Saruna ar Bušu Hārtshornu: “mēs abi esam tumsā – man ir lukturītis”
Kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāls Satori.lv ir publicējis interviju ar britu laikmetīgā teātra mākslinieku un ilggadēju vairāku teātra institūciju māksliniecisko vadītāju Bušu Hārtshornu (Bush Hartshorn).
Pirms aptuveni gada Bušs Hārtshorns sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu Rīgā vadīja darbnīcu par atgriezeniskās saites nozīmi radošā procesā, iepazīstinot vietējos skatuves māksliniekus un interesentus ar nevardarbīgām viedokļa izteikšanas un uzklausīšanas metodēm. Bušs ir viens no ievērojamākajiem Lielbritānijas laikmetīgās skatuves mākslas pārstāvjiem, kurš 40 gadus darbojies nozarē gan kā kopienas mākslinieks, gan izrāžu programmu veidotājs, gan teātru un festivālu teātru mākslinieciskais vadītājs. Deviņdesmitajos gados viņš bija mākslinieciskais direktors Mančestras “Green Room” teātrī – tolaik vienā no nedaudzajām vietām Apvienotajā Karalistē, kas atbalstīja patiešām novatorisku darbu izrādīšanu, vēlāk vadījis “De Beweeging” un Roterdamas festivālus, Anglijas nacionālo dejas aģentūru “Yorkshire Dance”, bet līdz 2015. gadam bijis Ziemeļeiropas lielākās dejas organizācijas “Dansehallerne” mākslinieciskais vadītājs.
Attiecības ar teātra un mākslas vidi Bušs uzsāka 1978. gadā, iestājoties Dārlingtonas Mākslas koledžā. Viņš saka, ka līdz tam neesot pat apmeklējis teātri, jo tas nebija viņa ģimenes interešu lokā. Bušs 10 gadus strādāja kā smagās automašīnas šoferis un nebija domājis saistīt savu dzīvi ar mākslu. Reiz kāds mašīnā uzņemta stopētājs, kas devās uz festivālu, viņam pastāstīja par koledžu, kura sadarbojas ar strādnieku šķiras apkaimju kultūras centriem, meklējot veidus, kā kopīgā kontekstā apvienot rūpniecības, kultūras, lauksaimniecības un izglītības jomas, lai kultūrā līdzvērtīgi būtu pārstāvētas dažādās reģiona kopienas. “Savā ziņā šī skola vispusīgākā un informatīvākā veidā nodarbojās ar jautājumiem, kas man jau ilgi nelika mieru – t.i., kāda Roja Lihtenšteina vai Endija Vorhola mākslas darbiem ir saistība ar manu kravas automašīnas šofera dzīvi?” – stāsta Bušs.
Pandēmijas laikā Dārlingtonas koledžu absolvējušais kurss esot sācis regulāri sazvanīties “Zoomā”, lai atskatītos uz četros gadu desmitos paveikto. Ikviens no viņiem pa šo laiku izvirzījies kādā sabiedrībai nozīmīgā lomā – no mūka, aktiera, rakstnieka līdz neredzīgajiem domāta teātra vadītājam. Bušs pēc teātra namos, žūrijās un konsultatīvajās padomēs pavadītiem gadiem ir atkal atgriezies pie smagā auto vadīšanas, strādā kā horeogrāfu mentors un dalās pieredzē ar māksliniekiem, augstskolu pasniedzējiem režisoriem, kritiķiem un citiem interesentiem, vadot darbnīcu “Kā sniegt un saņemt atgriezenisko saiti”, kā arī viesojoties Rīgā sācis strādāt pie jauna personīgā mākslas projekta “Baltā vīrieša atzīšanās pēc 40 kultūras iestādēs nostrādātiem gadiem”.
Saruna satori.lv pieejama šeit: mēs abi esam tumsā – man ir lukturītis
Atpakaļ