinieku Jurģi Spulenieku “DemArt” projektā. Tāpat daudz strādājām ar māksliniekiem, zinātniekiem un “The Big Green” atbalsta tīklu, meklējot veidus, kā satikties ne tikai ar jauniem cilvēkiem, bet arī citbūtnēm – Rīgas putekļainajās ielās, parkos un Ķemeru tīrelī.
Šogad LJTI aktivitātēs piedalījās daudzi simti dažādu kopienu pārstāvju, un šos notikumus īstenot palīdzēja daudzi desmiti darbinieku, atbalstītāju un brīvprātīgo. LJTI ir teātris bez savas “mājas”, bet ar plašu un uzticamu domubiedru loku, kas ļauj svaigam mākslas skatījumam satikt skatītāju neierastos veidos un vietās, sasniedzot arī to, kurš citkārt juties nepiederīgs vai norobežots no laikmetīgajiem kultūras procesiem.
Atpakaļ