LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

Iepazīstinām ar Velgu Polinsku – vienu no šī gada festivāla “Homo Novus” piekļūstamības padomdevējām, zinātņu doktori un LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latviešu valodas institūta zinātnisko asistenti, kas ikdienā pilda vēl daudz dažādu lomu. “Homo Novus” šogad īsteno projektu “Izrāžu piekļūstamības un auditorijas atbalsta risinājumu īstenošana”, kas, pateicoties Rīgas apkaimju iedzīvotāju centra Sabiedrības integrācijas projektu konkursa grantam nevaldības organizācijām, ļaus pielāgot izrādes jaunām auditorijām – cilvēkiem ar redzes, dzirdes, kustību traucējumiem un neirodažādību. Maijs ir arī vieglās valodas mēnesis, kas atgādina par saprotamas un piekļūstamas komunikācijas nozīmi ikvienam.

Kā ikdienā paiet tava darba diena tieši saistībā ar kultūru un mākslu? 

Mana darba diena ir lielā mērā saistīta ar kultūru un mākslu, jo es esmu vijolspēles pasniedzēja un mācu topošos mūziķus. Tas ir mans pamatdarbs, to es daru visvairāk dienu nedēļā. Bet es esmu arī diezgan aktīvs kultūras patērētājs, tā ir mūsu ģimenes galvenā atpūtas forma – apmeklēt koncertus un teātri. To mēs kopā darām visbiežāk. 

Tātad tu esi pētniece, tu esi māksliniece, pedagoģe, mūziķe. Tev ir ģimene. 

Un kopā ar savu domubiedri un draudzeni pirms pieciem gadiem nodibinājām biedrību “Dauna sindroms Latvija”. Mums abām ir dēli ar Dauna sindromu. Mēs ieraudzījām, ka viņu tā brīža ikdiena un perspektīvas nav tādas, kādas mēs vēlētos. Tā kā mēs neesam tādi cilvēki, kuri gaida visu kā uz paplātes, nospriedām, ka mums ir pietiekami daudz enerģijas, apņēmības, ideju un redzējuma, lai mēs pašas pieliktu savas pūles un virzītu šo pārmaiņu ceļu kaut kādā sev vēlamā gultnē. Un man šķiet, ka mums iet diezgan labi. Mēs pa šiem pieciem gadiem esam izdarījušas ļoti daudz, īpaši ņemot vērā, ka mums abām tas ir tāds brīvo nakšu un svētdienu darbs pēc pilnas slodzes pamatdarbiem. Turklāt abas arī studējām, mums abām ir ģimenes, un tad biedrībai tiek tas, kas paliek pāri. Tomēr tas nozīmē, ka esam strādājušas no sirds. Tas nav bijis naudas vai mūžīgās slavas vadīts pasākums, bet patiesa vēlme pēc būtības stiprināt tās daudzās foršās lietas, kas jau notiek, bet kuras varbūt nenotiek tik lielā mērā kā gribētos. 

Kas bija tās jomas, kuras jūs gribējāt mainīt? Kā jums abām pietrūka? Kādēļ šī biedrība bija jums vajadzīga? 

Lai gan mēs un vēl daudz citu nevaldības organizāciju līdz tam vēl neesam nonākušas, bet tā primāri būtu cilvēku ar invaliditāti uztveršana par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem un iespēja dzīvot patstāvīgu, jēgpilnu dzīvi. Tie ir mūsu lielie mērķi, bet mēs saprotam, ka nepieciešams pārvarēt daudz mazu pakāpienu, lai līdz tam nokļūtu. Sākām ar sabiedrības informēšanu – stāstām, ka, ziniet, te aiz jūsu durvīm arī dzīvo cilvēki, kurus jūs varbūt nekad neieraugāt, jo viņi dzīvo citā burbulī. Otrkārt, mēģinām stiprināt arī ģimenes, parādot perspektīvu, kam pašas ticam: proti, tas, ka tavā ģimenē ir ienācis bērns ar invaliditāti, nenozīmē, ka tagad visu atlikušo mūžu būs jāslēpjas. Stiprinām pārliecību, ka patiesībā jūs drīkstat, varat un jums vajag darīt visu to pašu, ko dara tipiskās ģimenes. Tie ir divi tādi pašreizējie biedrības virzieni. 

Vai vari ieskicēt, kādas konkrētas darbības esat darījuši – vai tās ir komunikācijas kampaņas vai svētki, vai varbūt piesaistījuši kādu investoru? 

Mēs ļoti priecātos, ja atrastos investors, kas mums piešķirtu kādu miljonu. Mums būtu, ko ar to darīt. Bet mēs ļoti daudz strādājam ar informatīvajām kampaņām, it īpaši ap 21. martu, kas ir Dauna sindroma diena. Mums ir vairāki jau tradicionāli pasākumi. Šis bija ceturtais gads, kad kāds labi zināms Latvijas mūziķis rada jaunu dziesmu un videoklipu par godu Dauna sindroma dienai. Mūsu nosacījums, uzrunājot māksliniekus, ir tāds, ka videoklipā obligāti jābūt cilvēkam ar Dauna sindromu. 

Tad mums ir katru gadu jauni mācību materiāli skolām – bez maksas lejupielādējami mūsu vietnē daunasindroms.lv. Tās ir prezentācijas, darba lapas, uzdevumi, stundu plāni, lai klasēs varētu runāt par Dauna sindromu, dažādību un par iekļaušanu. 

Mēs vēlamies pievērst uzmanību – vienalga, vai tas būtu 10 sekunžu īss informatīvais rullītis pie veikala kases vai intervijas televīzijā, radio stacijās. Dalāmies ar mūsu pieredzi, biedru dzīvesstāstiem un visa gada griezumā informējam par sevi un saviem mērķiem. Es nesen rēķināju, ka pa šiem pieciem gadiem ar savām kampaņām esam sasnieguši vairāk nekā 300 tūkstošus cilvēku Latvijā. Tas ir tāds liels skaitlis, un mēs varam sev uzsist pa plecu. 

Savukārt ģimeņu stiprināšanai mums ir vairāki pasākumi tieši mūsu biedriem. Mēs rīkojam četru dienu garu nometni, uz kuru visas ģimenes brauc kopā. Tur ir gan vienkārši kopā pavadīšanas laiks, gan izglītojošas nodarbības vecākiem par to, kā labāk attīstīt savu bērnu prasmes, lai veicinātu viņu patstāvību. Mums ir arī emocionālās stiprināšanas pārgājiens, kurā piedalās tikai vecāki, bet arī tā ir iespēja būt kopā ar sev līdzīgiem cilvēkiem un mazināt vientulības un aizmirstības sajūtu. Mūsu ikgadējo Ziemassvētku pasākumu apmeklē vairāk nekā simts dalībnieku. 

Informācija un emocionālais atbalsts – ir! Bet kādas ir iespējas, kas ir tie pasākumi, kur, teiksim, cilvēks ar neirodažādību, ģimenes, kurās ir bērni vai ģimenes locekļi ar neirodažādību, satiekas ar pārējo sabiedrību? Kuri ir tie formāti? 

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Tāpēc arī es runāju par vecāku stiprināšanu, jo daudziem vecākiem ir sajūta, ka mūsu ģimene nevar iet, piemēram, uz to pašu teātri, jo mēs traucēsim citiem. Piemēram, pēdējā Ziemassvētku pasākumā uzdāvinājām visām ģimenēm iespēju apmeklēt Latvijas Leļļu teātri, un paldies teātrim par šo doto iespēju! Bija vecāki, kas pēc tam rakstīja, ka viņi nekad nebija iedomājušies, ka viņi ar savu bērnu var apmeklēt Leļļu teātri, ka viņi pirmoreiz mūžā kopā apmeklējuši teātri. Un tas savā ziņā ir paradoksāli, jo Leļļu teātris manā ieskatā ir vispār radīts, lai varētu iepazīt teātra pieredzi. Taču vecākiem bija sajūta, ka viņiem tas nepienākas. Patiesībā jau tādu drosmīgo vecāku aizvien nav daudz, bet viņu kļūst vairāk. 

Un tomēr tas ir jautājums arī par formātu, jo ir tādi pasākumi, piemēram, akadēmiskās mūzikas koncerti, kurus gribas baudīt klusumā. Nav jābūt cilvēkam ar invaliditāti, pietiek ar omītēm, kas čaukstina savas konfektes, vai cilvēkiem, kas skaļi apspriež to, kas notiek uz skatuves. Tas traucē. Līdz ar to ir grūti atrast visdusceļu starp to, kur es varu būtu un kas ir iederīgi, un to, kur es kādam traucēšu. Bet noteikti nedrīkst rasties situācija, ka tad mēs vispār nekur neejam. Pie atbildēm var nonākt, tikai eksperimentējot. 

Es zinu, ka ir bijuši atsevišķi koncerti tieši bērniem un jauniešiem, kuriem ir dažādi traucējumi, un tie dažkārt ir grūti arī mūziķiem, citiem klausītājiem, bet jauniešiem tā ir ļoti liela un vērtīga pieredze. Tā vienmēr ir tāda balansēšana starp to, kas ir pieņemami un kas nav, kur es varu riskēt un uzdrošināties. Es vienmēr varu izvērtēt, vai es kā vecāks, piemēram, muzejā varu paciest citu apmeklētaju skatienus, ka mans bērns iepazīst ekspozīciju citādā veidā, nevis rātni, ar rokām aiz muguras iet un noteiktu laiku uzkavējas pie katra priekšmeta, apzinoties, ka tā ir iespēja manam bērnam paplašināt redzesloku, gūt jaunu pieredzi. Ideālajā pasaulē mums būtu iespēja visur satikties. 

Man šķiet, ka vēlme apmeklēt kultūras notikumus rodas no pieredzes, kādus pasākumus apmeklē ģimene, kur tiek braukts skolas ekskursijās, un tad pēc tā, ko esi pieredzējis, vari izvērtēt, vai man drīzāk patīk kaut kas tumšāks vai gaišāks, vizuālā vai skatuves māksla. Jūs esat aktīvi kultūras patērētāji, neskatoties uz augstajiem sliekšņiem un šķēršļiem. Kas patīk tavam dēlam? Kas jūsu ģimenē ir norezonējis? 

Viņam ļoti patīk viss Leļļu teātra repertuārs. Viņš citē izrādes vēl gadu, pusotru pēc tam, kad viņš ir tās noskatījies, viņš zina, uz kādām izrādēm ir iegādātas biļetes, ļoti gaida tās. Viņš ir ļoti uzticīgs teātra apmeklētājs. Mēs bieži ejam uz koncertiem, un mūsu ģimenes specifikas dēļ mēs ejam uz smagās mūzikas koncertiem vienlīdz daudz kā uz akadēmiskās mūzikas koncertiem. Un bērni mums nāk līdzi uz abiem. Mans dēls akadēmiskās mūzikas koncertus apmeklē no trīs gadu vecuma, un es aizvien gandrīz katru reizi pēc koncertiem saņemu komentārus, ka mans bērns neticami rātni sēž un var ilgi noklausīties tik nopietnas programmas. Mums ir bijis gadījums, kad ejam uz Pēterbaznīcu un pie biļešu pārbaudes brīdina, ka būs jāiet ārā, ja taisīs troksni, bet es atbildu – nebūs! Jo es zinu, ka viņš baudīs šo koncertu klusām. Viņš ir ļoti pieredzējis koncertu apmeklētājs. 

Jūs tiešām esat īpaši, jo man ar neirotipiskiem mazajiem nav izdevies mierīgi apmeklēt šāda veida koncertus. Un kā ar citām ģimenēm, ko citi izvēlas apmeklēt? 

Tas ir atkarīgs no katras ģimenes. Ir cilvēki, kuri regulāri apmeklē muzejus. Muzejos pēdējā laikā domā par ekspozīcijām un pasākumiem bērnu un jauniešu auditorijai. Lai būtu ne tikai audio gidi, bet arī nodarbības, kuras apmeklē gana daudz man zināmu ģimeņu. Vēl iecienīti ir dažādi brīvdabas pasākumi. Daba dod mazliet vairāk brīvības tikt vaļā no savām bailēm, ka tu būsi kādam traucēklis, jo brīvdaba pati par sevi nekad nav pārspīlēti klusa. Citas ģimenes apmeklē kinoteātrus, bet tas tiešām ir atkarīgs no ģimenes interesēm. 

Kas ir vislielākais šķērslis gan ģimenei, gan arī pašam cilvēkam ar neirodažādību, kas viņu attur no kultūras pasākumu apmeklēšanas? 

Es, protams, nevaru runāt par visiem, bet es domāju, ka daļai vecāku tās ir bailes par nespēju atbilst standartiem. Savukārt tiem, kas jau dzīvo patstāvīgi, tā visdrīzāk ir nespēja iegūt kultūru patstāvīgi jeb atkarība no kāda, kas tev nopērk biļeti, parāda, uz kurieni jāiet, izstāsta, kas tur notiks, proti, ka mums tā vide nav iekārtota tā, lai tu pats varētu to visu izdarīt. 

Kamēr vecāki vēl ir aktīvi, viņi ņem bērnus līdzi, bet arī neirotipisko cilvēku pasaulē vienā brīdī pusaudzim ir pašam jāspēj noorientēties piedāvājumā – viņiem ir sava gaume, kas laika gaitā ir izveidojusies, vēlmes, ar ko jārēķinās. Es saprotu, ka arī cilvēki ar neirodažādību ir dažādi, tomēr no kultūras organizatoru puses, ko tu ieteiktu – ko mēs varam darīt, lai kaut mazliet atvieglotu šo patstāvību vai kā nolaist slieksni zemāk cilvēkiem, kuri jūtas izstumti. 

Man liekas, ka tas sākas ar ideju, ka mūsu iestādē var būt apmeklētāji, kas līdz šim pie mums nav bijuši. Visas pārmaiņas sākas ar domu, ka mēs varam piedāvāt kaut ko vairāk un varam uzņemt savā teātrī, koncertzālē, muzejā, jebkur citur cilvēkus, kurus mēs līdz šim esam uzskatījuši par nepiemērotiem mūsu iestādes apmeklējumam. Domāju, ka ir grūti nodrošināt piekļūstamību pilnīgi visos aspektos, bet tas nenozīmē, ka nevajag darīt vismaz kaut ko vienu. Ja jūs, piemēram, izdomājat, ka varat piedāvāt pieredzi neredzīgiem cilvēkiem, sāciet ar to! Sāciet ar audio aprakstiem, ar vietnes sakārtošanu, lai to var lasīt ar ekrāna lasītāju. Nodefinējiet vienu mērķauditoriju, jo, kā jau teici, neirodažādības spektrs ir milzīgs. Nav iespējams aptvert visu, un man liekas, ka tā ir visbiežākā kļūda, kuras priekšā nolaižas rokas. Ja tu mēģini savā senlaicīgajā mājā ar vītņu kāpnēm, kurā nav lifta, ieviest pilnīgi visu, tas nav uzreiz iespējams. Iesaku sākt pa drusciņai – ar kaut ko vieglu – un pamazām to piedāvājumu paplašināt, un tas jau būs daudz vairāk nekā pateikt, ka te nekā nav, mēs neko nevaram, mums visi nāk ar pavadoņiem, mēs nevienam neko nedarīsim.

Skaidrs, ka tas viss kaut kur atduras, bet tomēr katrs skatītājs, kurš ienāk teātrī, pienes jaunu perspektīvu un padara sarunu interesantāku un bagātāku. Festivālā “Homo Novus” sākām ar fizisko piekļūstamību, tad mēģinājām saprast, kā izrādes var apmeklēt nedzirdīgi vai vājdzirdīgi cilvēki, tad šoreiz – kaut kādā jau piektajā vai sestajā gadā kopš pievēršam uzmanību piekļūstamības veicināšanai – mēģinām lūkoties neirodažādības virzienā. Tā mums ir visnezināmākā šobrīd, jo ietver ļoti plašu cilvēku spektru, bet tāpēc esam piesaistījuši tevi un citus padomdevējus, lai varētu identificēt pirmos pielāgojumus, ko varam izmēģināt festivālā. Viens no tiem ir relaksētais formāts vismaz dažām izrādēm vai atrašanās brīvdabā – to mēs šī gada programmā esam ņēmuši vērā. Kas vēl ir tādi būtiski vides pielāgojumi, kas padara apmeklējumu vienkāršāku cilvēkam ar neirodažādību? 

Kā jau tu saki, sākt ar vides piekļūstamību ir vieglāk, jo tā ir vieglāk saprotama, var paskatīties kaut kādus standartus. Bet viss, kas attiecas uz psihisko veselību vai intelektuālo attīstību, ir jau sarežģītāks, jo katrs cilvēks ir unikāls. Ļoti svarīga ir iepriekšēja sagatavošana tam, kas notiks, – tas ir būtisks solis, kas mūsu apziņā var šķist pretrunā ar kultūru kā tādu nezināmu  piedzīvojumu, proti, mēs vēlamies, lai izrādes un koncerti ir kā pārsteigumi. Cilvēkiem ar neirodažādību ir svarīgi sev nepieciešamajā apmērā iepazīties ar to, kas viņus sagaida. Gan to, kā pasākums noritēs, kāds būs izrādes ilgums, cik cēlienos tā būs, kas būs pirmajā cēlienā, vai būs kādi skaļi trokšņi. Šobrīd, piemēram, ir pilnīgi pašsaprotami, ka teātri brīdina par smēķēšanu uz skatuves. Tas nenozīmē, ka pie izrādes apraksta vajadzētu norādīt visu, kas notiks, bet jādod cilvēkam iespēja, ja viņam ir šāda vajadzība, saņemt šo informāciju – sīkāk aprakstīt notikumu gaitu, sižetu, lai cilvēks var sagatavoties izrādes apmeklējumam. Vismaz manā pieredzē iepriekšēja paredzamība ir tiešām būtiska. 

Saistībā ar tevis aprakstīto instrukciju došanu par to, kas notiks, un vispār par to, kā mēs komunicējam par kultūru, jāpiemin vēl viena tava nodarbošanās – vieglā valoda. Kur tā pašlaik Latvijas kultūrā parādās? 

Vieglā valoda Latvijā pagaidām visvairāk iedzīvojusies muzeju nozarē. Kopumā vieglā valoda Latvijā aizvien tiek uztverta par apdraudējumu. Es nezinu, kā uz to skatās kultūras cilvēki, bet cilvēki, kas veido kultūras pasākumu aprakstus, izmanto ļoti poētiskus, garus teikumus ar salīdzinājumiem, pretnostatījumiem, epitetu rindām, vecvārdiem – tas viss ir neticami skaisti un paspilgtina to mūsu piedzīvojumu, bet ne visiem tas der. Noteikti var rasties tāda sajūta, ka, uzrakstot šo pašu aprakstu vieglajā valodā, kas vairs nebūs tik poētisks, var pazaudēt kaut kādu pievienoto vērtību. Es nezinu, kā uz to raugās šo aprakstu veidotāji, jo tādi apraksti vieglajā valodā šobrīd netiek aktīvi piedāvāti. Bieži vien organizatori domā par tehnoloģiskiem risinājumiem – vietnes uzlabojumiem, ierīcēm, bet stipri retāk par satura piekļūstamību, ko var nodrošināt ar vieglo valodu. 

No kultūras organizētāju puses varu padalīties, ko mums ir devusi domāšana par piekļūstamību, proti, tā ir ne tikai jauna, interesanta auditorija, tostarp mākslinieki, kurus mēs iepriekš nebijām iepazinuši, bet patiesībā arī citas sabiedrības grupas, kurām šis pielāgojums pēkšņi arī padara šo vietu negaidīti pieejamāku – gan pusaudži, gan māmiņas ar maziem bērniem. Kaut vai fiziskā piekļūstamība to ir panākusi. Domājot par komunikāciju, pasaule šobrīd ir tik pārpilna ar informāciju, ka brīžam arī neirotipiskam, trauksmainam cilvēkam noder vieglās valodas apraksts. Tu reiz teici, ka vieglā valoda nav alternatīva literatūrai, bet gan darbojas kā brilles tiem, kam ir vāja redze. 

Es brilles bieži izmantoju kā salīdzinājumu savās nodarbībās – man bieži saka, ka brilles jau nu nav nekāda speciāla vajadzība, jo tās taču ir tik daudziem, bet, ja jūs saražosiet 7 miljardus briļļu ar -7 stiprumu, tas nekādā veidā neveicinās piekļūstamību. Tāpat arī informāciju vajag daudziem. Taču nevar dzīvot ar apziņu – es varēju izlasīt, citiem arī jāvar izlasīt! Gan kultūras piekļūstamība, gan sabiedrības atvērtība un iekļaujoša vide sākas ar apziņu, ka ikvienam ir tiesības būt. Arī tad, ja viņi neatbilst maniem standartiem par to, kādiem cilvēkiem vajadzētu būt. 

Kad domājam par komunikāciju, domājam par otru, bet kādu mēs šo otru iztēlojamies? Kā tādu cilvēku, ko mēs satiekam un pazīstam, bet, ja mēs nesatiekam cilvēkus ar neirodažādību vai cilvēkus ar ļoti atšķirīgu kultūru, mēs viņus arī nevaram iztēloties savā kultūrā. Varbūt tev ir kāds pozitīvs piemērs, kur cilvēks ar invaliditāti vai neirodažādību ir nonācis starmešu gaismā? Vai tev ir kāds favorīts, par kuru šķiet, ka tas spēcina kopienu? 

Tas nav specifiski par kultūru, bet mums bija neticami lieliska iespēja piedalīties Pasaules Dauna sindroma kongresā pirms trim gadiem, kur gandrīz viss apkalpojošais personāls bija cilvēki ar Dauna sindromu. Viņi pieteica runātājus, pasākumā koordinēja ēšanu, norādīja, kurās telpās kas ir, izsniedza kartītes un tā tālāk. Kongress notika sešās paralēlās plūsmās, no kurām divās uzstājās tikai cilvēki ar Dauna sindromu, daloties pieredzes stāstos par savu biznesu, patstāvīgas dzīves uzsākšanu, darba prasmju apguvi. Mums tobrīd bija parādījušās šaubas, vai ejam pareizā virzienā, un šis pasākums parādīja to, ka tas, ko esam iztēlojušās kā savu dzīves lielāko sapni, ir iespējams. Tas vēl ilgi mūs spārnoja.

Tu man tikko iemeti iedvesmas dzirksteli. Man šķiet, ka tev vajadzēs nodot informāciju mūsu festivāla potenciālajiem brīvprātīgajiem! 

Es domāju – noteikti!

 

Foto: Guna Rubule

Atpakaļ