Mēs dzeram burbuļūdeni un mēģinām saskaitīt gāzes pūslīšus glāzē. Žeņa jautā, vai mēs esam (būsim) uz tu. Sitiet mani kauč nost, bet būtu jocīgi, ja ar tik siltu (viņš burtiski izstaro... klusas, bet pavisam noteikti pozitīvas emocijas) cilvēku vajadzētu jūsoties, kaut arī es esmu kritiķis, kurš intervē Krievijas 1999.gada Antibūkera prēmijas laureātu labākās lugas krievu valodā kategorijā un teātra prēmijas Zelta maska dubultlaureātu(žūrijas un kritikas lēmums) par novatorismu mākslā. Griškovecs un Žeņa vienā personā ieradies Rīgā, lai Jaunajā Rīgas teātrī akcijas Homo alibi (HA!) ietvaros nospēlētu četras izrādes - divreiz Kā es suni apēdu, divreiz - Vienlaikus (šī izrāde notiks rīt, 2.maijā, plkst.16 un 20). Un viņš ir HA! titulētākā zvaigzne.

Vai nemulsina tas, ka cilvēki kaut kā pārlieku familiāri tevi uztver kā savējo, «svojaku», ātri vien sauc vārdā par Žeņu un droši vien domā, ka tevi pazīst?

Tā ir saprotama daļa no popularitātes pienākumiem - rēķināties, ka cilvēki jauks manu izrāžu tēlu ar mani pašu. Jo skatītājam ērtāk domāt, ka liekama vienlīdzības zīme starp «es» un «mans izrāžu varonis». Droši vien vaina ir manī - es nekultivēju kaut kādu speciālu imidžu un tagad, kad tiešām holivudiskā straujumā esmu kļuvis slavens, neesmu parūpējies, lai šis jocīgais cilvēks no abām izrādēm sāktu dzīvot pats savu dzīvi.

Kā tu iedomājies nodalīt autobiogrāfisko savā izrādes varonī no sevis - izrādes teksta autora? Jo brīžiem šķiet, ka tu patiešām esi tas jūrnieks, kas apēda suni, vai tas, kuru apzaga lidostā... Kaut gan man ir skaidrs, ka tie ir lugu personāži, kurus tu «tikai»apraksti.

Šī personiskā intonācija, monologa forma nav izvēlēta nejauši - kā rakstnieku mani interesē identifikācijas jautājumi. Taču ir pavisam skaidrs, ka varoņi neesmu es - tā ir lugas teksta forma, rūpīgi izstrādāta (jo katru šo mazo ludziņu es rakstīju apmēram gadu, taču izrādes teksts tāpat nav gatavs līdz pat pirmizrādes dienai, līdz katras konkrētas izrādes reizei - tāpēc, ka Suni un Vienlaikus spēlēju es pats). Ir tehnoloģijas, kas mani kā rakstnieku, kā aktieri distancē no tēla. Teksts ir objektīvs, tā struktūra veidota tā, lai vārdi apzīmētu norises, notikumus, nevis sajūtas vai šo notikumu novērtējumus. Es nekad nedodu vērtējumu tam, kas un kā notiek.Vienkārši notiek. Tas nav idejisks teātris, es neko nepropagandēju. Tajā pašā laikā es saprotu, kāpēc tik daudziem cilvēkiem nav grūtību identificēties ar manu varoni - arī skatītāji dzīvo, grib līdzdzīvot varonim, nevis nepārtraukti kalkulēt - vai tas, ko es daru, ir pareizi vai nav, vai tā reaģēt ir glīti un pieņemts vai nav. Nu, un tādā garā. Es neizvirzu teātra apgaismības formulu, es ļauju cilvēkiem dalīties savā emocionālajā pieredzē, kura taču pārsvarā ir intuitīva, nevis analītiska. Un, izrādās, ka šāds paņēmiens ir ārkārtīgi iedarbīgs. Ja tu zinātu, cik daudzi cilvēki ir izstāstījuši man savus stāstus, kā viņi armijā suņus ēduši vai - kā viņi muļķīgā veidā apzagti patiesībā - pašu vainas dēļ. Bet! Viņiem ir bijis liels kauns stāstīt kādam par to. Savā veidā šī «izrunāšanās» iedarbojas gluži psihoanalīzes līmenī.

Svarīgi, ka tu par to sāki runāt, jo, manuprāt, mūslaiku dramaturģijas plakanums rodas no tā, ka varoņi, tēli ir nevis cilvēku raksturi, bet domu koncepti, būtnes, kas nevis ir vai starp kurām kaut kas notiek, bet gan konkrētu ideoloģiju reproduktori. Tevis nosaukšanu par krievu literatūras jaunsentimentālistu tulkoju tā - tu dalies pieredzē ar jūtu, sajūtu piedzīvojumiem, nevis skeptiski tos interpretē vai, dies pas, morāli klasificē. Tu patiešām nekautrējies izjust dzīvi, nevis prāto par to.

Interesanti, par kuru «mani» tu runā - par to, kas raksta, vai to, kas tagad domā, kā uzrakstīt nākamo lugu, lai ļaudis nesāktu par manu rakstības manieri teikt - atkal vēl viens griškovecs.

Interesanti gan, kā tu raksti.

Ar roku. Un pildspalvu. Labs pārkers, ko man uzdāvināja tēvs, 350 dolāru. Reiz tas salūza un es nesu viņu uz «slimnīcu» labot. Darbnīcā teica: ziniet, jāsūta uz Angliju, pārāk smalks daikts. Nu, un pusgadu pildspalva, tāda liela, smaga, bet īstajā smagumā, no viņas roka ne druskas nenogurst, raksti kauč visu dienu, ceļoja pa ārzemēm. Un es biju nelaimīgs, ka nevaru rakstīt. Jo man taču nav savas pildspalvas! Tas ir - patiesībā es biju atradis vislieliskāko attaisnojumu savam slinkumam. Un vēl es brīnos - esmu taču uzrakstījis tikai četras lugas - divas sev un divus «dialogus teātrim» (Ziema un Krievu ceļotāja piezīmes - N.N.), visas lugas tiek spēlētas teātros, divas pēdējās - Maskavā. Ko vairāk vēlēties? Tādēļ es saprotu - tagad uz Maskavu nebraukšu mēnešus četrus, vasarā daudz ārzemju braukāšanas ar monoizrādēm - divreiz Vācijā, Bonnas biennāle, tad Hannoverē EXPO, tad Anglija, tad festivāls Baltoskandāls Igaunijā. Zelta maska sāk jaunu akciju - ar skates laureātizrādēm braukt pa Krieviju. Un mani ir ērti ņemt - esmu viens... gatavs teātris.

Bet jaunā luga?

Tā būs par jūras kauju un sauksies Drednauti. Par visbezjēdzīgāko jūras kauju, ko 1916.gadā uzrīkoja Vācijas un Anglijas flotes. (Žeņas stāsts par lugu, kura top, ilgst pusstundu, kuras laikā man acis vairākkārt izkaras uz kātiņiem no saistošu, gluži neticamu faktu bagātības, ko, gatavojoties jaunajam teātra opusam, savācis Griškovecs! Lasītāji ar šo stāstu varēs iepazīties vasarā Teātra Vēstnesī - N.N.) Tā būs luga, ko es pats spēlēšu, luga būs ar žanra apzīmējumu «teātra stāsts sievietēm».

Tikai sievietēm?

Jā, zini, es gribu saprast, kādēļ vīrieši spēlē šīs spēles... pamet visu - māju, darbu, bērnus, dzīvi - un iet tur ar citiem večiem, nu, karot, šaut, slepkavot, brauc jūrā vai kāpj kalnos, lido kosmosā, spēlē līdz neprātam hokeju un futbolu. Kāpēc viņi to dara, un ko viņi jūt, kad skatās acīs nāvei? To, kāpēc patiesībā viņi bēg no dzīves, jau neviens no šiem vīriešiem parasti nestāsta.

---

Tad vēl mēs ilgi runājām, kādēļ Žeņa ar ģimeni pārcēlās no dzimtās Kemerovas Sibīrijā uzKaļiņingradu, Kēnigsbergu, kā viņi tur jūtas - zemē, kas īsti nav Krievija, bet nav arī Austrumprūsija. Un Žeņa izstāsta savu kārtējo stāstu - Kaļiņingradas tūrisma ceļvedī esot minēts, ka tur atrodoties viens no vecākajiem zooloģiskajiem dārziem Eiropā, celts pagājušā gadsimta vidū. Kara laikā angļu aviācija rūpīgi nobumboja pilsētas centru gandrīz līdz pamatiem. Brīnumanā kārtā Imanuella Kanta kaps un centrālā katedrāle palika neskarta. Padomju laikā kaļiņingradiešiem izdevās pasargāt baznīcu un kapavietu no iznīcināšanas, pateicoties gājieniem uz CK ar Ļeņina kopotajiem rakstiem - redziet, te taču rakstīts, ka Ļeņins Kantu uzskata par materiālisma celmlauzi un jūs gribat viņa memoriālās vietas izpostīt!? Bet stāstā par Otrajā pasaules karā sabombardēto zooloģisko dārzu viņu vienmēr satriecot tāda aina - parka gruvešos brīnumainā kārtā esot izdzīvojis viens dzīvnieks (tiesa, lielākā daļa zvēru pirms uzlidojuma tika evakuēti uz Vāciju), kuru vāci nav veduši prom - jo tas bijis ievainots. Milzīgs behemots, ko sarkanās armijas zaldāti esot izārstējuši un kas bijis Kaļņingradas Zoo pirmais padomju eksponāts.

Arī topošās lugas Drednauti sižets esot Žeņam nokritis no gaisa Polijā, kādā tukšā katoļu baznīcā klausoties ērģeles. Skanot Oginska polonēzei.

Autors: Normunds Naumanis.
Publicēšanas datums: Otrdiena, 2000. gada 2. maijs.
Diena, Kultūra (14. lpp.)