Leģendas ēna kādā vietā, sauktā par Vilko

Nostalģija un melanholija: kāda vīra, vārdā Viktors, atgriešanās mājās un pie savas pagātnes meitenēm. Laika ritums var šķist tikpat absurds un skumjš kā karš. Abi mūs pietuvina nāvei. Vilko jaunkundzes CCB (Centro Cultural Belem, - Beleņas kultūras centrs) latvieša Alvja Hermaņa uzvedumā.   

Viens vīrietis un sešas sievietes. Piecpadsmit gadi pagājuši, un tikšanās, kas personāžu šķietamās vieglprātības dēļ varētu arī nenotikt. It kā nekas nebūtu sasaistījis šo vīrieti, Viktoru Rubenu ar šīm sievietēm darbā Vilko jaunkundzes, kuru uzvedis latvietis Alvis Hermanis, 19. un 20. martā CCB. It kā Viktora braucieni uz Vilko – un uz sevis paša esamību – nebūtu atstājusi pēdas: „Biju pārliecināts, ka mana pagātne Vilko ir tikai ēna. (..) Domāju, ka neviens mani šeit neatceras”, viņš saka, kad ierodas.

Beigās nē. Dzīves neapzināšanās, īpaši savas dzīves, nepievedīs pie šī punkta.
„Esi kļūdījies”, saka Jola, pirms ļaut māsai Zosjai piebilst: „Šeit Vilko, tu esi pārvērties par leģendu.”

Vilko, kur Viktors pavadījis dažas savas dzīves vasaras, ir muižas vārds, kurā uzaugušas sešas māsas, kas ir jaunākas par viņu. Piecpadsmit gadi pagājuši, dažas ir precējušās, dažas šķīrušās, ar vai bez bērniem, un tajā dienā satikušās kā mēdz darīt brīvdienās, „Iesim tagad pie galda. Vakariņosi taču ar mums, vai ne?”, saka Kazja. Apsēžas pie gara galda, dažas muguras pret publiku, kā jau vajadzētu būt mājās. Un sāk vakariņot. Uz skatuves akumulējas mēbeles, drēbes un priekšmeti tādā mērā reāli, ka skatuves iekārtojums pārvēršas konkrētā un milzīgā telpā, kurā ietilptu visa sešu māsu māja, un viss Viktora, kara un sevis paša upura, stāsts. Tikai daži sajūtu un eksistences fakti ir darīti zināmi tekstā, kas adaptēts pēc poļa Jaroslava Ivaškēviča (1894-1980) stāsta Vilko meitenes, kuru režisors no Latvijas Alvis Hermanis uzvedis itāļu teātrim no Modēnas Emilia Romagna Teatro Fondazione. Darba pirmizrāde notika janvārī Itālijā projekta ietvaros, kurā kultūras sadarbībā apvienojās sešās Eiropas pilsētas. Vēl bez Modēnas (Itālija) tajā iesaistīta arī Renne (Francija), Ljēža (Beļģija), Tampere (Somija) un Berlīne (Vācija), ieskaitot arī Lisabonu un CCB.

Valsts vecums
Režisora mērķis bija atainot darba poēziju, intervijās skaidro 44-gadīgais Alvis Hermanis, kuram atmiņas un laika ritums ir centrālā tēma šajā darbā un daiļradē vispār. Viņu interesē melanholija un nostalģija ne tikai kā melodramatiski elementi, bet kā „kvalitātes, kas raksturo vispārējo Eiropas kultūras apziņu, vai vismaz to kāda tā bija līdz 20. gadsimta beigām”, raksta režisors par stāstu.
Latvija šodien, Eiropas Savienības sastāvā kopš 2004. gada, asociācijās nav atdalāma no Latvijas, kuru okupēja Maskava, un kas bija Padomju Savienības daļa pusgadsimtu. Šīs valsts vecākie iedzīvotāji vislabāk atspoguļo šīs divas realitātes. Tieši par viņiem domā režisors, kad stāsta par neseno Latvijas vēsturi un ES reformu ietekmi, lai kontrolētu valsts izdevumus un samazinātu sociālos pabalstus. Par viņiem domā režisors, stāstot, ka teātrī reprezentēt vecos ļaudis ir daudz interesantāk, nekā jauniešus. „Dzīve ir pārāk gara, lai būtu par cilvēku. Būtībā tā ir cīņa ar garlaicību”, viņš stāsta dokumentālajā filmā Larger than Life. Un Viktors, kurš nav vecs, bet vecuma apzīmogots, kļūst labāk saprotams, kad Alvis Hermanis kādā intervijā atzīstas: „Manas lielākās grūtības ir pārvarēt manu iekšējo inerci.”
Hermanis rada teātri, kas apvieno sociālo reālismu ar fantāziju, vārdos skopu vai pilnīgi mēmu, it kā pārnesot uz skatuvi komunisma ēras klusumu un ietekmju sajaukumu no krievu teātra (vairāk emocionāla) un vācu teātra (vairāk intelektuāla). Studējis savā valstī, kur šobrīd viņš ir Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs. Vairāku prēmiju ieguvējs, savus uzvedumus vedis uz vairākiem starptautiskiem festivāliem. Pagājušajā gadā Lisabonā Marijas Matušas teātrī izrādīts Tatjanas Tolstojas darbs Soņa.

Laiks un atmiņas
Režisors Ivaškēviča stāstā atradis laika un atmiņu pavedienus, kas fascinē. Bet ne tikai. Grāmata stāsta arī par karu, neatbildētu mīlestību un vecuma ilgām – pēc jaunības – kurā joprojām mīt sapņi un ambīcijas. Lai radītu oriģinālā stāsta poētiskos varoņus, aktieri un režisors pirmajos mēģinājumos spēlējušies ar improvizāciju. „Improvizācija ar stingru disciplīnu”, kas vēlāk pārtop „ ļoti precīzā formā”, katrā mēģinājumā izstrādātā līdz detaļām, stāsta Serdžo Romano telefonintervijā dažas dienas pirms brauciena uz Lisabonu. Aktieris, kas atveido Viktoru, vienīgo vīrieti darbā, apsveic sevi par iespēju strādāt kopā ar Alvi Hermani. Nerunāšana vienā valodā (režisors ir latvietis, aktieri itāļi) piespiež meklēt jaunas komunikācijas formas, bez vārdiem, un tas vairāk veicina sajūtu un personāžu iekšējās dzīves atklāsmi, paskaidro aktieris.
Šajā darbā aktieri brīžiem ir personāži, brīžiem savu stāstu vēstītāji. Izstāstīta pagātne ir mazāk skumja, nekā izspēlēta. Kad sākumā Viktors stāsta par sevi, viņa monologs ir attālināts un bezpersonisks. Ienirstot ikdienišķā darba monotonajā ritmā pēc atgriešanās no kara, Viktoram nav bijis laika pārdomām. Un varbūt arī labi, jo 40 dzīves gadi viņam ir iemācījuši, ka pārdomas nekur neaizved.  

Sajūtas neziņā   
Pārņemts ar pusmūža krīzi, bezmiega nomocīts, Viktors seko ārsta ieteikumam un nolemj apstāties, paņemot brīvdienas. Un tā Viktors - stāstnieks, paskaidro, kā Viktors - personāžs, ierodas Vilko, atkalsatiekot māsas (Laura Marioni, Patrīcija Punco, Elēna Arvigo, Irēne Petris, Fabrīcija Saki un Alise Torriāni).
Iekšēji, turpinot kā jaunas meitenes, bet sievietes ķermenī, arī tās, kas vecākas.
Katrai ar Viktoru ir savas īpašas attiecības – pretrunīgas, divdomīgas un jutekliskas. Bet Viktora rīcības trūkuma dēļ attiecībās valda neziņa. „Viktors ir izteikts narciss, nedrošs, sasaistīts, sevī ieslēgts, noraizējies par savu dzīvi”, stāsta Serdžo Romāno. „Bet tas atklāj arī zināmu juteklību. Viņu moka sirdsapziņa par pagātnes darbiem, kurus viņš nožēlo.”
Tomēr pats nemainās. Aprobežojas ar secinājumu, ka viss ir pa vecam, tikai ķermenis ir mainījies. Un bez intereses par savu dzīvi un sevis glābšanu, patur šaubu pilnu inerci un nejūtīgumu, kas neļauj nokļūt līdz sevis paša dzīlēm. Daudz vecāks un apdzisis, viņš pārsteigts atklāj to, kas būtu varējis reiz notikt; atmiņas par laiku, kad izvēlēm piemita vieglums – tikai vēlāk tās pārvērtās neatgriezeniskās. „Nedaru neko īpašu”, atbild, kad viena no māsām vaicā, kādus ceļus viņš dzīvē staigājis piecpadsmit prombūtnes gados. „Nav vērts par mani runāt, dzīvoju kā visi ļaudis.” Uzskata sevi par kaut ko parastu un nenozīmīgu. Un runā par karu.
Aktieris Serdžo Romāno ir centies piešķirt cilvēcību šim vīrietim, „kuru nevar vērtēt tikai negatīvi”, un dimensiju par kara sekām uz vīrieša dzīvi pārvērst neiespējamības formā, tādā, kas aizver durvis. Darbā vīrišķā pasaule – kas izraisījusi karu, destrukciju un nāvi – satiekas ar sievišķo pasauli, kura nav kļuvusi imūna pret vardarbību.
Viktoram ir bail no lēmumiem, bail no visa, bail no sevis paša, kā saka Zosja uz skatuves. Bet Viktors, kuram viss šķiet nesasniedzams, „nav liekulis, nav makjavellists”, spriež Romāno. „Viktors ir patiess. Viņš ir sevis paša upuris.”