Lauzt stereotipus un spert pirmos soļus iekļaujošas sabiedrības virzienā



Marta beigās Austrālijas organizācija “Back-to-Back Theatre” rīkoja starptautiskas meistarklases “CAMP[1] International”, kurās ar LJTI starpniecību piedalījās arī pieci radošo jomu pārstāvji no Latvijas – Linda Krūmiņa, Reinis Boters, Agate Bankava, Katrīna Dūka un Ada Mihalina. Organizācija “Back-to-Back Theatre” zināma ar to, ka tās izrādēs kā pilntiesīgi mākslinieki piedalās arī cilvēki ar invaliditāti.

Arī šajās meistarklasēs piedalījās cilvēki ar autismu, Dauna sindromu, redzes, dzirdes invaliditāti, kas Latvijā ir mazattīstīta teātra prakse. “Back-to-Back Theatre” piedāvā atšķirīgu pieeju klasiskajām izrāžu un performanču izstrādes praksēm, laužot stereotipus par cilvēkiem ar invaliditāti un garīga rakstura problēmām, viņu rīcības spējām un piederību sabiedrībai. 

Katrs dalībnieks piedalījās vismaz 2-3 meistarklasēs, kuras Austrālijas-Latvijas laika zonu atšķirību dēļ reizēm notika plkst. 5.00 no rīta. Meistarklašu beigās dalībnieki dalījās atziņās un iespaidos par gūto pieredzi, kas ļāvusi mainīt skatījumu par dažādām, reizēm pat ļoti ikdienišķām lietām.

Dejas dramaturģe Linda Krūmiņa piedalījās Skotijas teātra režisora Andrea Kabera Luna (Andrea Cabera Luna) meistarklasē “Kļūdainās instrukcijas” (Faulty instructions). Tās dalībnieki ar neprecīzu instrukciju palīdzību centās izpildīt dažādas ikdienišķas darbības neikdienišķos veidos. Piemēram, viens no uzdevumiem bija veikt darbības lēni un gandrīz neredzamā veidā. Lai arī lēnas kustības vērošana var būt ļoti interesanta un hipnotizējoša, meistarklases uzdevums bija koncentrēties uz citādo domāšanas paradigmu un to, kādas vērtības tā atklāj. Katra novirze no instrukciju stingrās formas vai valodas tika uzskatīta par kļūdu vai nepilnību. Tādējādi meistarklase palīdzēja dalībniekiem lauzt priekšstatu par kļūdu kā izgāšanos vai kaut ko nepieļaujamu. 

Linda Krūmiņa piedalījās arīdzan mākslinieces Keitas Makintošas (Kate McIntosh) meistarklasē “Kā lietas sadalās” (How things come apart), kuras uzdevums bija “sadalīt reizinātājos” dažādus izvēlētus objektus, tādā veidā parādot šo lietu būtību. Daudzām lietām bieži tiek piešķirts emocionālais, vēsturiskais fons, materiālā nozīme un citi neizmērāmi faktori, kuru dēļ ir grūti no tiem atteikties vai tos zaudēt. Praktiskā meistarklase ļāva dalībniekiem palūkoties no malas uz lietām, kas mums ikdienā ir apkārt, un apzināties, kādā mērā mūsu iedomas spēj mainīt lietu būtību. 

Austrālijas mākslinieces Samaras Heršas (Samara Hersch) meistarklases “Radikāli veidi, kā būt kopā” (Radical ways of being together) dalībnieki pētīja sarunu kā izrādes galveno veidotāju, koncentrējoties uz tās vieglumu, patiesumu, ievainojamību un atklātību. Meistarklases sarunās piedalījās dažāda vecuma, tautības un profesiju pārstāvji. Darbnīcas laikā Lindai izdevās piedzīvot sarunu ne tikai kā saziņas, bet arī performances elementu. Saruna ir visvienkāršākais saziņas elements, tomēr veidot ikdienā atklātu sarunu ir salīdzinoši grūti, tādēļ tiek izmantoti dažādi simboli, līdzības, mājieni un citi elementi, kas saziņu padara mazāk neērtu. Skaidri, vienkārši norādījumi un daudz interpretācijas telpas skatītājam/ dalībniekam paver daudz plašākas pieredzes iespējas, nekā to var paredzēt pats autors. 

Rezidences “Crossroads Arts” pārstāvja, mākslinieka Brendena Borellini (Brenden Borellini) un iekļaujošās mākslas praktiķes Autumn Skuthorpe meistarklasē “Taktilas sajūtas/Taktilas kartes” (Tactile senses/Tactile maps) ar dzejas, kustību un ķermenisko sajūtu starpniecību tika pētīts, kā mēs jūtamies, izmatojot visas savas maņas. Šajā meistarklasē piedalījās māksliniece Katrīna Dūka un producente Ada Mihalina (Polija). Tās dalībnieki ar kustību, sajūtu un dažādu maņu starpniecību veidoja komunikāciju ar citiem dalībniekiem, to vidū jauniešiem ar invaliditāti, strādājot gan grupā, gan pāros un meklējot dažādus jaunus komunikācijas veidus. Noslēgumā katrs dalībnieks sacerēja taktilu dzejoli, izmantojot savu ķermeni, tādā veidā liekot zust nedrošības sajūtai un veidojot izpratni par to, ka komunikācijas robeža starp dažādiem cilvēkiem ir iedomāta un itin viegli pārvarama. 

Fizisko performanču veidotāja un mākslinieka Robija Sindža (Robbie Synge) meistarklase “Mūsu telpās” (In our rooms) bija kā eksperiments, kas satuvina cilvēkus, rotaļīgi mainot ķermeņa un ainavu telpas. Meistarklasē piedalījās horeogrāfe Agate Bankava un Ada Mihalina. Tās laikā dalībniekiem bija iespēja atklāt sevi un savu telpu, kas ir kā komforta zona, ikvienam meistarklases dalībniekam no visas pasaules. Eksperiments ļāva dalībniekiem atvērties, padarot sevi ievainojamu un daloties informācijā, kuru, iespējams, nezina pat tuvākie ģimenes locekļi. 

Kalifornijas fotogrāfes Elīzas Grigorijas (Eliza Gregory) meistarklasē “Fotogrāfija un maigums” (Photography and tenderness) tika meklētas atbildes uz jautājumu, kas notiek ar mūsu identitāti, kad mēs tiekam saplacināti attēla plaknē? Šī pieredze Agatei ļāva apjaust, ka attēla vēstījuma saistošākā daļa slēpjas aiz tā un ir acij neredzama. Attēls ir kā spēka un varas simbols, kas nes redzamā pagātni un veido vēsturi, taču caur attēlu var piekļūt arī savas dzīves mirkļiem, kuri tikai pašam ir redzami un zināmi. 

Aktiera Saimona Lahertija un režisores Keitas Sulanas (Simon Laherty and Kate Sulan) meistarklasē “Ups!..Es to atkal izdarīju” (Oops!.. I did it again nosaukums ņemts no mūziķes Britnijas Spīrsas populārās dziesmas), izmantojot improvizāciju, deju un viktorīnas jautājumus, tika meklētas atbildes uz jautājumu, kādēļ slavenības tiek idealizētas un no kurienes rodas apsēstība ar populāriem cilvēkiem. 

Performanču veidotāja un mākslinieka Markusa Īana Makenzija (Marcus Ian McKenzie) meistarklasē “Ko mēs straumējam, kad mēs straumējam par straumēšanu” (What we stream about when we stream about streaming) piedalījās aktieris Reinis Boters, un tās laikā tika veidota performance ar datora ekrānu, izmantojot virkni valodas locīšanas paņēmienu, kas tekstu pieņem par faktūru un otrādi. Dalībnieki veica dažādus vingrinājumus, kas bija saistīti ar valodas dekonstrukciju un jaunradi. Meistarklases vadītāja gaumes un darba stila ietekmē izrādes veidošana par sava datora darba virsmu bija īpaši atmiņā paliekoša. 

Teātra režisores Bronas Battenas (Bron Batten) meistarklasē “Improvizācija un paredzētā telpa” (Improvisation and the devising space) Reinis kopā ar citiem dalībniekiem piedalījās dažādās teatrālās etīdēs, kurās ar iztēles palīdzību ikdienas priekšmetiem tika piešķirta cita identitāte, piemēram, piešķirot sentimentālu un emocionālu vērtību kaut vai tualetes papīram. 

Meistarklašu laikā dalībnieki varēja sastapt dažādus cilvēkus ar atšķirīgām fiziskajām dotībām un invaliditāti, dažādu profesiju pārstāvjus ar atšķirīgām prasmēm, pieredzēm un zināšanām, kas ir licis aizdomāties par ikviena cilvēku iekļaušanu sabiedrībā un to, ka dažādu cilvēku iesaistīšana mākslas radīšanas procesos var padarīt mākslu kaut nedaudz pieejamāku visiem un mazāk elitāru. Šāda pieredze ļauj pārvarēt stereotipus un skepsi par savstarpējo komunikāciju, pat ja tā norit tiešsaistes formātā. Visi dalībnieki atzinīgi novērtējuši teātra organizācijas “Back-to-Back” profesionāli veidotās meistarklases un tajā gūto pieredzi par iekļaujošo pieeju, kas arī pašiem dalībniekiem likusi justies piederīgiem un labāk saprastiem.

 

Rakstu sagatavoja Lauma Purmale, Latvijas Kultūras akadēmijas Specializācijas prakses ietvaros

[1] CAMP – Come and make performance



Atpakaļ