Aizvadītajā piektdienā festivāla organizētāji un trīs teātra kritiķi no Maskavas - Romāns Dolžanskis, Marina Davidova un Vassilka Boumbarova - Rīgas Sporta muzejā tikās ar presi, vērtējot festivālu un Latvijas teātru iestudējumus Eiropas kontekstā.

Pēc šīs sarunas kristalizējās daži secinājumi. Pirmkārt, šobrīd nebūtu īsti pareizi runāt par latviskumu kā īpašu virzienu Latvijas teātra iestudējumos, drīzāk gan par Eiropas teātriem kopēju fenomenu - mazo teātra formu dominēšanu pār lielformāta iestudējumiem. Tas attiecas gan uz spēles laukumu, gan aktieru un skatītāju skaitu, gan iestudējuma žanru, kas arvien biežāk atgādina nedefinējamus eksperimentus. Otrkārt, stabila tendence teatrāļu lokā - arvien vairāk sarūk «viena teātra fanu» loks. Nākamā iezīme, kas kopīga visām Austrumeiropas bloka postsovjetiskajām valstīm, kuras, Marinas Davidovas vārdiem runājot, «pārcietušas iekšēju dehermetizāciju», ir pastiprināta interese par Rietumu, sevišķi angļu, alternatīvo dramaturģiju un klipveidīgā Tarantīno filmu montāžas stila ieviešana teātra iestudējumos.

Vērtējot latviešu teātra devumu, ekspertu domas dalījās. «Visas redzētās izrādes ļoti atšķīrās viena no otras. Mana vērtējuma formula ir ārkārtīgi vienkārša - divi vārdi: «labs» un «interesants». Par «Rondo» gribētu teikt - ne visai laba un ne visai interesanta, par «Čūsku» - interesanta, savukārt par «Vecāko dēlu» un «Precībām» - labas un interesantas,» teica Romāns Dolžanskis. Kritiķu ievērību izpelnījās divas festivāla izrādes - «Precības» un «Vecākais dēls». «Ir lieliski, ka jauns režisors iestudē «Vecāko dēlu», turklāt tik dziļi niansēti izstrādājot detaļas,» uzskata Marina Davidova un turpina par «Precībām»: «Krievu teātru tendence, iestudējot «Precības», ir raksturlomu šovs, iestudējumos iesaistot populārākos aktierus. Latviešu teātris vairāk pievērsies tēmas izstrādei, kas ir daudz interesantāk, taču grūtāk. Tāpēc reizēm ideja prevalē pār tās realizāciju, bet izpildījums šķiet nedaudz parupjš.» Savukārt par pārējām viedokļi tik glaimojoši nebija: «Diez vai bija jēga reanimēt pagājušos gadsimtus?» un «Iestudējuma dziļākā jēga tā arī palika mīkla» (V. Boumbarova par «Rondo» un «Čūsku»).

Runājot par teātra festivāliem un to lomu sabiedrības attieksmes veidošanā, eksperti bija vienisprātis: pirmkārt, festivāli ir savdabīga attiecīgās valsts vai valstu labāko teātru viesizrāžu modifikācija, kur visiem - gan vienkāršiem skatītājiem, gan erudītiem teātra profesionāļiem - tiek dota iespēja šīs izrādes skatīt vienkopus; otrkārt, festivālu rašanos neviens nespēj izskaidrot - tas notiek spontāni, tad, kad gribas un ir iespēja pasaulei parādīt labas izrādes. Treškārt, ikvienā festivālā būs kāds autors, režisors vai aktieris, kas provocēs pārējos uz jaunradi. Abos pēdējos gadījumos kā spilgtākais piemērs tika minēts jaunais, alternatīvais un komerciāli pieprasītais režisors Griškovecs.

Publicēšanas datums: 08.05.2000.
Rubrika: Kultūra (20. lpp.), Rīgas Balss