Skatoties drīkst locīt veļu



Piederu pie tiem, kuri uzskata, ka izrāde internetā tomēr ir tikai teātra izstrādājums – arī tad, ja tā ir tikšanās kādā no tiešsaistes platformām reālajā laikā, kad ir pat visnotaļ interesanti iztēloties, kāda telpiskā realitāte izrādes brīdī apņem aktierus un citus skatītājus. Daudz ir spriests par tā saukto ceturto sienu, kas konvencionālā izrādes situācijā šķietami sadala skatuvi un skatītāju zāli aktīvajā un pasīvajā zonā. Ekrāns šo ceturto sienu padara konkrētu un necaursitamu, jo virtuālajā telpā kontrole pār izrādes situāciju ir teju absolūta – gan skatītājs, gan mākslinieks jebkurā brīdī var aizvērt datora vāku un pielikt punktu. Gan fiziski, gan psiholoģiski šis žests noteikti ir daudz vienkāršāks par zāles pamešanu.

Tomēr tas nenozīmē, ka virtuālā vide nepiedāvā jēdzīgas lietas, kas arī šobrīd ļauj būt daļai no teātra ainavas. Tieši otrādi – internets ir neaizstājams palīgs teātra vēstures un radīšanas procesa padziļinātai izpētei, kam pašlaik, kad vakari nav jāpavada teātrī, iespējams veltīt vairāk laika. Katarsi tur diez vai piedzīvosim, bet bezgala interesantu izziņas procesu gan. Pateicoties tam, ka virkne teātru un kompāniju ir atvēruši savus arhīvus, šajos mēnešos internetā esmu noskatījusies daudz laikmetīgā teātra un dejas atslēgas figūru darbu ierakstus ļoti labā kvalitātē – aizpildījusi robus zināšanās par teātra vēsturi un kontekstu. Tāpat tur pieejams plašs klāsts materiāla, kas dokumentē dažādas teātra personības un sniedz ieskatu izrāžu tapšanas procesā. Kā no pārpilnības raga virtuālajā telpā turpina gāzties sarunas un lekcijas, kas reflektē par šī brīža situāciju teātrī un pasaulē. To vidū – iespēja klausīties arī tādās teātra personībās, kuru domas citkārt varēja izlasīt tikai grāmatās. Vēl var skatīties teātra mākslinieku veidotas filmas. Un visbeidzot – internetā atrastie teksti, komentāri un reportāžas šobrīd palīdz domāt par jaunām idejām un sekot līdzi to mākslinieku praksēm, kuri pēta, kā laikā, kad teātri ir aizslēgti, turpināt klātienē tikties ar cilvēkiem, lai ne vien neizslēgtu izrādes situāciju no aktīvo teātra skatītāju ikdienas, bet arī uzsāktu sarunu ar tiem, kuri uz teātra ēku dažādu iemeslu dēļ nenāk.

Šeit apkopoti 10 ieteikumi, manuprāt, vērtīgam, ar laikmetīgā teātra izziņu saistītam saturam internetā, bet nobeigumā kāds stāsts par miniatūru ceļojošo teātri Beļģijas pilsētā Gentē, kas šoruden mani saviļņoja vairāk par neseno krāsu sprādzienu dabā un Baidena un Harisas ievēlēšanu.

1.

Viens no savulaik spožākajiem un ekspresīvākajiem postdramatiskā teātra kolektīviem – “Needcompany” (Brisele) – piedāvā noskatīties, manuprāt, viņu labāko izrādi –“Izabellas istaba”, kas, kaut tapusi pirms 20 gadiem, joprojām ir aktuāls un ļoti interesants mākslas darbs – teātra, dejas, mūzikas un vizuālās mākslas hibrīds, kas seko kompānijas vadītāja Jana Lauversa tēva dzīvei un Eiropas vēsturei teju 100 gadu garumā, aptverot visu pagājušo gadsimtu. 2014. gadā izrāde viesojās Rīgā, un Henrietas Verhoustinskas īsrecenzijā pēc tam bija teikts: “…to sacerējuši brīvi cilvēki.” Skatoties “Needcompany” izrādes, kļūst skaidrs, ka kompānijas māksliniekus saista kas īpašs, viņi atgādina kādu ļoti valdzinošu, bet nepieejamu kopienu. Ja pēc “Izabellas istabas” arī jums grūti no viņiem šķirties, atkalredzēšanās iespējama Lauversa filmā “Zelta zivtiņas spēle”.

“Izabellas istaba” – Jana Lauversa un “Needcompany” izrāde (2004)

2.

Šobrīd internetā pieejams vēl vienas Beļģijas laikmetīgās dejas skolas leģendas – Alēna Platēla – darbs – 2012. gadā Madridē tapušais “C(h)oerus”. Platēls un viņa dejotāji allaž  sadarbojušies ar episkiem akadēmiskās mūzikas darbiem, arī šeit izrādes skaņu celiņu veido Verdi un Vāgnera operu fragmenti, bet idejisko ietvaru – mūsu gadsimta otrās desmitgades sociāli politiskās norises – Arābu pavasaris, banku krīze un spāņu Indignados – masu kustības, kuras tēlaini var salīdzināt ar daudzbalsīgu kori. Šis ir viens no tiem Platēla darbiem, kas eleganti nobalansē uz patētikas un ģenialitātes robežas, tomēr to noteikti vērts redzēt gan Platēla unikālās horeogrāfijas, gan 10 profesionālo dejotāju un 72 koristu saspēles dēļ. Interesanti, ka 2020. gadā Platēls atgriežas pie šī darba vēlreiz, lai pārskatītu indivīda un pūļa attiecības.

“C(h)oerus” – Alēna Platēla izrāde (2012)

3.

Cepuri nost dokumentālā jeb “ikdienas ekspertu” teātra pionieru, ietekmes ziņā joprojām nepārspēto “Rimini Protokoll” priekšā. Sākoties pandēmijai, viņi atvēruši visu savu radošo arhīvu – gan izrāžu ierakstus, gan intervijas un reportāžas. Šeit var noskatīties gan plašāk zināmos kompānijas darbus – “Muedzīnu radio”, “Vallenšteins”, “Deadline”, “Cargo Sofia – X”, “Kārlis Markss. Kapitāls”, gan neskaitāmas “100% pilsētas” versijas, tai skaitā izrādi, kas kopā ar 100 rīdziniekiem 2014. gadā tapa Latvijā. Ierakstu vidū arī viens no jaunākajiem Stefana Kegi iestudējumiem – “Pārdabiskā ieleja” ar robotu galvenajā lomā.

4.

Izcilie britu valodas meistari “Forced Entertainment” līdz 30. decembrim aicina noskatīties 36 Šekspīra lugu kolekciju, ko seši kompānijas mākslinieki pārstāsta un izspēlē savās mājās pie galda, talkā ņemot dažādas saimniecībā noderīgas lietas. Iespējams, ka savā teju 40 gadus ilgajā radošajā mūžā viņi ir izstāstījuši visus pasaules stāstus, tādēļ nu neatliek nekas cits, kā ķerties pie britu klasiķa. “Kopotie raksti. Galda virsmas Šekspīrs” ir Šekspīrs “vieglajā valodā”, ko interpretē spožākie, asprātīgākie, nesaudzīgākie un trauslākie stāstnieki, kādus man mūsdienu teātrī izdevies sastapt.

5.

Kopš pandēmijas sākuma Ņujorkas Pilsētas universitātes Martina E. Segala Teātra centra direktors Franks Hentškers veido brīvi pieejamu tiešsaistes sarunu sēriju “Dzīve un māksla koronas laikā” ar teātra profesionāļiem – māksliniekiem, kuratoriem, kritiķiem, dramaturgiem, akadēmiķiem. Līdz šim ierakstītas ap 100 sarunas ar 150 māksliniekiem no 50 valstīm. Tās ir nopietnas, stundu garas pārdomas par teātra vēsturi un aktuālajiem procesiem, par mākslinieka ikdienu pandēmijas laikā un par mākslas nākotni, pie tam būtiski, ka uz sarunām aicināti cilvēki ne tikai no Rietumu pasaules, bet arī no Āzijas, Dienvidamerikas un Āfrikas. Unikāla iespēja satikties gan ar teorētiķiem Ričardu Šehneru, Mārvinu Karlsonu, Florianu Malcaheru, Žaku Ransjēru, gan māksliniekiem Suzanu Kenediju, Filipu Kenu, Milo Rau, Rabiu Mrue, Tanju Brugeru un citiem. Lielisks resurss mūsu laika teātra pulsa sajušanai.

SEGAL TALKS sarunu sērija “Dzīve un māksla koronas laikā”

Raksta turpinājumu – pārējos piecus ieteikumus un flāmu mākslinieka Benjamina Verdonka teātra kastes ceļojuma dienasgrāmatas ierakstus – lasiet “Satori” šeit.



Atpakaļ