| RAKSTI BRĪVAJAM FORUMAM |
| Saņem ziņas e-pastā |
|
| Jana Lauversa kompānija | |
 | |
| No beauty for me there where human life is rare. Nav skaistuma tur, kur nav cilvēka dzīves – tāds ir flāmu mākslinieka, Needcompany dibinātāja un vadītāja Jana Lauversa moto. | |
| Daudz biežāk mākslinieki ir uzsvēruši pretējo - skaistums mājo tur, kur nav cilvēku. Ar Lauversu ir citādi. Viņu interesē cilvēki, viņam vajadzīga kompānija. Kā mākslinieks viņš vienmēr ir devis priekšroku kolektīvai jaunradei teātrī nevis individuālam darbam studijā, kur viņš pavada laiku viens, rakstot, gleznojot, veidojot vizuālās mākslas darbus. Needcompany nav kolektīvs, bet personību kopa, kas pulcējas ap Lauversa idejām, viņa radīto materiālu. Viņus salīdzina ar Endija Vorhola Factory, kur attiecības starp grupu un indivīdu ir nebeidzamā kustībā un mainībā. Lauverss, citējot Vorholu, ir teicis: „Needcompany ļaudis nepulcējas ap mani, es pievienojos viņiem.” Šis rūpīgi veidotais sociālais audekls, šī mikro-sabiedrība ir Lauversa biotops. No otras puses, Lauversa kurss ir ļoti individuālistisks. Viņš tiecas sasniegt jaunas robežas, pēta jaunus medijus, atklāj spriedzi starp ētiku un estētiku, inovāciju un virtuozitāti, banalitāti un cildenumu, mākslu un politiku. „Teātris būtībā ir tikpat vientuļš process, kā vizuālā māksla - pētījums, ko veicis viens cilvēks – mākslinieks”, saka Lauverss. Lauversa izrādes baro kritisko domāšanu, nepārtraukti uzdodot jautājumus par mākslas pozīciju sabiedrībā un pašu sabiedrību. Tik universālas tēmas kā mīlestība, skumjas, atmiņa un nāve viņš padara dziļi personiskas, tajā pat laikā ieaužot plašākā stāstījumā par pasauli, kurā dzīvojam. Pasauli, kurā mākslinieka uzdevums ir meklēt raison d’etre - eksistences jēgu. Lauversa atbilde ir skaidra – radiet skaistumu. Tomēr tas nebūt nav tik romantiski, kā izklausās. Viņa darbos skaistums ir sāpīgs. Tas skrāpē dvēseli. Tas ir pilns melanholijas un cieši saistīts ar zaudējuma izjūtu. Bet – arī ar pāri plūstošu enerģiju, smiekliem, radīšanas nežēlīgo spēku. Lauverss uzskata, ka atteikšanās no negatīvā ir politisks akts. Mēs varam aizstāvēt Rietumu mākslu un sabiedrību, tikai strādājot ar pozitīvu enerģiju. „Teātrim ir jārada skābeklis”, saka Lauverss. „Izabellas istaba” rada skābekli, tā elpo kā vienots dzīvs organisms. Daudz cietis, daudz zaudējis un pārdzīvojis, bet ļoti dzīvs. Šī mūzikas, dejas, teksta un attēlu kompilācija, kuru raksturo neatvairāma pievilcība un dziļa melanholija, izstāsta stāstu, kas ir tik parasts, banāls un vienreizējs kā ikviena cilvēka dzīve, atrāda un iesaista izrādē desmitiem autentisku etnogrāfisko priekšmetu no Āfrikas, atklāj lielisko beļģu aktrisi Vivjenu de Meunku un virkni izcilu laikmetīgās dejas personību un ir kopā radītas mūzikas piepildīta. Lauverss par dziedāšanu ir teicis: „Dziedāt kopā ar citiem ir viena no brīnišķīgākajām lietām, ko var darīt. Dziedāt kopā uz skatuves - tas jau sen ir bijis mans sapnis. Un pārsteidzošā kārtā „Izabellas istabā” tas ir izdevies. Šeit mūzika, kas it kā ir neuzkrītoša un organiska, patiesībā nosaka visu izrādes kamertoni. Jūsu emocijas nosaka tas, ko jūs dzirdat. Es gribētu, lai aktieri dziedot smaida. Es gribētu, lai šis teātra rituāls līdzinās kopā sanākšanai, lai padziedātu.” Teksta sagatavošanā izmantota grāmata „No Beauty for Me there where Human Life is Rare”, Academia Press, 2007, Ghent, Belgium Jana Lauversa un Needcompany programma Rīgā | |
| Atgriezties | |
|
Jana Lauversa kompānija Izrāžu skate. Pavasaris 2013 Homo Novus - raksti un recenzijas |
