| RAKSTI BRĪVAJAM FORUMAM |
| Saņem ziņas e-pastā |
|
| Maija Treile recenzē Homo Alibi "Kultūras forumā" | |
| Maija Treile rakstā "Zaķītis pret muļķi", kas publicēts šīsnedēļas "Kultūras Forumā", secina, ka izrādes lekcijas žanrs Latvijas teātrī ir ļoti aktuāls un vajadzīgs. | |
| Zaķītis pret muļķi Šogad Homo Alibi tēma bija izrāde-lekcija, un kopējā festivāla programma pārliecināja – šis žanrs ir ļoti aktuāls un vajadzīgs Maija TREILE, Kultūras Forums, 03.09.2010. Svētīgi, ka ir tāds Latvijas Jaunā teātra institūts, kas ik gadu – vai ar festivālu Homo Novus vai, kā šogad, Homo Alibi – atklāj Latvijas teātra sezonu ar kārtīgu smadzeņu šūnu izvingrināšanu, pārdomām par teātra, un ne tikai, procesiem, ļauj iepazīt dažādas formas un teātra valodas iespēju aktualitātes, turklāt veiksmīgi samaisa vietējos ūdeņus ar plašākiem. Homo Alibi no 26. līdz 28. augustam noritēja dažādās telpās – Andrejsalā, Jaunajā Rīgas teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī. Tikai trīs dienas, bet intensitāte – gana liela. Festivāla noslēguma dienā akcija Domāšanas maratons ilga no divpadsmitiem dienā līdz deviņiem vakarā faktiski bez pārtraukumiem, bet punktu festivālam pielika grupas Krupja klade koncerts desmitos vakarā. Arī abās iepriekšējās dienās cītīgam apmeklētājam bija jāpagūst noskatīties pa diviem darbiem ik vakaru. Protams, vienmēr var izvēlēties vienu vai pāris pasākumus, ko festivāla laikā apmeklēt, tomēr īpašs jaukums ir piedalīties maksimumā, lai ieraudzītu, kā atsevišķi festivāla komponenti savienojas polilogā, veidojot vienotu struktūru, kuras elementi cits citu papildina. Man gandrīz izdevās – nobastoju vien iesvaidīšanu publiskās relativitātes un manipulācijas mehānismu gudrībās sabiedrisko attiecību speciālista Jāņa Riņķa vadībā. Šogad eksperimentālā teātra festivāla tēma bija izrāde-lekcija, un kopējā festivāla programma pārliecināja – šis žanrs ir ļoti aktuāls un vajadzīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lekcijas specifika liek tās veidotājam izturēties satura ziņā atbildīgāk, lielākajā tiesā gadījumu liekot pašam sev apzināties vēstījumu, savu attieksmi pret to, doties izpētāmās teritorijās, līdzi vedot arī skatītāju (kam it kā būtu jābūt pašsaprotami jebkura žanra ietvaros). Otrkārt, šī tandēma izrādes jeb performances komponenti iespējams interpretēt visai daudzveidīgi, kā tas arī notika festivālā. No vienas puses, žanrs mudina uz profesionālu koncentrēšanos, no otras puses – atbrīvo radošo enerģiju. Nosacīti Homo Alibi programmu var iedalīt trīs blokos – divas viesmākslinieku izrādes, divas latviešu pirmizrādes un Domāšanas maratons, kurā piedalījās gan latviešu, gan ārvalstu dažādu jomu profesionāļi. Tomēr, kā jau minēju, programma veidoja daudz kompleksākas saites, mudinot domāt vairāk par procesu, ko veido atsevišķi mozaīkas gabaliņi. Tādēļ arī nerunāšu par festivāla notikumiem hronoloģiski, apskatot katru atsevišķi, kaut būtu vērts. Vispirms jāatgriežas dienu pirms festivāla – 2010. gada 25. augustā, kad Dailes teātra (DT) pagrabā jaunie aktieri kopā ar režisori Lauru Grozu prezentēja pašiniciatīvas projektu – izrādi Brīvības 36, kas vēsta par protestētāju telšu pilsētiņu iepretim Ministru kabinetam. Pastāstīsim stāstu iz dzīves – tas ir vienkārši un populāri Jaunie DT aktieri Dainis Grūbe, Kristaps Rasims un Artūrs Dīcis parunājās ar telšu pilsētiņas iedzīvotājiem, ierakstīja viņu stāstīto diktofonā un nolēma veidot dokumentālu izrādi par aktuālu tēmu. Ne jau bez sava teātra bijušās mītnes jaunā un Eiropā atzītā saimnieka radošās prakses piemēra. Aktieri paši nolēma rūpēties arī par izrādes gaismām, mūziku (Kristaps Rasims šajā arodā ne bez iemesla jau nominēts Spēlmaņu nakts balvai), kostīmiem un telpas iekārtojumu. Iznākumā DT pagrabā, kur plašu telpu aizņem izteiksmīga trubu sistēma, karājas acīmredzot (ja jau šeit nobīdītas) morāli novecojušas auseklīšu vitrāžas un Smilģa foto, kas vēl šodien rotā JRT ārsienu, skatītājiem tiek prasīts pieņemt spēles noteikumus – mēs esam Ilja, Oskars un Varis, jūs esat atnākuši pie mums ciemos. Mēs jums iedosim tēju, cepumus un pat sviestmaizīti, jūs izliksieties, ka uz šodienas Dienas vāka bija kaut kas par kādu populāru TV šovu (šajā brīdī gribas izmaitāt interaktīvo komunikāciju, norādot, ka vāku rotāja cita informācija, taču latviskais intravertums un pietāte pret mākslinieku pūliņiem dara savu), ka jūs nemanāt, ka mēs runājam kā no DT Lielās skatuves, ka mūsu vēstījums nav profesionāli strukturēts un, ka mēs melojam un patiesībā – mums par šo tēmu nav ko teikt. Skatītāji nopriecājās, sauca to par labu esam, par veiksmīgu eksperimentu un latviešu absurdu. Un visticamāk, ka jaunie, entuziasma pilnie aktieri tā arī neuzzināja, ka, piemēram, pat žurnālistu intervijas nav vienkārši sarunu atšifrējumi. Ka Viļa Daudziņa hrestomātiskais šofera stāsts Latviešu stāstos ir augstākās raudzes dramaturģija, kas no tā autora (Viļa Daudziņa, nevis tā prototipa) prasījis gana lielu ieguldījumu. Ka, iespējams, daudz pārliecinošāks rezultāts izdotos, ja viņi telšu pilsētiņas iemītnieku stāstus censtos sastatīt ar savu personīgo sarežģīto pieredzi – tikai daļa DT 9. studijas, ko bija solīts uzņemt teātrī pilnā sastāvā, gadu pēc studiju beigām kļuva par pilntiesīgiem teātra darbiniekiem (radniecīgai sāpei vielas te netrūkst). Nav obligāti mānīt skatītāju (kurš gan, kā redzams, labprāt ļaujas) ar pseidodokumentalitāti. Šajā situācijā rodas jautājums – cik zinoši teātra tehnikās ir jaunie profesionāļi? Vai tiešām aktieriem būtu jāapgūst tikai dziedāt, dejot vai decenti runāt (kā Ineses Mičules projektā atklās Nacionālā teātra aktrise Dita (Lūriņa) – jaunie kolēģi neprot tādu pamatlietu, kā runas laikā pareizi sadalīt elpu), turklāt uz lielās skatuves un masās. Paradoksāli, ka publika, kas gaužas par JRT iestigšanu stāstu žanrā, tajā pašā laikā no DT daudz vājākā kvalitātē to uztver kā renesanses un svaiguma zīmi. Vai tiešām negribam, lai mūs uzskata par muļķiem? Atgriežamies pie Homo Alibi. Domāšanas maratona otrās lekcijas tēma bija Politikas teātris, par kuru diskutēja Eduards Liniņš, Ivars Ījabs, Sergejs Kruks un Ieva Struka. Tēma, gaidot 2. oktobri, ļoti aktuāla, bet vērpās vairāk ap neko daudz neizsakošiem spriedelējumiem par politiķu skatuvisko iedabu, sākot jau no antīkajiem laikiem. Tomēr teātra zinātniece Ieva Struka, kas visā diskusijas laikā mēģināja vērsties pret teātra un politikas vienādošanu, iebilstot, ka teātris nav izlikšanās māksla, lekcijas noslēgumā nāca klajā ar viedu secinājumu, kas atrod līdzību abās sfērās: punkts, kas vieno teātri un politiku ir tā skatītāju/ vēlētāju vēlme, lai tos neuzskata par muļķiem. Domāju, zem šī apgalvojuma parakstītos ikviens, taču realitāte diemžēl liecina, ja ne par pretējo, tad par zināmu neatbilsmi gan. Ne velti gan teātra, gan politikas dzīvē tiek ražoti populistiski un lēti projekti (ja nebūtu pieprasījuma, tad nebūtu piedāvājuma). Atliek vien paskatīties pastkastītē atrodamajā partiju avīžu piedāvājumā vai „uzrauties” uz kāda teātra piedāvājuma „vienkāršajai tautai”. Ineses Mičules lekcijā – izrādē jeb filmā līdzīgi jautājumi tika uzdoti divu teātru prīmām un divām aktīvām teātru apmeklētājām. Sandra Zvīgule no JRT atstāstīja atgadījumu no tautā mīlētā aktiera Andra Keiša dzīves, kad kāds no radiniekiem pārmetis viņam profesijas nenopietnību, melodiski novelkot: „Es esmu zaķītis, es esmu zaķītis..” Vienlaikus aizvainojoši un smieklīgi. Bet nav dūmu bez uguns – gadījumos, kad mākslinieks uzskata skatītāju par muļķi, viņš sevi padara par zaķīti. Tā Vācijā skolotās Margitas Zālītes performance Lullabaloo, kas skaudri spēlēja uz skatītāja nerviem ar klišejiskiem novecojoša avangarda paņēmieniem (lacīšu izdalīšana skatītājiem, tīstīšanās celofānā, ģenitālijas ekspozicionējošu video projekciju izmantojums, balss modificēšana un personīga ekshibicionēšanās melnā mežģīņu triko, baranku mešana publikā, izturoties pret skatītājiem kā nesaprātīgiem mājas mīluļiem), visticamāk nezinot kontekstu ar Zvīgules piezīmi, kulminēja, nez no kurienes dzemdējot rotaļu trusīšus. „Es esmu zaķītis…” Bija vērts sagaidīt beigas. Melnā kaste, multifunkcionāla zāle vai katedrāle? Tas, ka Latvijas teātru zāles nav draugs ne skatuves māksliniekam, ne skatītājam nav noslēpums. Pirmajā Domāšanas maratona lekcijā Vilnis Vējš bija aicinājis uz sarunu arhitektu Andi Sīli un scenogrāfu Reini Suhanovu. Klasiskā diskusijas formā ar nelieliem Viļņa Vēja aicinājumiem aizdomāties par teatrālās telpas īpatnībām, lekcija sniedza, vismaz man, vērtīgu informāciju par jaunu un vecu būvju specifiku telpas izmantojamības rakursā. Sanāca kā lekcijas nosaukumā Sēdi un skaties, jo, kā norādīja Vējš, daudzas izrādes DT Lielajā zālē top ne idejas virzītas, bet telpas nosacītas; savukārt Sīlis atzīmēja, ka viņam ēku projektēšanā nākas saskarties ar birokrātiem, ne reālajiem telpu izmantotājiem. Rezultātā arhitektiem tiek pieprasīti multifunkcionāli kultūras nami, kuru zāles galu galā nederēs ne teātra māksliniekiem, ne mūziķiem. Estrādes ar desmit metru atstarpi skatītāju un skatuves starpā. Viss tiek projektēts lielām tautas masām un 18. novembra koncertiem (Rēzeknes kultūras namā, piemēram, ir 800 skatītāju zāle – kas to piepildīs?). Normālai Latvijas performatīvo mākslu praksei šīs zāles tikpat kā nav iespējams piemērot. Andis Sīlis atzina, ka svētīgi būtu runāt ar Latvijas režisūras ziedu, ne birokrātiem. Tāpat Reinis Suhanovs norādīja, ka nevar rasties normāls telpas pasūtījums, ja nav profesionāļa ar vīziju, kā viņš šo telpu izmantos, vienlaikus nenoliedzot, ka pēctečiem vēlāk būs jāmokās ar agrāko personību izlolotām telpām, kā nesen Reinim nācies papūlēties, veidojot scenogrāfiju DT Lielajai skatuvei izrādei Tils Pūcesspieģelis. Vienlaikus pilnīgs absurds ir, ka Latvijā nav nevienas melnās kastes (Black Box) tipa spēles telpas. Nekas jauns nav netradicionālu telpu izmantojums radošo mērķu sasniegšanai. Kā veiksmes piemērs minams Homo Alibi projekts Viestura Meikšāna izrāde-lekcija Partitūra ekosistēmai, kas tapusi sadarbībā ar Jēkabu Nīmani, Maksimu Šenteļevu un Swedbank kori Andrejsalas Tvaika turbīnas cehā. Vienlaikus pētot gan telpu, gan skaņas un mūzikas uztveri, darbs polemizē ar izglītības sistēmu, rada alternatīvu vidi, reanimē telpu un uzceļ humānu katedrāli, ko Viesturam Meikšānam neizdevās izsliet Valmieras teātra iestudējuma Plūdi un Saulgrieži Straumēnu skaņās interesantajā, bet pārāk horizontālajā telpā. Gudri par politiku. Bez atbildes Vai ejot pie vēlēšanu urnām, mēs balsojam tikai par ampluā piemērotiem aktieriem sev tīkamā ludziņā? Kā jau teicu, Homo Alibi politika spēlēja izteikti centrālu lomu. Apsaukāti par lēniem un apskausti, igauņi bija atveduši sava negantā populisma eksperimenta vēsturi. Teātris No99 šā gada pavasarī laida klajā vērienīgu projektu – akciju Vienotā Igaunija. Neviens īsti neizprata, vai tiešām tiek dibināta ļaunākā no ļaunākajām (tātad – ar lielu iespēju tikt ievēlētai, partija), vai tas ir tikai teatrāls joks. Tika noīrēta milzīga arēna vienreizējam partijas dibināšanas pasākumam, kas tika izpirkts divu dienu laikā. Organizatori uzvedās neganti, cik spēka, piesaistīja PR speciālistus un panāca, ka viņu projekts teju pilnībā ieņēma visu interneta portālu centrālās slejas. Tajā pašā laikā, neraugoties uz kārdinājumu, viņi tomēr nekandidēja, kaut būtu dabūjuši procentus divdesmit. Totalitārisma lieluzvedumu stilā veidotajā priekšnesumā viņi sajūsminātajai publikai paziņoja, ka to vidū ir divi tūkstoši angažētu plaudētāju/ līdzjutēju, kas lika auditorijai sastingt. Pēc šova apvienība pašu mājās izvairās no komentāriem – mēs neesam zaķīši, jūs neesat muļķi. Domāšanas maratona ietvaros horeogrāfe Olga Žitluhina un politologs Dmitrijs Petrenko bija sagatavojuši sulīgu politiski māksliniecisku priekšnesumu. Apspēlējot bezdarba un pārkvalificēšanās tēmu (ievads – Panorāmas sižeta fikcija par bezdarba problemātiku ar abu varoņu piedalīšanos), Dmitrijs Olgu gatavoja deputātes godam, kamēr viņa to uz Daugavā trausli balansējoša plosta iesvaidīja laikmetīgās dejas noslēpumos. Abi „bezdarbnieki”, iesaistot publiku, arī jauca populistiskus kokteiļus, kuru sastāvdaļām – nē imigrantiem, baznīcas ietekme, taisnīgums, atbildīgums, cilvēktiesības utt. – bija konkrēti ekvivalenti alkoholisko un nevainīgo dzērienu pasaulē. Ar bērna muti. Un pieaugušā naivumu Lai izrādi varētu uzskatīt par gudru, tās vēstījumam nebūt nav jābūt gudros vārdos noformulējam. Un noturēt spriedzi, arī patiešām izklaidēt var arī bez sižeta tradicionālā izpratnē. Bijušā Karaliskā baleta solista, angļu horeogrāfa Džonatana Barouza un komponista Mateo Fardžiona duets darbos Lētā lekcija un Opuss ar govīm bija īsts meistarības paraugdemonstrējums. Vispirms, ritmiski runājot klavieru melodijas ieraksta pavadībā, abi mākslinieki lasīja lekciju par savu radošo darbību un uzskatiem, vārdi, abiem deklamējot, brīžiem sajaucās saturiski neuztveramā skaņu kompleksā, lapas ar izrunātajiem tekstiem planēja turpat uz grīdas pie viņu kājām, bet tieši šī forma vairāk nekā vārdos izteikts formulējums pārliecināja par abu mākslas principiem. Otrā lekcija – Opuss ar govīm – tika izspēlēta, iesaistot koka govju figūriņas, kuras vienlaikus bija ritma instruments un stāsta dalībnieces. Virtuozi sekojot priekšā uz galda noliktajās kladītēs zīmētajai partitūrai, Barouzs un Fardžions radīja muzikāli un vizuāli iespaidīgu priekšnesumu perfekti precīzā temporitmā. Viena no opusa tēmām ir nāve, taču veids, kādā performatori radīja kustību, skaņu un ideju telpu, lika domāt par agru bērnību, kad galva vēl nav pārbāzta ar dažādiem sižetiem, priekšstatiem, kā var un kā nedrīkst darīt, kad ir pavisam citāda laika izjūta un komunikācijas veids ar pasauli. Izrāde ļoti patika arī tiem dažiem pirmsskolas vecuma bērniem, kuri atradās skatītāju rindās – viņi neviltoti smējās, sekojot līdzi dažādajām onkuļu izdarībām, savukārt britu horeogrāfs smējās viņiem pretī. Pēc izrādes skaļākais smējējs pirmajā rindā arī tika aplaimots ar govs skulptūriņu. Otrā viesizrādē – Optimisma antoloģija – beļģu optimists Pīters Debuisers un kanādiešu pesimists Džeikobs Vrens diskutēja par kritiskā optimisma iespējamību 21. gadsimtā. Neesmu gan pārliecināta, ka optimistisku vai pesimistisku skatu uz dzīvi nosaka tas, cik daudz mēs zinām par globālajām ekoloģijas problēmām vai mežonīgā kapitālisma nesto postu, kā to pozicionē mākslinieki. Šķiet, tas tomēr vairāk ir subjektīvi, ne objektīvi motivēti. Džeikobs Vrens startēja arī Domāšanas maratonā ar lekciju Tirgus enerģija, kuru arī bija iecerējis kā kapitālisma atmaskojumu piecās daļās, starp kurām esošajās pauzēs aicināja auditoriju uzdot jautājumus vai kolektīvi paklusēt. Pesimista sāpes bija tik aptuvenas, ka latviešu skatītāji netipiskā aktivitātē gan centās uzdot konkretizējošus jautājumus, gan pat palīdzēt ar padomiem. Šajā situācijā radās neierasts efekts – pierasts, ka skatītājs ir tas, kurš dodas uz teātri ar kādām nekonkrētām gaidām, ciešanām, ilgām, un mākslinieks ir tas, kurš cenšas uztaustīt precīzus punktus. Kā izrādās – var arī otrādi. Un festivāla formāts ļauj šādā bērnišķīgā „man jau patīk pafilozofēt” piedalīties bez dusmām – diez vai latvieši mainīja kanādieša domāšanas veidu, taču pierādīja, ka mūsu skatītāji nav nemaz tik intraverti un bailīgi no interaktīvas komunikācijas, kā mēdz uzskatīt. | |
| Atgriezties | |
|
Jana Lauversa kompānija Izrāžu skate. Pavasaris 2013 Homo Novus - raksti un recenzijas |
