Endijs Fīlds: Sastapšanās. Piemirstie prieki, ko sniedz tikšanās klātienē

“Homo Novus” festivāla apmeklētājiem labi pazīstamā britu mākslinieka Endija Fīlda jaunākā grāmata “Sastapšanās. Piemirstie prieki, ko sniedz tikšanās klātienē” (Encounterism. The Neglected Joys of Being in Person, 2023) ir maigs atgādinājums, ka dzīve sastāv no satikšanās un šķiršanās. Deviņās esejās viņš stāsta par sastapšanos ar svešiniekiem, pieskārieniem un šķietami nenozīmīgiem mirkļiem, kuros mūsu dzīves krustojas ar citu cilvēku dzīvēm. Tā ir grāmata, kas aicina no jauna ieraudzīt ikdienišķo un atcerēties, cik neparasta patiesībā ir satikšanās ar otru cilvēku.

Endijs Fīlds (Andy Field) ir britu mākslinieks, rakstnieks un kurators, kurš kopā ar radošo partneri Bekiju Dārlingtoni un visdažādākajiem bērniem visās pasaules malās īstenojis iniciatīvas teātra, literatūras, vizuālās mākslas un urbānisma jomā, rosinot pilnīgi jauna veida sarunu un sadarbību starp bērniem un pieaugušajiem. 

Endijs vairākkārt ir piedalījies festivālā “Homo Novus” ar izrādēm “Noktirne”, “Skata punkts” un projektu “Rīgas grāmata”. Endijs un Bekija atgriezīsies Rīgā arī 2027. gada festivālā ar starptautiskā projekta “The Book of Dreaming” noslēdzošo notikumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Endijs ir arī plaši pazīstams autors un publicists, kura raksti publicēti tādos izdevumos kā The Washington Post, The Guardian, The Telegraph un The Scotsman. 

Fragments no grāmatas priekšvārda:

Kā daudzus bērnus, arī mani bērnībā valdzināja pieaugušo ikdiena – pavisam parastas lietas, kuras vecāki un citi pieaugušie šķietami vairs paši neievēroja. Atceros, cik aizraujoši šķita, ka ir tādi restorāni, kur var piebraukt un saņemt pasūtījumu, neizkāpjot no automašīnas, vai arī, piemēram, aiziet uz frizētavu. Reiz kādā brīvdienu ceļojumā mēs stāvējām ielas stūrī svešā pilsētā un, tiklīdz pacēlām roku, taksometrs apstājās – tieši pie mums. Atceros arī, kā autovadītāji mēdza pamirkšķināt cits citam ar lukturiem, lai pateiktu “paldies”, un to, ka es drīkstēju piezvanīt uz tēta darbu un reģistratore mani uzreiz savienoja ar viņu. Tā vietā, lai ģimene spēlētu mazas izrādes, man labāk patika iekārtot veikalu pie savas istabas durvīm un lūgt brālim nosaukt dažādas preces, lai es varētu pārbaudīt, vai tās ir noliktavā. Pieaugušo pasaule šķita neizsmeļami sarežģīta un pilna brīnumu. Īsta dārgumu krātuve, pilna savādiem noteikumiem un rituāliem, kas tikai to vien gaidīja, kad kāds tos atklās.

Gadiem ejot, šo sajūsmu saglabāt kļuva grūtāk, bet zināmā mērā tas ir labi. Varētu būt visai nogurdinoši un laikietilpīgi dzīvot nemitīgā izbrīnā – ik uz soļa apstāties, lai apbrīnotu katru tirdzniecības automātu, vai katru dienu no jauna priecāties par kafijas pasūtīšanu. Tomēr arī pieaugušā vecumā esmu sapratis, ka ir vērts mēģināt kaut daļēji saglabāt šo jūsmu, jo tā ļauj atkal un atkal pievērst uzmanību ikdienas pasaules detaļām, kuras bieži paliek nepamanītas.

Mākslinieks Alans Kaprovs reiz teica: “Ikdienas vide un priekšmeti – vai tie būtu mūsu ķermeņi, drēbes, telpas vai, ja vajadzīgs, Četrdesmit otrās ielas plašums – ir pelnījuši mūsu nedalītu uzmanību. Mums jāļaujas to valdzinājumam un jāļauj tiem sevi apžilbināt.” Esmu veltījis lielu daļu savas dzīves, meklējot šo apžilbumu. Kā ļaut sev brīnīties par kaut ko tādu, ar ko sastopamies ik dienu? Kā raudzīties uz visu apkārtējo pasauli ar vērību, kādu parasti veltām tikai tam, kas skaitās svarīgs vai īpašs?

Uz šiem jautājumiem esmu mēģinājis atbildēt ar mākslu, ko radu. Pēdējos sešpadsmit gadus esmu veidojis neparastas izrādes ikdienišķās vietās – kafejnīcās un kinoteātros, uz jumtiem, parkos un pilsētu un mazpilsētu ļaužu pilnajās ielās. Tas ļāvis man veltīt ilgāku laiku pārdomām par šīm ikdienas telpām un par to, kādas sastapšanās mēs tajās pieredzam. Izrāde uz īsu brīdi padara ierasto neparastu, ļaujot cerēt, ka arī citi cilvēki varēs uz to paraudzīties citādi.

Šī grāmata turpina to, ko es jau daru savā mākslas praksē. Tās pamatā ir šī rotaļāšanās ar ikdienas dzīvi, kas ļauj pastāstīt par visdažādākajām ikdienišķām cilvēku tikšanās reizēm. Par sastapšanos ar frizieriem, naktskluba apmeklētājiem vai svešiniekiem, kam paietu garām uz ielas – par brīžiem, kas nemanīti izšķīst plašajā apkārtējās rosības okeānā. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem mīrkļiem. Sīkiem saskarsmes brīžiem, kas mīt pelēkajā zonā starp rutīnu un rituālu. Veidiem, kā satikties, pie kuriem esam pieraduši un kurus varbūt pat uzskatām par pašsaprotamiem.

Šis ir stāsts deviņās esejās par dažām no šīm sastapšanās reizēm. Dažās sastopamies ar svešiniekiem, citās – ar draugiem un paziņām. Dažas notiek pasaulē ap mums, citas – tādās vietās kā kinoteātri un publiskie parki vai pat pa tālruni.