Koršunova sērijas. Nr. 1

O. Koršunova intereses mākslā ir visai neordināras. Viņa uzvedumi tēmas un stila ziņā veido savdabīgas sērijas. Pagaidām tapušas divas šādas sērijas. Sev uzmanību ne tikai Lietuvā, bet arī ārpus tās viņš pievērsa ar vairākiem krievu tā dēvēto oberiutu - D. Harmsa un A. Vvedenska - prozas un dramaturģijas darbu iestudējumiem. Oberiuti - mākslinieku grupa, kura divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā rakstīja melnā humora caurstrāvotā absurda stilā, kuru var salīdzināt ar poļu melnās groteskas pārstāvjiem V. Gombrovicu un V. Vitkēviču un kura ir piecdesmito gadu sākuma Rietumeiropas absurdistu tieša priekštece. (Trīsdesmito gadu vidū oberiuti tika savākti kā politiski aizdomīgie, jo nerakstīja sociālistiskā reālisma garā.) Oberiutu iestudējumos, no kuriem mākslinieciskā ziņā visfiligrānāk noslīpēts laikam bija uzvedums Vecene (1. un 2. variants), O. Koršunovs izstrādāja savu stilu, kuru varbūt var dēvēt par absurdu grotesku. Šo stilu raksturo vismaz trīs kvalitātes, no kurām divas manī raisa sajūsmu. Tās ir: asprātība, gudra - reizumis arī ļauna - ironija, kā arī spēja pasaulē ieraudzīt un uz skatuves pārliecinoši pārnest fantastiskas, šķietami nereālas, bet īstenībā reālas lietas. Savukārt trešā no minētajām kvalitātēm, kura manī raisa piesardzību un reizumis pat bailes, ir ļoti grūti definējama. Jo es vispār nezinu, par ko jārunā - par to, kas ir, vai par to, kā nav. Pat nezinu, kā lai saka - režisoram vai viņa izrādēm? - nepiemīt nekas tāds, ko tradicionāli saprot ar vārdu emocionalitāte un kas sevī ietver ļoti plašu izjūtu spektru. Ar režisoru (vai - viņa izrādēm?) nevar pierastā veidā sarunāties. Tās zālē iesviež savu auksto agresivitātes enerģiju un aizveras. Aiziet, dodas uz citu vietu, lai atkal uzliesmotu savā atomsprādziena baisajā starojumā. Vai šis aukstums, cietums, nevajadzība pēc kontakta ir kāda O. Koršunova talanta individuāla savdabība vai arī tas, ko dēvē par klasiskās postmodernās apziņas izpausmi?

Sērija nr. 2

Otra O. Koršunova sērija sākās pirms trim četriem gadiem. Trīs šo virzienu pārstāvošos darbus mēs esam redzējuši arī Rīgā - S. Paruļska P. S. lieta O. K., M. Ravenhila Shopping and fucking, M. fon Maienburga Ugunsseja. Pagājušajā gadā Viļņā pirmizrādi pieredz arī B. M. Koltesa Roberto Zuko. Formāli šos darbus apvieno tas, ka tos sarakstījuši gados jauni dažādu Eiropas valstu dramaturgi un ka visi tie veltīti paaudžu attiecībām. Neesmu redzējusi Roberto Zuko, bet, salīdzinot trīs pārējos, ir skaidrs, ka Ugunssejā savu viedokli par minēto tēmu O. Koršunovam izdevies pateikt vispārliecinošāk. Ļoti ārkārtīgi pārliecinoši. Un, ja viņš arī nākotnē vēl turpinās drillēt to pašu, tad man gribot negribot būs jāsāk domāt, vai viņa paša personībā nav kāda novirze, kas gūta no kādiem traumatiskiem pārdzīvojumiem bērnībā. Atklāti sakot, ja Ugunsseja nebūtu tik augstā līmenī, kas pārsniedz visus iepriekšējos gadījumus un tādējādi attaisno sevi un režisoru, tad tāds jautājums man būtu radies jau tagad. Cik tad ilgi galu galā var atkārtot to, ka vecāki ir truli nožēlojami stulbeņi, savu bērnu visu nelaimju vienīgie vaininieki un ka zemeslodei ir tikai viena cerība izdzīvot un tā saistīta ar gaļas cirvīšu ražošanu? Pietiks cirvīšu katrai ģimenei - bērni apsitīs savus vecākus un attīrīs dzīvestelpu, nepietiks - nu tad nekā. Droši vien tāpēc, ka pati piederu pie cirvim nolemto paaudzes, man gribas darīt tieši to vienīgo, ko nekādā gadījumā šoreiz nedrīkst, lai jaunā teātra priekšā neiesistu ar seju dubļos - spriedelēt un vaimanāt, ka tik traki jau nav, vai izlūgties vēl kādu gadiņu pavadīt zem šīs saules, apsolot klusēt un darīt visu, ko man liks. (Pilnīgi nevietā ienāca prātā, ka pēc būtības pirmie īstie postmodernisti - praktiķi ir ķīniešu hunveibini un attiecīgi lielākais postmodernisma teorētiķis - Mao Dzeduns.)

Balāde par cirvi

M. fon Maienburga patiesais novatorisms saistās ar ārkārtīgi precīzo pusaudžu psiholoģijas un pasaules uztveres īpatnību fiksēšanu stāstā par vientuļo brālīti un māsiņu, kuri apmierina viens otru gan seksuāli, gan garīgi. Luga pieder t. s. subjektīvajai drāmai, kurā dota nevis objektīva, bet subjektīva kādas tēlu grupas vai atsevišķa tēla deformētajā redzējumā skatīta dzīve. Šajā gadījumā tas ir pubertātes vecuma pusaudžiem tipiskais skatījums uz pasauli, kurā kūņojas divas pelēkas, smieklīgas, sauli aizsedzošas figūras - tēvs un māte, kā arī normālais, respektīvi, nenormālais viņu vienaudzis Paulis. Olga un Kurts izklaidējas, gatavojot sprāgstvielas un slepeni laižot gaisā dažādus objektus. Lugā atrodamas spēcīgas un, nešaubīgi, apzinātas reminiscences no vācu valodā rakstošās piecdesmito gadu t. s. eksistenciālisma dramaturģijas, respektīvi, no M. Friša daiļrades - viņa lugām Grāfs Ederlands (Balāde par cirvi) un Godavīrs un dedzinātāji. Tās likumsakarības, ko M. Frišs uzrādīja kā aktuālas starp dažādām šķirām, M. fon Marienburgs pārnes uz ģimeni un aktualizē paaudžu starpā. Jautājumi abos gadījumos ir baigi līdzīgi. M. Frišs jautā - kāpēc t. s. pilsoniskā sabiedrība ir bezspēcīga fašisma, anarhisma un citu līdzīgu -ismu priekšā. Marienburgs dara to pašu attiecībā uz vecākiem un bērniem.

Jaunais vācu dramaturgs tādējādi uzsver, ka erozijas process Rietumu sabiedrību aizgājušajā pusgadsimtā ir skāris vēl dziļāk - cilvēks pārvērties par ieprogrammētu mehānisku funkciju ne tikai sociālajā, bet arī intīmajā sfērā - ģimenē, tas vairs nav spējīgs uz negaidītu, radošu reakciju, nerunājot jau par rīcību. Tādējādi atsvešinājies no saviem bērniem un godam nopelnījis ne tikai agresiju un noraidījumu, bet pat nāvi no to rokas. (Ja grib, tad Maienburga Olgu un Kurtu var uzlūkot arī par mūsdienīgu antīkā mīta versiju. Galu galā, ar ko tad Elektra un Orests pārāki par viņiem? Tāpat nogalināja māti un tāpat, pēc vienas no mīta versijām, mīlējās ar otru.)

Nu, un ja runā par ietekmēm (vienalga, tiešām vai netiešām), nevar taču aizmirst arī aukstasinīgo (tieši tā, ar k, nevis g) slepkavu Roberto Zuko, kura upuru sarakstā bez paša tēva un mātes ietilpst arī vēl mazais brālītis un daži nejauši garāmgājēji. Diemžēl lugu neesmu lasījusi un nevaru pateikt, kāda intonācija tai raksturīga. Jo principā būtu iespējamas divas - apokaliptisks traģisms (es laikam gribētu parakstīties uz tādu, jo, protams, nogalināmie vai nogalinātie vecāki ir arī simboliska zīme pagātnei, kas pati dzemdējusi savu nāvi) vai futūrismam raksturīgs agresīvi priecīgs un ņirdzīgs destrukcijas himniskums.

O. Koršunova izrādes tonis ir tieši futūristisks. Vecāku lomu izpildītāji Daļa Brenčūte un Remigijs Vilkaitis, kā arī Pauļa lomas tēlotājs Dainis Gavenonis spīdoši pārvalda groteskas tehniku. Ko vērts ir brīdis, kad tēvs novelk bikses un sagāzies aptupstas, sastingdams pretdabiskā pozā, uz sāniski sagāztā poda, itin kā viss būtu vislabākajā kārtībā. Vai kad Paulis kails pastaigājas pa skatuvi, sevi aizsedzis ar vanniņu, kurā pirms kāda laika izvēmies. (Jaunie malači ir sadedzinājuši viņa drēbes.) Tas, ka starp abām pasaulēm nepastāv iespēja sarunāties, izriet arī no tā, ka pieaugušie spēlē groteskas tehnikā, bet bērni kaut kādā grūti aprakstāmā stilā, kur mainās zibenīgas pārejas no dzīves tēla uz distancēšanos no tēla, kur kopā tiek jaukts naturālisms, psiholoģiskais reālisms un no tā izrietošs lirisms ar grotesku (vecāku parodēšanas ainās) un fantastisko reālismu, atveidojot vampīriskus vaibstus Olgā. Bērnu spēles veidā ir daudz vairāk sarežģītības, kas tādējādi arī viņus pašus kā tēlus padara sarežģītākus iepretī vienkāršotajām lellēm - vecākiem. Ainas cita citai seko mežonīgā tempā kā videoklipi, tās atdala satumsumi, kuros skan komponista Gintara Sodeikas grandošā mūzika, kas imitē pasaules ugunsgrēka sprakšķus. Beigās Kurts visu civilizācijas krāmu kaudzi, kas nekārtīgi sagāzta skatuves centrā (televizori, ledusskapji, video, mikroviļņu krāsnis un tā tālāk), aplej ar benzīnu, lemjot iznīcībai.

Pabeigt savus iespaidus par ārkārtīgi iespaidīgo izrādi es atkal gribu ar to, ar ko nepieklātos. Kāpēc man izrādes gars liekas kūdošs un kāpēc tas manī izraisa netīksmi? Vai tikai tāpēc, ka es piederu pie nolemto paaudzes? Vai arī tāpēc, ka mūsu platuma grādos, atšķirībā no Rietumeiropas, situācija man liekas cita? Ne jau tas, ka tā, manuprāt, nav tik postmoderniska. Bet arī tas, ka pie mums gan spēks, gan vara un uzvara, un ideoloģija, un nākotne pieder bērniem. Bet, ja uzvarētāji dragā jau kuro reizi paurus uzvarētajiem, nu ko lai dara, ja nespēju priekā raudāt par šo skatu.

Publicēšanas datums: Pirmdiena, 2000. gada 8. maijs.
Diena, Kultūra (13. lpp.)