LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Marta izskaņā Austrālijas organizācija “Back-to-Back Theatre” rīkoja starptautiskas meistarklases “CAMP[1] International”, kurā ar Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) starpniecību piedalījās arī pieci radošo jomu pārstāvji no Latvijas: Agate Bankava, Reinis Boters, Katrīna Dūka, Linda Krūmiņa un Ada Mihalina. Organizācija “Back-to-Back Theatre” zināma ar to, ka tās izrādēs kā pilntiesīgi mākslinieki piedalās arī cilvēki ar invaliditāti.

Arī šajās meistarklasēs piedalījās cilvēki ar autismu, Dauna sindromu, redzes un dzirdes invaliditātēm, kas Latvijā ir mazattīstīta prakse ne tikai skatuves mākslās, bet arī kultūras norisēs kā tādās. “Back-to-Back Theatre” piedāvā atšķirīgu pieeju tradicionālajām izrāžu un performanču izstrādes praksēm, šķeļot stereotipus par cilvēkiem ar invaliditāti un garīga rakstura problēmām, viņu rīcības spējām un iederību sabiedrībā. 

Katrs dalībnieks piedalījās vismaz 2-3 meistarklasēs, kuras Austrālijas-Latvijas laika zonu atšķirību dēļ reizēm notika plkst. 5.00 no rīta. Meistarklašu beigās dalībnieki dalījās atziņās un iespaidos par gūto pieredzi – refleksijās par dažādām, reizēm pat ļoti ikdienišķām lietām, ar kurām sastopas cilvēki ar invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem.

Dejas dramaturģe Linda Krūmiņa piedalījās skotu teātra režisora Andrea Kabera Luna (Andrea Cabera Luna) meistarklasē “Kļūdainās instrukcijas” (Faulty Instructions). Tās dalībnieki ar mērķtiecīgi neprecīzu vai nepilnīgu instrukciju palīdzību centās izpildīt dažādas prozaiskas, sadzīviskas darbības neierastos veidos. Piemēram, viens no uzdevumiem bija veikt darbības lēn, gandrīz neredzamā veidā. Lai arī lēnas kustības vērošana var būt ļoti interesanta un hipnotizējoša, meistarklases uzdevums bija koncentrēties uz citādo domāšanas paradigmu un to, kādas vērtības tā atklāj. Katra novirze no instrukciju stingrās formas vai valodas tika uzskatīta par kļūdu vai nepilnību, tādējādi meistarklase palīdzēja dalībniekiem lauzt priekšstatu par kļūdu kā izgāšanos vai kaut ko nepieļaujamu. 

Linda Krūmiņa piedalījās arīdzan mākslinieces Keitas Makintošas (Kate McIntosh) meistarklasē “Kā lietas sadalās” (How Things Come Apart), kuras uzdevums bija “sadalīt reizinātājos” dažādus izvēlētus objektus, tādā veidā uzrādot šo lietu būtību un esenci. Daudzām lietām nereti tiek piešķirts emocionāls un subjektīvi vēsturisks konteksts, materiālā nozīme un citi neizmērāmi faktori, kuru dēļ ir grūti no tiem atteikties vai tos zaudēt. Praktiskā meistarklase ļāva dalībniekiem palūkoties no malas uz lietām, kas ikdienā mums ir apkārt, un apzināties, kādā mērā mūsu priekšstati spēj mainīt lietu būtību. 

Austrālijas mākslinieces Samāras Heršas (Samara Hersch) meistarklases “Radikāli veidi, kā būt kopā” (Radical Ways of Being Together) dalībnieki pētīja sarunu kā izrādes galveno veidotāju, koncentrējoties uz tās vieglumu, patiesumu, ievainojamību un atklātību. Meistarklases sarunās piedalījās dažāda vecuma, nacionalitātes, etniskās izcelsmes un profesiju pārstāvji. Darbnīcas laikā Lindai izdevās piedzīvot sarunu ne tikai kā saziņas, bet arī performances elementu. Saruna ir visvienkāršākā komunikācijas forma, tomēr veidot ikdienā atklātu sarunu ir salīdzinoši grūti, tādēļ tiek izmantoti dažādi simboli, līdzības, ķermeniski mājieni un citi elementi, kas padara saziņu mazāk neērtu. Valodiskā aptuvenība un metaforizācija apvienojumā ar precīzām norādnēm paver tādu interpretācijas telpu skatītājam/ dalībniekam, kas paver plašākas pieredzes iespējas, kā to potenciāli paredzējis pats autors. 

Rezidences “Crossroads Arts” pārstāvja, mākslinieka Brendena Borellini (Brenden Borellini) un iekļaujošās mākslas praktiķes Otumas Skuthorpas (Autumn Skuthorpe) meistarklasē “Taktilas sajūtas/Taktilas kartes” (Tactile senses/Tactile maps) ar dzejas, kustību un ķermenisko sajūtu starpniecību tika pētīts, kā mēs jūtamies, izmatojot visas savas maņas. Šajā meistarklasē piedalījās māksliniece Katrīna Dūka un producente Ada Mihalina (Polija). Tās dalībnieki ar kustību, sajūtu un dažādu maņu starpniecību veidoja komunikāciju ar citiem dalībniekiem, to vidū jauniešiem ar invaliditāti, strādājot gan grupā, gan pāros un meklējot dažādus jaunus komunikācijas veidus. Noslēgumā katrs dalībnieks sacerēja taktilu dzejoli, izmantojot savu ķermeni, tādā veidā liekot zust nedrošības sajūtai un veidojot izpratni par to, ka komunikācijas robeža starp dažādiem cilvēkiem ir iedomāta un itin viegli pārvarama. 

Fizisko performanču veidotāja un mākslinieka Robija Sindža (Robbie Synge) meistarklase “Mūsu telpās” (In Our Rooms) bija kā eksperiments, kas satuvina cilvēkus, rotaļīgi mainot ķermeņa un ainavu telpas. Meistarklasē piedalījās horeogrāfe Agate Bankava un Ada Mihalina. Tās laikā dalībniekiem bija iespēja atklāt sevi un savu telpu kā komforta zonu, ikvienam meistarklases dalībniekam no visas pasaules. Eksperiments ļāva dalībniekiem atvērties, padarot sevi ievainojamu un daloties informācijā, kuru, iespējams, nezina pat tuvākie līdzcilvēki un ģimenes locekļi. 

Kalifornijas fotogrāfes Elīzas Gregorijas (Eliza Gregory) meistarklasē “Fotogrāfija un maigums” (Photography and Tenderness) tika meklētas atbildes uz jautājumu, kas notiek ar mūsu identitāti, kad mēs tiekam saplacināti attēla plaknē? Šī pieredze Agatei ļāva apjaust, ka attēla vēstījuma saistošākā daļa slēpjas aiz tā un ir acij neredzama. Attēls ir kā spēka un varas simbols, kas nes redzamā pagātni un veido vēsturi, taču caur attēlu var piekļūt arī savas dzīves mirkļiem, kuri tikai pašam ir redzami un zināmi. 

Aktiera Saimona Lahertija (Simon Laherty)un režisores Keitas Sulanas (Kate Sulan) meistarklasē “Ups!..Es to atkal izdarīju” (Oops!.. I Did It Again – nosaukums aizgūts no mūziķes Britnijas Spīrsas populārās dziesmas), izmantojot improvizāciju, deju un viktorīnas jautājumus, tika meklētas atbildes uz jautājumu, kādēļ slavenības tiek idealizētas un no kurienes rodas apsēstība ar populāriem cilvēkiem. 

Performanču veidotāja un mākslinieka Markusa Aiana Makenzija (Marcus Ian McKenzie) meistarklasē “Ko mēs straumējam, kad mēs straumējam par straumēšanu” (What We Stream About When We Stream About Streaming) piedalījās aktieris Reinis Boters, un tās laikā tika veidota performance ar datorekrānu, izmantojot virkni valodas locīšanas paņēmienu, kas tekstu pieņem par faktūru un otrādi. Dalībnieki veica dažādus vingrinājumus, kas bija saistīti ar valodas dekonstrukciju un jaunradi. Meistarklases vadītāja gaumes un darba stila ietekmē izrādes veidošana par sava datora darba virsmu bija īpaši atmiņā paliekoša. 

Teātra režisores Bronas Batenas (Bron Batten) meistarklasē “Improvizācija un kolektīvi radīta telpa” (Improvisation and the Devising Space) Reinis kopā ar citiem dalībniekiem piedalījās dažādās etīdēs, kurās ar iztēles palīdzību ikdienas priekšmetiem tika piešķirta cita identitāte, piemēram, piešķirot sentimentālu un emocionālu vērtību kaut vai tualetes papīram. 

Meistarklašu laikā dalībnieki varēja sastapt dažādus cilvēkus ar atšķirīgām fiziskajām dotībām un invaliditāti, dažādu profesiju pārstāvjus ar atšķirīgām prasmēm, pieredzēm un zināšanām, kas ir licis aizdomāties par ikviena cilvēku iekļaušanu sabiedrībā un to, ka dažādu cilvēku iesaistīšana mākslas radīšanas procesos var padarīt mākslu kaut nedaudz pieejamāku visiem un mazāk elitāru. Šāda pieredze ļauj pārvarēt stereotipus un skepsi par savstarpējo komunikāciju, pat ja tā norit tiešsaistes formātā. Visi dalībnieki atzinīgi novērtējuši teātra organizācijas “Back-to-Back Theatre” profesionāli veidotās meistarklases un tajā gūto pieredzi par iekļaujošo pieeju, kas arī pašiem dalībniekiem likusi justies piederīgiem un labāk saprastiem.

Rakstu sagatavoja Lauma Purmale, Latvijas Kultūras akadēmijas Specializācijas prakses ietvaros

[1] CAMP – Come and make performance

Atpakaļ