Noslēdzies festivāls "Homo Alibi"
Inta Balode, 2010.gada 30.augusts, publicēts Delfu kultūras sadaļā

No 26. līdz 28.augustam Rīgā norisinājās eksperimentālā teātra festivāls "Homo Alibi", kura centrā bija Latvijā mazpazīstamais izrādes-lekcijas žanrs. Atskatoties uz festivāla notikumiem, kļūst skaidri redzama arī kāda caurviju tēma – aicinājums domāt un iedziļināties gan teātrī, gan politikā, ko mums piedāvā un mēģina pārdot. Kā atgādina projekta "Vienotā Igaunija" veidotāji – lai ietekmētu politiskos procesus, nav jākļūst par politiķi, to ļoti labi var darīt arī pilsoniskā sabiedrība. Protams, ja šāda pilsoniskā apziņa pastāv. Biedējoša ir diskusijā "Politikas teātris" izskanējusī doma, ka Latvijas vēlētājs vienādi uzvedas gan teātri, gan politikā – nopērk biļeti un tad sēž un skatās, kas nu būs. Teātra zinātniece Silvija Radzobe apstiprināja, ka Latvijā nekad neviena izrāde nav izsvilpta. Tā teikt, skatās un brīnās, žēli nopūšas, labākajā gadījumā klusi ar salīkuši muguriņu izlavās ārā izrādes vidū. Un, kā lekcijā-performancē norāda Dmitrijs Petrenko – Latvijas vēlētājs piketus jau uzskata par revolūcijām. Tie ir tikai daži mirkļi no festivāla otrās un trešās dienas maratona. Lai redzētu visu, nācās sēdēt no 27.augusta septiņiem vakarā līdz 28.augusta deviņiem vakarā. Nu, labi, pa vidu bija dažas stundas miegam.

"Lētā lekcija. Opuss ar govīm"

27.augusta vakarā Ģertrūdes ielas teātrī savu redzējumu par izrādes-lekcijas žanru piedāvāja Džonatans Barouzs (Brisele) un Mateo Fardžions (Londona). "Lētā lekcija. Opuss ar govīm", pateicoties mūziķa un dejotāja virtuozai saspēlei, sadejai un runātā teksta pilnīgai pakļaušanai mūzikai un ritmam, izvērsās par lielisku sākumu un sagatavošanos maratonam. Vispirms jau tādēļ, ka uzmanība tika pievērsta nevis teksta un domāšanas informatīvajam līmenim, bet gan prāta un uztveres struktūrām un īpatnībām. Lai saprastu, kas notiek mūsu galvās, nenāk par ļaunu lieku reizi papētīt, kā galva darbojas. "Lētajā lekcijā" klaviermūzikas pavadījumā abi mākslinieki izdziedāja lekciju, kurā ir ļoti daudz vārdu par laiku, par ātrumu un lēnumu, par to, ko viņi dara, par to, kā skatītājs to redz, par to, ka pasaulē daudz teksta... Bet cauri visam pavīdēja atziņa, ka nozīme top atstarpēs starp teikto un dzirdēto. Tikmēr pie kājām uz grīdas krājās nevienam vairs nevajadzīgas papīra lapas.

"Opuss ar govīm" iedeva prieku un emocionālo lādiņu, kas godam noderēja vēlāk maratonā, kad nācās domāt arī par saturu. "Opuss ar govīm" ir kompozīcijas paraugstunda. Caur profesionāli izdreijātu formu domas skrien cauri kā govju bari pat tad, ja neviens lielas idejas tur nav ielicis. Abi meistari, kas blakus daudziem citiem darbiem pasniedz arī slavenajā Briseles dejas skolā P.A.R.T.S., sarūpējuši sev uzdevumu, kas to pierāda visā krāšņuma.

Katrs stāv aiz sava galda, uz kuriem ir sešas govju (vēlāk apskatīju, ka buļļu) figūriņas, mikrofons un kladīte ar partitūru. Un tad sākas - te govis ir spēļu karavīri, te ruletes kauliņi, te kašķīgas kaimiņienes, te upuri kāda augstāka spēka rokās, kas tās pakar. Arī paši govju gani nav tikai leļļinieku lomā - klanās uz visām pusēm (tikai tik virtuozs dejotājs kā Džonatans Barouzs var paklanīties tik precīzi mazliet šķībi), spēlē mandolīnu un harmoniku, izsauc te tādas kā komandas, te itāļu sieviešu vārdus. Kā mazi bērni (cita starpā, izrādes laikā vienādā sajūsmā bija gan bērni, gan lielāka auguma bērni), sacenšoties par to, kurš var ko vairāk izdomāt ar šīm mantiņām. Viss ir ārkārtīgi precīzi, atstrādāti un ar daudz ko izsakošām sejas izteiksmēm. Lēta lekcija un govju darbs prātu ir iestaipījis un sagatavojis pat matemātikai.

"Vienādojums"

Kad pāris dienas pirms izrādes uzdevu Inesei Mičulei jautājumus, atbildes ievadīja frāze: "Tie nu gan ir jautājumi!" Izrādās, savā jaunajā izrādē-lekcijā-intervijā "Vienādojums" režisore arī uzdevusi "nu gan ir jautājumus" savām četrām varonēm - Ditai no Nacionālā teātra, Sandrai no JRT un skatītājām Signei un Ingai. Uz ekrāna balts uz melna vispirms parādās jautājums un tad seko melnbalts video, kurā dzirdama atbilde. Atsevišķās, tādās kā šerpākās atbilžu epizodēs ir krāsu video. Kopumā kamera ir gana nekaunīga (operatore un montāžas režisore Laura Rožkalne) - tuvplāni, kameras klejojumi pa runātāju rokām un kājām, nagiem un matiem, krūtīm un acīm. Viss darbs šķiet veidots tā, lai šie paņēmieni būtu ļoti redzami un skatītājam ik mirkli būtu jādomā par televīzijas, par to cilvēku, kas ir aizkadrā, varu un līdz ar to arī atbildību. Ir izdevies lielā mērā atkailināt tendenciozitātes mehānismus jeb, vienkāršā valodā runājot, cilvēciskās simpātijas. Turklāt efekts panākts par spīti tam, ka abas aktrises filmētas pilnīgi vienādā interjerā, apgaismojumā, rakursos.

Taču iespējams arī, ka tāds nemaz nebija režisores mērķis, jo galu galā arī paši viņas uzdotie jautājumi ir pat ļoti aktuāli un būtiski. Varoņu sniegtās atbildes skaidri parāda zināmus simptomus teātrī un dzīvē, kā arī skaidri iezīmē viedokļu dažādību, kuru gan jau, ka visi apzinās, bet reti kurš spēj būt gana tolerants. Inese Mičule jautā par teātri, par lomām, par iztapšanu masu kultūrai, par sapņiem, par konformismu, par naudu, par mākslu kā patēriņa preci, par to, kā tu jūties Latvijā. Ir mirkļi, kad atbildēs ir nozīme, bet daudz laika paiet smieklos par to, ko rāda kamera un kāds kontrasts tam ir ar teikto vai, gluži pretēji, cik mīļi ķermeņa valoda pakomentē cilvēka pārdomas. Precīzāk izsakoties - kameras acs asprātīgi un redzoši nolūkojas uz to, kas dzīvē būtu domāts perifērijai, nevis visu ekrānu aizpildošam tuvplānam.

Nekādi nevar nepamanīt arī to, ka filmā ir divas gaišmates un divas brunetes. Bet režisore ir tumšmate. Vēl jo vairāk, "Vienādojums" ir izrāde-lekcija par sievišķību. Jā, jā, tā uzreiz no teātra un pie sievišķības. Par to filmas varonēm nejautā, bet katra no viņām iemieso ko ārkārtīgi sievišķīgu un vienlaikus ļoti atšķirīgu. Savā ziņā "Vienādojums" uzdod visai feministiskus jautājumus par to, kāda ir mūsdienu sieviete, sieviete-teātra skatītāja, sieviete-savas valsts mīlētāja, sieviete, uz kuru skatās vīrietis. 27.augusta vakarā vīrietis ir psihodramatists Viesturs Rudzītis, kurš kāpj uz skatuves diagnosticēt tikko redzēto. Diagnozes ass ir, ka meitenes cenšas būt ļoti gudras. Nevis cenšas, bet ir, nevis cenšas, bet nopietni izturas pret sev uzdotajiem jautājumiem. Man ir tumši mati.

Būtu ļoti interesanti filmu noskatīties vēl vairākos citos, atšķirīgos kontekstos ar citiem fināla diagnozes uzstādītājiem. Esmu pārliecināta, ka pat tie paši cilvēki, kas jau reiz bija klāt izrādē, to redzētu pavisam atšķirīgi. Filmu veidotāji varētu šo filmu apskaust - tai ir iespējas katru reizi būt citādai.

Domāšanas maratons

28.augustā no 12:00 līdz 21:00 Andrejsalas Peldošajā darbnīcā notika deviņas (!) izrādes-lekcijas. Un pašā finišā starpgalaktiku postavangarda grupas "Krupja klade" koncerts, kura laikā ārkārtīgi augstā līmenī tika aplūkotas Latvijas un pasaules mūzikas tendences un dzīve kā tāda. Caurviju motīvi: "Priekš kam?" un "Ņem to visu vieglāk".

Uz maratonu devos ar uzdevumu no katras lekcijas iznest ārā vienu sadzirdētu domu (no kādas garāku, no kādas - īsāku).

Diskusija SĒDI UN SKATIES - skatuves mākslu metamorfozes publiskās telpas arhitektūras kontekstā. Moderators - Vilnis Vējš. Dalībnieki - Andis Sīlis un Reinis Suhanovs

Latvijā ļoti trūkst "melnās kastes" (black box teātris), taču tas maz ko līdzēs, ja nebūs režisoru ar skaidru vīziju. Bet, ja nu pienāks diena, kad cels ideālo teātri, tad būtu jādara viss, lai arhitektiem būtu iespēja konsultēties ar māksliniekiem, kas telpā strādās, nevis, kā līdz šim, par to, kādas formas zāli vajadzētu, lemj funkcionāri. Citādi taps vēl jaunas, lielas multifunkcionālas būves ar simtiem vietu un augstu, tālu skatuvi, kas neder ne dejai, ne teātrim, bet ir lieliski piemērotas totalitāru sistēmu kongresiem un spektākļiem, kur skatītāja uzdevums ir skaidrs - Sēdi un skaties!

Diskusija POLITIKAS TEĀTRIS - kāpēc Latvijas vēlētājs uztver politiku kā skatītājs izrādi? Moderators - Eduards Liniņš. Dalībnieki - Ivars Ījabs, Sergejs Kruks un Ieva Struka

Vēlētājs reizi četros gados nopērk biļeti un tad nākamos četrus gadus skatās. Problēma - Latvijas skatītājs gan teātrī, gan citur sēž "kā beigta zivs" un politiķi nevar saprast, ko no viņiem sagaida, bet vismaz pirms vēlēšanām mēģina darīt to, ko viņi domā, ka no viņiem sagaida. Nevajag teātri salīdzināt ar politiku, jo tas degradē teātri. Labs teātris nav izlikšanās. Un te nāk labā ziņa, kas vieno teātri un politiku - par spīti savai "sēdi un skaties" dabai mēs tomēr no abiem sagaidām, lai mūs neuzskata par muļķiem.

Performance IEPŪT MAN! - mākslinieka un sabiedrības izdzīvošanas stratēģijas politiskās turbulences apstākļos. Dmitrijs Petrenko un Olga Žitluhina

Pārkvalificēties ir iespējams, taču panākumi jaunajā darbā būs pavisam tieši atkarīgi no aizrautības un pamatīguma, ar kādu ticis darīts iepriekšējais. Skaidrojot viens otram, kāda ir Latvijas politika un kā jādejo laikmetīgā deja, Dmitrijs un Olga radīja ļoti smieklīgu un ļoti skumju performanci ar ļoti pa pieri bliezošiem simboliem. Dmitrijs dejo uz dažus metrus gara pontonu plostiņa, kas piekabināts pie Peldošās darbnīcas sāniem un gana stipri šūpojas viļņos. Olga piedāvā iespēju pa īstam vienreiz nogaršot, kāda garša ir dažādu lozungu sajukumam - katrs solījums no saraksta atbilst kādam dzērienam. Lielisks veids, kā stimulēt vēlētāju - ja pirmo kokteili vēl ierosina pati Olga, tad pērējiem komponentus jau azartiski ierosina skatītāji.

Lekcija PR - publiskā relativitāte un manipulācijas mehānismi. Jānis Riņķis

Atvainojiet, bet mirkli pirms šīs lekcijas pienāca brīdis, no kura jau baidījos - Bufetes apmeklējums šķita neatliekams. Uz šo lekciju gan atsaucās igauņi, sakot, ka PR tomēr var būt arī ētisks.

Lekcija un filma ÜHTNE EESTI (Vienotās Igaunijas partija) - populisma parāde un zudusī vīzija. Ēro Epners un Daniels Vāriks (EE)

Malači igauņi - nolēma izglītot savu tautu par manipulācijas mehānismiem un veicināt pilsonisko apziņu un atbildību. Katrs no sava krēsla var izdarīt daudz, lai mainītu tos, kas sēž varas krēslos. Izrādes veidotāji divās dienās pārdeva 7500 biļešu, kampaņas laikā teātra projekts sešas nedēļas noturējās ziņu topā un nonāca pie secinājumiem - veiksmīga populisma pamatā ir nekonsekvence, nenotveramība, pretrunas; katram pēc kādas veiksmīgas manipulācijas pieredzes prātā ienāk doma - jā, mēs varētu, jā, mēs pa īstam varētu uzvarēt vēlēšanās; pat ja sāki ar cēliem mērķiem, paņēmienu dēļ var sanākt ātri sasmērēties.

Līdzdalīga izpēte TIPPINGPOINT - radoša atbilde klimata pārmaiņu izaicinājumam. Pīters Gingolds (GB)

Latvijas skatītājam ne pārāk patīk, ja no viņa pieprasa viedokli, ja liek izvēlēties konkrētu pozīciju. Kā mākslā runāt par aktuālām problēmām tā, lai tas pārāk daudz neizskatītos pēc propagandas vai politikas - tā ir lektora galvenā rūpe. Vienā no minētajiem piemēriem tiek piedāvāta reāla programma - domājot par lauksaimniecības ietekmi uz vidi, veidot kampaņu, kura par delikatesēm padara žurkas un pilsētas baložus, savukārt pārapdzīvotību un pasaules novecošanu risina brīvprātīga pašnāvība 40 gadu vecumā.

Koncertizrāde LULLABALOO - Eksperimentāli. Vokālas. Pārdomas. Par. Migrācijas. Iemidzinošo. Spēku. Margita Zālīte

Cilvēki brauc prom, brauc uz dažādām vietām, brauc uz tām, kuras kāds kaut kad noformulējis par labākām nekā citas. Kad cilvēki brauc, viņi satiek citus cilvēkus, atšķirīgus un paši arī var kļūt atšķirīgāki. Pat ja mani tas kaitina, demokrātiskā, tolerantā pasaulē katram ir tiesības darīt un to un tā, kā viņš to jūt un domā. Ja vien mani netur par muļķi un netrāpa ar baranku pa aci.

Lekcija-performance TIRGUS ENERĢIJA - ko nozīmē ieklausīties varā? Džeikobs Vrens (CA)

Ja Latvijas skatītājam saka, ka lekcijai būs piecas daļas, starp kurām būs trīs minūšu pauzes vai nu jautājumiem, vai klusumam, tad skatītājam ir daudz jautājumu un komentāru. Latvietim nepatīk, ja no viņa pieprasa, bet klusumā sēdēt arī nepatīk. Tirgus laukums ir labais kapitālisms, visas ziepes sākās ar industrializāciju. Ar cīņu būtiskas izmaiņas kapitālismā panākt nevar, jo kapitālisma pamatā ir cīņa. Bet kā panākt izmaiņas, vēl neviens nav izdomājis.

Diskotēka-lektorijs RETRO-DISCO - padomju diskotēkas kā informācijas medija fenomens.
Sergejs Timofejevs un Artūrs Punte (orbita.lv)

Multimediālisms sākās jau padomju diskotēkā ar moto - izklaidējot izglītot jeb izglītojot izklaidēt. Galvenās izglītojošās diskotēkas bija lielām rūpnīcām, un lielu rūpnīcu toreiz bija daudz. Rupnīcas "Radiotehnika" diskotēka vismaz četras reizes brauca arī uz BAM. Aizliegto grupu dziesmas noteikti tika iekļautas repertuārā, un laiku pa laikam izskanēja visai daudznozīmīgi izteikumi. Piemēram, kādas diskotēkas, kas 1980.gada Olimpiādes laikā, tika vesta uz Maskavu, ievadlekcija noslēdzas ar šādu vienmēr noderīgu frāzi: "Stranstvije k veļikoj mečte prodolžajetsja!"