Partitūra ekosistēmai
Inta Balode, 27.08.2010., publicēts Delfu kultūras sadaļā

Starptautiskais eksperimentālā teātra festivāls "Homo Alibi" piedāvā Viestura Meikšāna izrādi - lekciju "Partitūra ekosistēmai", ko varēs baudīt Tvaika turbīnas ceha Andrejsalas Spēkstacijā. Pirmizrāde notika 26. augustā. Tāpat izrādi var noskatīties 27. augustā 21:00.

Pusotra stunda ēkā, kas reiz sildījusi Rīgu, bet nu kopš 2004.gada ir pensijā. Telpa, kurā daudzo kāpņu un līmeņu, un labirintu dēļ ir grūti saprast, cik augstu esi un cik zemu nāksies kāpt. Lielākā jebkad redzētā trubu skrūvējamā atslēga Jēkaba Nīmaņa rokās. Komponists aiziet dziļumā izklausīt telpas sirdi. Tikai pie tiem, kam darba pilnas rokas, atnāk tāds industriāli meditatīvs skaistums kā Jēkaba skaņdarbs korim "Rīgas pirmā termoelektrocentrāle". Swedbank kora izpildījumā tas rezonē margās un bungādiņās. Turpat Maksims Šenteļevs muzicē uz tāda kā lidojošā paklāja, kur salikti mazi un mazītiņi instrumenti. Vairāk nekā desmit minūtes, sēžot industriālās varenības klēpī, acis paliek piekaltas mikro-ventilatoriņiem, kas griež dzijas spursliņas un kamolīšus pret stīgām, radot kādu aizlaiku un pārlaiku skanējumu. Izrāde par mērogu un tā relativitāti.

Divi meklētāji – ātrais, vienmēr mazliet nepacietīgais un steidzīgais meklētājs un darītājs Jēkabs un tāds kosmiski filozofiskais skaidrotājs Maksims. Abiem ceļš ejams uz sarunāšanos, uz laikmeta dzīvā nerva jušanu. Jēkabs laužas ārā no akadēmiskās izglītības rāmjiem, kur laiks apstājies pie romantisma un klasicisma. Savā, šķiet, trīs minūšu lekcijā par pasaules mūzikas vēsturi viņš atzīst, kas tas viss jau ir jauki, bet laiks turpina iet, tādēļ nereti tradicionāli skolotais izpildītājs nespēj būt par adekvātu starpnieku starp novatorisko komponistu un klausītāju. Jēkabs kā politiķis pavisam labā nozīmē no sirds aizraujas, skaidrojot, kas varētu būt labāk izglītībā, kas būtu darāms, lai sabiedrībā augtu īsti demokrātisks cilvēks ar savu skatījumu un toleranci. Savukārt Maksis, kaut arī ar cienījamu arhitekta diplomu kabatā, cīnās ārā no pārlieku lielā subjektīvisma, no skaistās, polifoniskās privātās un citiem ne pārāk pieejamās iekšējās mākslinieka telpas. Gluži kā viņa biosistēmu skaņu savienošanas eksperimentā, kas neizdevās, jo vadi bija par īsiem. Taču nosacītā neveiksme ir tikai iemesls rakt tālāk. Izrāde par to, ka daudzas sistēmas un prāti mēdz būt pārlieku noslēgti un līdz ar to zaudē skābekli un dzīvotspēju. Ar vadiem, trubām un lokatoriem uz citām sistēmām būs vairāk gaisa, vairāk barības vielu, saprašanās un labāka dzīve. "Nevis parādīt, kā es visādi māku, bet klausīties," citāts no Jēkaba Nīmaņa instrukcijas skatītāju ansamblim pirms ķeršanās pie instrumentiem. Ja suga dzīvo ideāli piemērotā vidē, tad tā zaudē spēju pielāgoties, degradējas un iet bojā – bioloģijas pamatpostulātu skaidro Maksims.

Pat, ja izstāstītu visu vārds pa vārdam, ieskaitot TEC vēsturi un Maksima radošo darbnīcu projektus, un Jēkaba akadēmiskās un paralēlās dzīves līkločus, un kora rosīšanos un dziedāšanu, un izpētītu visus Viestura Meikšāna smalkos paņēmienus, kā savīt visu vienotā audumā, un pat padalītos ar tik labo ideju, kā iesmaržot plastmasas tualetes būdiņu TEC pagalmā... Vienalga evolūcijas lēcieni un kvalitatīvas izmaiņas ir iracionālas. Vienalga nebūtu iespējams līdz galam pateikt, kas notika TEC. Varbūt visi, kam rūp viena lieta, sanāca kopā, daudz nefilozofēja, bet sāka klausīties, spēlēties, spēlēt – no sākuma tā kā haotiski, katrs savu, bet vēlāk jau sanāca pavisam cienījama partitūra. Un jēga pieredzei ir tikai tad, ja esmu daļa no tapšanas. Kā nosmej abi izrādes varoņi - mājās uz DVD jau tos skaņu ainavu veidošanas video neskatītos. Cita starpā – kurš teica, ka mūsdienās vairs nav varoņu?

Optimisma antoloģija
Inta Balode, 27.08.2010., publicēts Delfu kultūras sadaļā

Starptautiskais eksperimentālā teātra festivāls "Homo Alibi" piedāvā rakstnieku Pītera Debuisera (Brisele) un Jakoba Vrena (Monreāla) viesizrādi " Optimisma antoloģija", ko varēs noskatīties Jaunajā Rīgas teātrī 26. un 27.augustā plkst. 19:00.

Pesimists ir laimīgāks un smaidīgāks. Tāds ir secinājums, pēc dueta "Optimisma antoloģija" noskatīšanās. Savu domu, gaidot pie TEC durvīm "Partitūras ekosistēmai" sākumu, atklāju arī pašam Pesimistam – Džeikobam Vrenam, kurš atzīstas, ka neesmu pirmā, kas to apgalvo. Bet viņš ir pārliecināts, ka, sākot projektu, Optimists Pīters Debuisers bija daudz optimistiskāks. Tā iet tiem, kas dzīvo un tic apliecinošām idejām. Tikmēr vecie ciniķi murrā pašapmierinātībā un dzer optimistu asinis, apšaubot itin visas pozitīva iznākuma iespējas.

Taču šajā izrādē nav tik vienkārši. Abi rakstnieki ir gana inteliģenti cilvēki, lai šaubas un realitātes apzināšanās būtu daļa no normālas viņu smadzeņu funkcijas. Projekts sācies ar vēstuli, kuru abi izsūtīja cilvēkiem, kuru viedoklis viņus interesē. Izrāde ir gan par to, ko domā paši idejas autori, gan to, kā viņu domas veda pie darbības un kritiskā optimisma jēdziena formulēšanas, gan arī ietver vairāku respondentu tekstus, fotogrāfijas, skulptūras u.c. Pētījums turpinās. Pesimists Džeikobs trenējas nedomāt par globālajām nelaimēm kā tādām, no kurām izejas nav. Optimists Pīters meklē un atrod kritiskā optimisma piemērus. Piemēram, Bogotas mērs Antanas Mokus (Antanas Mockus) nofilmējies kails dušā, aicinot pilsētas iedzīvotājus taupīt ūdeni – rezultātā patēriņš samazinājās par 40%.

Lekcijā ir daudz teksta, ir kodoskops, plēves, košas lapas ar lieliem uzrakstiem gan ar būtiskiem punktiem, kas raksturo kritiskā optimisma teoriju, gan ar replikām, piemēram Pesimista: "Ja es vēlreiz dzirdēšu par tauriņa spārnu vēzienu, kas izraisa vētru otrā pasaules malā, es vemšu." Izrādē jābūt arī mazliet teijāterim – krekla ar uzrakstu "optimists" mešana uz partnera galvas, lai pieprasītu sentenci par optimismu; akrobātiski komplicēta tējas liešana krūzītēs caur četrām kannām – lai paspējam padomāt, lai ticam, ka sanāks, lai meklējam to spraudziņu, kur konstruktīvajam optimismam sākt pretoties kapitālisma struktūrām, kas it kā esot neizbēgamas. Abi "aktieri" tik fascinējoši, lai nevestu pie mākslas darba tīrās baudīšanas, tādēļ nākas domāt līdzi, klausīties, šaubīties. Jautāt sev, vai es esmu tik labs cilvēks, ka man globālās nelaimes liek justies optimistei vai pesimistei? Domāt liek, bet vai justies...

Pītera optimistam brīžiem ir grūti noticēt – mirdzošajās acīs īsta patiesība šķiet parādāmies tikai tad, kad tajās saskrien asaras, atbildot Džeikobam, ka viņš nezina atbildi uz to, kāpēc Džeikobs nespēj izdarīt to optimistisko lēcienu nezināmajā, kas patiesībā ir vienīgais progresa, kvalitatīvu izmaiņu un līdz ar to glābšanās no pesimisma garants. Jautājums tiek pāradresēts publikai, un ir liels prieks, ka skatītājs neizvēlas drošo glābšanos jokos, bet gana nopietni pēta, apsver un izsaka iemeslus, kāpēc Džeikobs ir tāds, kāds ir. Par globālo vēl jāpadomā, bet līdzcilvēkam latvietis noteikti ir gatavs palīdzēt