LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Intervija ar ukraiņu teātra un vizuālo mākslinieci Tatjanu Ibraimovu, kura šobrīd uzturas Latvijas Jaunā teātra institūta rezidencē, aktīvi darbojas bēgļu palīdzības centros, vada kori un pamazām strādā pie dokumentāla mākslas projekta, kurā apkopo Ukrainas bēgļu un cietušo personīgos stāstus, galvenokārt tieši mātes – bērna vai vecāku – bērnu stāstus un sieviešu pieredzes, disidentu un izdzīvojušo stāstus, vienlaikus meklējot jaunus pierādījumus tam, ka kultūra un mūzika turpina būt spēcīgākais līdzeklis cīņā pret karu un iznīcību. Tatjanu varēs satikt Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” organizētajā muzikālajā stāstu vakarā “Ukrainas nakts” 8. septembrī Festivāla centrā Kaļķu ielā 24.

Darbība ārvalstu rezidencē šādā tumšā dzīves un vēstures posmā ir ļoti sarežģīta. Tomēr kā tu raksturotu tēmu, kurai esi pievērsusies?
Tāpat kā festivālam “Homo Novus”, arī viena no mana pētījuma tēmām ir nakts – tumsa, kas iestājās 24. februārī. Līdz ar visu, ko šī nakts nesa sev līdzi un izmainīja. Dzīvojot Latvijā, es vācu cilvēku stāstus – sarunas ar cilvēkiem, kurus satieku. Man sanācis uzklausīt jau ļoti daudzus, taču ne visi jūtas ērti par to runāt kameras priekšā. Viņi saka, ka neesot vēl gatavi, nespēj paši sev izskaidrot notikušo, nezina, kā izstāstīt savu stāstu līdz galam, kautrējas. Šobrīd pat drīzāk sliecos uz foto-projektu – veidot šo cilvēku portretus un pierakstīt viņu stāstus. Tas ļautu lēnām iepazīties ar atbraukušajiem, ciešāk paskatīties uz viņiem. Tās ir ļoti atšķirīgas pieredzes – kad tu pirmo reizi satiec kādu ģimeni, veidojas viens iespaids, bet, kad uzzini kontekstu, var atklāties pavisam cita aina.

Kā tu viņus satiec?
Mēs visi tiekamies palīdzības centros, kas ierīkoti Ukrainas bēgļiem. Ir jaunatnes centrs vai centrs, kurā viņus sagaida, kur viņus novirza tālāk, tāpat arī “Common grounds” un citas vietas. Mēs arī tur regulāri darbojamies, palīdzam tur kā brīvprātīgie. Mans vīrs Timurs tur vada aktiermeistarības nodarbības, bet es organizēju kora mēģinājumus. Tagad esmu sākusi arī filmēt gan manus kora mēģinājumus, gan vēl vienu kori.

Kāpēc tev šķiet svarīgi filmēt kori?
Pirmkārt, mani interesē mūzikas tēma un kā tajā atklājas Ukrainas kultūra. Otrkārt, tā ir tāda kā pretreakcija… Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ukraiņus nosauca par “biomasu”, kurai nav iemesla pastāvēt. Un citi cilvēki sāka kā papagaiļi atkārtot šos viņa vārdus. Acīmredzot ir tādas vietas pasaulē, kur patiešām cilvēki tiek uztverti par iznīcināmu biomasu. Un cilvēkiem, kuri nespēj aptvert, ka armija ierodas kādā teritorijā, lai nogalinātu cilvēkus, tas kaut kādā veidā pat loģiski saliekas prātā. Tādiem pašiem vārdiem runāja arī fašistu ideologi, kuri ebrejiem piešķīra absolūti anti-humānistisku veidolu. Ja mēs esam biomasa, tas nozīmē, ka mēs neko neradām – mēs nepienesam nekādu kulturālu vērtību šajā pasaulē. Tāpēc kultūras izpausmes – kaut vai tas, ka cilvēks dzied situācijā, kad ir runa par viņa izdzīvošanu, ka viņš atrod laiku un jēgu dziedāšanai pat šādā brīdī, atrod laiku radīšanai – tas jau a priori norāda, ka neesam mēs nekāda… bezformīga masa.

Un, treškārt, ir ļoti svarīgi, ka cilvēki palīdz, komunicē cits ar citu, ka mēs runājam par to, kas notiek un ko mēs varam iemācīt vai pienest Rietumeiropai. Ukrainas notikumi ir aktivizējuši cilvēkus. Ja mēs nebūtu apvienojušies un stājušies pretī Krievijai, viņi būtu ļoti ātri sagrābuši mūsu teritoriju, un nebūtu arī visas šīs savstarpējās solidarizēšanās, komunikācijas, nebūtu palīdzības sniedzēju – šīs dažādās struktūras un apvienības, kas balstās cilvēciskā mīlestībā un kas ir vislielākais apliecinājums, ka tā eksistē. Jo uz ko citu gan tas vēl balstās?

Kādas ir šīs sarunas ar citiem satiktajiem bēgļiem?
Cilvēki, kas izbraukuši no Ukrainas, – 80% no viņiem ir sievietes ar bērniem. Tāpēc tie lielākoties ir sieviešu stāsti. Mēs braucam prom, jo mīlam savus bērnus. Es viņus mīlu – tāpēc gribu viņus izvest, lai viņi var dzīvot un augt drošībā. Tajā pašā laikā, brīžiem liekas, ka Krievijā notiek tieši pretējais – cilvēki sūta savus bērnus karā, it kā tur būtu pavisam cita cilvēcisko vērtību sistēma. Pretēja ukraiņiem. Viņi saņem naudu par kareivja nāvi, un tad sāk dzīvot… nāve kā iespēja izdzīvot. Maksāt ar sava bērna dzīvību par savu izdzīvošanu. Bet mēs esam tikmēr gatavi atdot visu, kas mums pieder, lai tikai bērns dzīvotu.
Tādas lietas ir grūti izteikt vārdos vai apgalvot ko šādu, tāpēc uz visa šī fona mūzika ļoti piestāv kā medijs. Šurp bija atbraucis vīru koris no Ļvivas, viņi uzstājās ar a capella dziedājumiem baznīcā, es nofilmēju arī viņu koncertu, un man šķita ļoti zīmīga viņu kormeistera nostāja , viņš runā par kultūru un dziesmu kā par mūsu cīņas un pretošanās spēku…

Šajā ziņā Latvijai un Ukrainai ir kopīgas iezīmes.
Tieši tā. Un viņš uzskata – tā kā Ukraina gadsimtu gaitā daudz tikusi postīta, mums ir izveidojies universāls savas kultūras un valodas saglabāšanas veids – un, pirmkārt, tā ir dziesma. Mums ir dziesmas par visu – par dažādām idejām, par eksistences tēmu, par priecīgo, par skumjo. Nav tēmas, par ko mēs nedziedātu. Tostarp izšūto kreklu rakstos bieži iekodēta arī kultūra simbolika. Mēs mēdzam jokot – ja tev kaut kas dzīvē nav saprotams, padziedi dziesmu. Ja vēl kaut kas nav skaidrs, palasi Tarasa Ševčenko dzeju. Un ja nepavisam nekas nav skaidrs, uzvelc izrakstīto kreklu. Protams, bez šīs universālās valodas vēl ir daudz visa kā cita.

Šobrīd Latvijā uzturas arī viena no mūsu nozīmīgākajām kormeistarēm. Viņa atbraukusi šurp ar bērniem, un vada gan bērnu, gan sieviešu kori. Es plānoju filmēt arī viņus, bet vēl nevaru precīzi pateikt, kā tālāk rīkošos ar šo materiālus – pagaidām sanāk, ka gatavoju audeklu, ar kuru tālāk strādāt. Bet mūzikai noteikti būs centrāla loma šajā procesā un mijiedarbībā, jo ukraiņu mūzika tagad noteikti ir ienākusi arī šejienes ielās, to var dzirdēt arvien biežāk.

Vēl man ļoti gribētos parunāt ar latviešu disidenti un padomju režīma oponenti Lidiju Lasmani-Doroņinu. Kaut arī viņai jau ir virs 90 gadiem, es domāju, ka neviens šeit labāk nevarētu izstāstīt par to, kā viņi tolaik tajā visā izdzīvoja – viņai jau ir šī pieredze. Šo ceļu jau kādreiz kāds ir nogājis. Reiz jau šis viss ir bijis un ir ticis risināts. Un diemžēl mēs to atkārtojam.
Saliekot kopā viņas stāstu un šos atbraucēju stāstus… varbūt iespējams iegūt kaut kādu plašāku skatījumu uz to, kas īsti notiek. Arī par šo situāciju, kad tev vajag palīdzību un tev palīdz – kā tu iekšēji tiec galā ar šo palīdzības saņemšanu. Tāpat man liekas tur jābūt arī krievietes, mātes, bēgles stāstam – jo ukraiņiem vismaz palīdz, bet krieviem nepienākas šī palīdzība. Saprotamu iemeslu dēļ. Bet tad tas kļūtu vispārīgāks, reālistiskāks. Šie it kā trīs dažādi stāsti vienā, kas principā ilustrē šo vienu tēmu – stāstu par sievieti, kas iet cauri karam.

Vai citos apstākļos tu būtu izvēlējusies citu tēmu pētīšanai?
Man vienmēr, protams, ir gribējies uzfilmēt filmu par kaut ko skaistu – par sievietes saikni ar bērniem, par to, kā viņa viņiem dzied un tā, bet es redzu citu pusi, kuru man brīžiem ir grūti pieņemt. Es esmu saskārusies ar idealizāciju un redzu, ka sievietes nav ideālas, mums katrai ir savas ambīcijas, problēmas, ir sievietes, kas bieži vien negrib nevienā citā klausīties vai mainīt uzskatus, viņas ne vienmēr ir gatavas atvērties, dalīties ar citiem… Ir sievietes, kuras arī šajā situācijā mēģina sev izsist kādu labumu, kaut ko vairāk sagrābt, nopelnīt, jā, kas reizēm nepasaka, ka jau kaut kur piepelnās vai tamlīdzīgi… Bet viņas visas dzied dzied vienā korī – visdažādākie cilvēki kopā. Es biju iedomājusies, ka koris varētu būt terapeitisks veids, lai nomierinātu… bet novēroju, ka daudzi cilvēki, tiklīdz izdzird Ukrainas dziesmas, sāk raudāt un vairs nevar nemaz padziedāt. Un tieši šeit parādās tā īstā, visiem kopīgā emocija. Man liekas, ka tas ir galvenais, ko parādīt – kā sanāk kopā jauni un veci, visdažādākie cilvēki… Bet nāk arī cilvēki, kas grib vienkārši “uzpumpēt prasmes”.

Tas izklausās dzīvi apliecinoši.
Tā jau vienmēr ir ar dokumentālu materiālu – nekad nevari paredzēt, un tas pienes kaut ko jaunu, negaidītu atklājumu. Tu vari uzrakstīt tūkstoš plānu, bet tie mainīsies katru dienu, un tev jāspēj sadzirdēt to, kas notiek un atklājas no jauna.
Es domāju “Homo Novus” festivāla sarunās varētu iepazīstināt plašāku publiku ar šo materiālu, apvienojot stāstus ar šūpuļdziesmām. Kā tās ļauj nodzīvot no tumsas līdz rītausmai, sargājot bērnu miegu. Mums ir viena skaista dziesma par trim putniem, kuri stāsta, kāpēc viņi nevar iekļūt paradīzē, un šis motīvs varētu mīties ar cilvēku monologiem, kuru galvenā tēma ir bērni un vecāki, kuri savus bērnus ir zaudējuši.

Es pazīstu kādu sievieti, kurai nomira dēls, mēs visi viņai vēlējām, kaut izrādītos, ka viņš ir dzīvs, tikai atrodas gūstā vai ir ievainots. Bet tad viņai pateica, ka viņš ir miris, bet viņa ķermeni nevar atvest. Un viņa devās pati uz kaujas lauku, gāja un meklēja kopā ar okupantu kareivjiem, kuri paši viņus nosituši, – viņi viņus palīdzēja meklēt. Tāpat stāsti par dēliem, kuri mātei nepasaka, ka aizbraukuši karot, – viņi saka, ka viss kārtībā, esmu drošībā. Bet pēc laika izrādās, ka dēls ir kritis karā, un māte to uzzina pilnīgi nejauši. Atbrauc uz Hersonu, dodas meklēt un tikpat neparedzēti atrod viņu kādā mašīnas bagāžniekā. Tas ir šausmīgs iekšējais stāvoklis mātei vai arī tēvam, kurš iet pa ielu kopā ar dēlu, bet tad nokrīt raķete, un bērns iet bojā. Šie cilvēki stāsta par saviem bērniem, un man gribas tos saaust kopā ar šūpuļdziesmām, lai šīs dziesmas tos apskaņo un atbalsojas daudzos.

Ja mēs tagad neapturēsim Krievijas pozīciju šajā jautājumā un nepavērsīsim atpakaļ notiekošo, arī manam mazajam dēlam pēc desmit gadiem būs obligātā karaklausība un jādodas karā. Kad Putins nāca pie varas, man bija 11 gadu, un bērni, kuri tolaik dzima, ir audzināti ar lielu nevērību pret dzīvības vērtību un pret savu dzīvību, lai būtu gatavi doties to zaudēt kaimiņvalstī. Un viņi ir gājuši bojā – daudzi desmiti tūkstoši, kurus vairs neviens neskaita… Kā vārdā? Kas tā vispār ir par domas gaitu? Es ļoti mīlu savu valsti, tomēr dēlu es mīlu vairāk, ja godīgi. Tāpēc mums ir jāuzvar šodien un uz visiem laikiem.

Atpakaļ