Šodien cilvēks-teātris Griškovecs mēģinās izstāstīt, kā viss notiek vienlaikus. Izrādes Jaunajā Rīgas teātrī pulksten 16 un 20.

- Vai tas, ka esat izvēlējies autorteātra pozīciju, kurā pilnīgi viss pieder aktierim - teksts, režija, izpildījums -, būtu jāuzlūko kā atbildes žests režijas teātrim, kurā aktieris ar viņa iekšējo pasauli un viņa paša stāstiem nereti ir tāds kā lieks?

- Nē, es neesmu opozīcijā. Ne režijas teātrim, ne dramaturģijas teātrim, ko demonstrē Royal Court Londonā. Tā vienkārši notika. Iemesls ir tas, ka paliku bez teātra.

- Kas tas bija par teātri?

- Tā bija tāda maza neprofesionāļu grupa Kemerovā, ko es vadīju, saucās Loža, diezgan veiksmīga - braukājām uz festivāliem, kritika mūs zināja. Mēs iestudējām izrādes, izmantojot kolektīvās improvizācijas metodi - es piedāvāju tēmu, un aktieri to izstrādāja. Bija tāda izrāde Aplenkums, kuras galvenie varoņi - veterāns un kāds jauns cilvēks. Turklāt tas veterāns nebija nekāds vecītis. Viņš ilgi stāsta par aplenkumu, par kādu kauju, kurā piedalījies, un tikai izrādes vidū kļūst skaidrs, ka viņš stāsta par Trojas karu. Bet, tā kā tas tika stāstīts mūsdienīgā, dzīvā krievu valodā, veidojās tāds pilsētas stāsts. Mani aktieri nebija lasījuši šos mītus.

Galvenais šajā stāstā bija valoda. Un tas īpašais bija pats stāsts. Tas, kā to stāstīja - tik neparastā un dzīvā valodā. Valodā, kas raksturīga tikai šim konkrētajam aktierim. Turklāt viņam jau nebija nekāda aktieriskā uzdevuma, viņš stāstīja stāstu, un ļoti svarīgi bija izteikt jēgu. Kad cilvēks nodarbojas tikai ar to, veidojas tāda brīnumaina, pilnīgi unikāla patiesība.

Pēc kāda laika tas dzīvais pārtapa paņēmienā, kļuva par štampu. Es nezināju, kā ar to cīnīties, un teātris sāka mirt. Paliku viens. Aizbraucu no pilsētas.

Un tad es uztaisīju izrādi Kā es apēdu suni. Tekstu nerakstīju un pirmoreiz to izstāstīju pirmizrādē.

- Viss notika galvā, un pirmā pārbaude, kas tas vispār ir, norisinājās skatītāju priekšā?

- Jā, ar Kā es apēdu suni notika tieši tā. Tekstu Vienlaikus pierakstīju labu laiku pēc pirmizrādes.

- Kā top jūsu stāsti?

- Kad es strādāju ar tekstu galvā, to nepierakstot, pat nevaru teikt, ka strādāju ar tekstu. Tas eksistē kā tēma, ko vajag izstāstīt. Un tēma izkārtojas kompozīcijā. Veidojas bloki - par ko vajag stāstīt detaļās. Bet tas nenotiek vārdos, pat iekšējā procesa līmenī ne. Izrāde eksistē tikai kā gaismas un skaņu partitūra.

Vienlaikus ir sarežģītāks teksts, un arī pati izrāde ir sarežģīta, tāpēc uz maza papīriņa pierakstīju izrādes plānu.

- Tēma Vienlaikus jau it kā pretojas jūsu izvēlētajam medijam. Stāsts, ko stāsta viens aktieris, vienmēr būs lineārs, pat ja veidosies no daudzām tēmām vienlaikus.

- Jā, to ir neiespējami izstāstīt. Mēs tā esam iekārtoti, mums ir tāds aparāts, sapratne un izruna, ka varam pateikt tekstu tikai tā. Esmu sev uzlicis neizpildāmu uzdevumu, mēģinu to veikt, un pats saprotu, ka tas nav iespējams.

- Kāpēc jūs šī tēma nodarbina?

- Mani vispār nodarbina dzīves neizdibināmība. Tās sakralitāte. Es sevi saucu par jauno sentimentālistu, un tagad jau to nožēloju, jo mani uzreiz ievietoja plauktiņā, turklāt no sentimentālisma pagrāba vārdiņus sentimentāls, jūtīgs un tā tālāk. Bet es taču biju domājis to sentimentālismu, kas nāk no Sterna tradīcijas. Dzīve visā savā neizdibināmībā ir, es nesaku, tik brīnišķīga, bet nu tāda, nu... Tagad uz skatuves atkal parādās daudz nepārstrādātu lietu, kas nāk vēl no socarta laikiem. Ir Sorokins, ir vēl citi teksti. Ne Sorokina varoņi, ne viņš pats nav spējīgi dzīvot. Viņš rāda absolūtu neiespējamību dzīvot šajā pasaulē.

- Jums ir cits viedoklis?

- Jā, absolūti cits. Es saku - dzīve ir, nu, brīnišķīga, nesaprotama, noslēpumaina, pārsteidzoša.

- Ar tām visām neirozēm, kas patlaban plosās britu jaunajā drāmā, jūsu dzīves izjūta arī nesavienojas?

- Ar britiem tomēr ir cits stāsts. Tur to dzīves trepetnostj var just. Es runāju par neizdzīvoto socartu mūsu postpadomijas teritorijā. Tā neiroze, kas ienāk krievu jaunajā dramaturģijā, pašlaik vēl pilnīgi nav apstrādāta. Angļi vismaz ir atbildējuši uz jautājumu - kas runā? Kas ir šis neirotiķis? Kas ir šis cilvēks sociālajā plānā? Mūsu dramaturgi nespēj atrisināt, kurš tad ir lugas varonis. Viņi uz šo jautājumu vispār nespēj atbildēt.

- Jūs sev esat atbildējis?

- Es sev neuzdodu šādu jautājumu. Tā, kā nezinu, kā atbildēt, saku, ka varonis esmu es. Kā es apēdu suni stāsta par to, kā es dzīvoju agrāk, Vienlaikus stāsta par to, kā es dzīvoju pašlaik.

- Jūs ar Sorokinu dzīvojat vienā ģeopolitiskajā teritorijā, kā jūs varat komentēt šo izjūtu tik radikālo atšķirību?

- Mana teritorija ir sentimentālisms, un tā ir ļoti konkrēta. Mans varonis neceļo laikā. Kad viņš kaut ko atceras, viņam nav svarīgs laikmets, kas ir beidzies, teiksim, padomju laiks. Viss atrodas viņā pašlaik, un viss ir aktīvs. Visa pieredze ir viņā, pašlaik. Manas bērnības izjūtas, manas jaunības izjūtas un manas šābrīža izjūtas, viss manī atrodas aktīvā. Nav vēsturiskā laika. Laiks nekustas.

- Tomēr jūsu tēli vairāk saistās ar aizgājušā laika varoņiem - jūrnieks, kara veterāns, dzelzceļnieks. Tie nav interneta cilvēki, hakeri - jaunie varoņi.

- Es pats neesmu hakeris. Esmu sliktos draugos ar datoru, un man nav mobilā telefona. Mani interesē universālas lietas. Nu, iedomājieties, es satiekos ar pārdevēju veikalā, mēs ar viņu runājam par cenām, es kaut ko nopērku. Man ir mana krievu valoda, kurā runāju, tā atrodas te(rāda), viņas valoda atrodas tur(rāda gabaliņu nostāk). Es nezinu, par ko viņa domā, par ko viņa runā, viņai ir savas tēmas, kā skābēt gurķus, kā audzēt dilles, es par to vispār neko nezinu. Viņa neko nezina par tām grāmatām, ko es lasu, par manu floti. Mums ir tikai tāda(rāda īsu nogriezni) kontakta iespēja.

Un ir kopējas universālas tēmas, kas mūs savieno arī ar tiem hakeriem, kuri tāpat ir gājuši skolā. Un tas, lūk, nekā nav mainījies - ne Somijā, ne Anglijā. Visur ir viens un tas pats - skolas tāfele, uz kuras raksta ar krītu, visiem ir bijis skolotājs, kas nemīlēja skolēnus, visiem ir bijis augšanas moments, un visiem tas ir bijis skumjš, kā jau, kad kaut kas beidzas. Uz visiem laikiem. Un tas notiek ar visiem. Tu saproti - viss, tu esi kļuvis pieaudzis. Un tu vari atcerēties tikai kaut kādas detaļas.

Dators, internets un tā tālāk vēl nav kļuvuši par daļu universālās pasaules, nav kļuvuši par katra cilvēka dzīves sastāvdaļu. Protams, šai paaudzei, kas ir saistīta tikai un vienīgi ar datoriem, tehnoloģijām, viņiem ir sava māksla, bet tā vēl nav kļuvusi par dzīves normu.

Tāpēc, kad es runāju par bērnību, par to, kā bija tad, kad tu biji vēl mazs un skraidīji pa celiņu, un tu vari atminēties savas kājeles, savus sadauzītos, ar zeļonku notrieptos celīšus un kaut kādas baltās zeķītes, visi saprot, par ko es runāju. Visiem bija baltās zeķītes un kaut kādas sandalītes. Un visiem bija saskrambāti ceļgali. Nav svarīgi, kurā zemē, kaut vai Japānā.

- Vai jūs veicat kādas darbības, lai iegūtu savam darbam dzīves materiālu, kas, tā normāli dzīvojot, pats neatnāktu?

- Nē, ar dzīves tūrismu es nenodarbojos. Man tas šķiet pilnīgi aplam. Jo tā, manuprāt, nav iespējams, iegūt dzīvu pārdzīvojumu. Nu, ko, es aiziešu naktī uz kādu bāru un sākšu provocēt to dzīvi, lai tā man uzdāvinātu iespaidus? Pašam ir jādzīvo.

- Ko no kultūras mantojuma respektējat, strādājot pie saviem darbiem?

- Protams, mans darbs balstās jau uz kādu esošu pieredzi, tikai es nevaru tā skaidri izstāstīt to savu ģenēzi. Man ir laba klasiska izglītība ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet es ļoti cenšos neizmantot instrumentāriju, kuru esmu ieguvis, strādājot par literatūrzinātnieku. Es sev to aizliedzu. Lai gan - no otras puses - nevaru teikt, ka nodarbojos ar naivismu.

- Vai jūtat savu piederību pie trīsdesmitgadnieku paaudzes?

- Domāju, jā. Daži Maskavas kritiķi mani pat ir nosaukuši par cilvēku, kas iemācījis savu paaudzi runāt, kas kļuvis par pirmo artikulēto savas paaudzes balsi. Tā viņi saka. Bet, godīgi runājot, es pats īsti nevaru noteikt šīs paaudzes būtību. Es nevaru atsperties uz paaudzi.

Publicēšanas datums: Otrdiena, 2000. gada 2. maijs.
Neatkarīgā rīta avīze, Kultūra (13. lpp.)