Rīgā Stāsti man par... tika izrādīta pagājušajā gadā  iedzīvinātajā Ģertrūdes ielas teātrī. Tur latviešu skatītāji varēja redzēt laikmetīgās dejas izrādi Mannersache, kas Legņicā, Polijā kļuva par teātra festivāla hitu, tagad tur var noskatīties laikmetīgās dejas izrādi Uz nokaitēta jumta, Mārtiņa Eihes un apvienības Nomadi objektu teātri Vasaras sala. Teātris atrodas Ģertrūdes ielas grendžīgajā galā, vēl tālāk aiz Avota ielas. Ēka atrodas pagalmā uzreiz aiz veterinārās klīnikas un izskatās pēc pamestas rūpnīcas vai noliktavas. Nav nevienas izkārtnes un remontdarbu pēdu, toties skatītāju rindās var ieraudzīt zināmus cilvēkus – teātru direktorus, slavenus aktierus, rakstniekus, žurnālistus u.tml.

Stāsti man par... ir jauniešu izrāde par jauniešiem. Piedalās Dailes 9.studijas absolventi, M. Gruzdova skolnieki, kas tagad ir 22 - 27 gadus veci – Ērika Eglija, Inita Dzelme, Kārlis Freimanis, Kristaps Rasims un Gints Andžāns. Izrāde radusies, iedvesmojoties no Rudītes Kalpiņas stāstu krājuma Smaržas mīļotajai meitenei (1987). Tie ir stāsti, kas ļauj atcerēties savas skolas gaitas un ilustrē to, ka šaurajā jauniešu pasaulē (jo viņi vēl nezina, cik dzīve izrādīsies sarežģīta) tāpat eksistē kaislības, spēles, cīņas, laimes un nelaimes. Jāņem vērā, ka Rudītes Kalpiņas stāstos, atšķirībā no, piemēram, Rufima Fraermana Krūmu suns dingo jeb stāsts par pirmo mīlestību, ir klasesbiedri, kas sēž cietumā, sekss, agras grūtniecības, precēti nepilngadīgie.  Iespējams, tie ir stāsti par pāragri pieaugušiem jauniešiem. Ineses Mičules izrādē šis motīvs tikpat kā neatklājas un uz skatuves redzamie jaunieši pēc būtības ir jaunāki par publikā sēdošajiem.

Izrāde pieder pie jaunā tipa jeb t.s. postdramatiskā teātra tradīcijas. Visi izrādes elementi cenšas nojaukt robežu starp dzīvi un priekšnesumu un ievilkt skatītāju izrādē gan emocionāli, gan fiziski. Šajā izrādē nav arī tradicionālajam teātrim raksturīgās galvenās domas. Tēma ir jaunieši, bet galvenā doma – katram sava. Tā netiek pārraidīta no skatuves uz publiku, bet rodas patstāvīgi katra skatītāja galvā, atkarībā no viņa pieredzes, rakstura un noskaņojuma konkrētajā vakarā. Tas ir teātris, kur mākslinieki un skatītāji ir sarunas biedri, un šīs sarunas iznākums ir atkarīgs no abām pusēm.

Ģertrūdes ielas teātrī ir arī skatuvīte, bet tā šoreiz paliek tukša. Spēles telpa iekārtota skatītāju zāles  vidū. Tā ir neliela dēļu platforma, kurai apkārt salikti skatītāju soli. Nav priekškara vai jebkādu citu norāžu, ka mēs skatāmies izrādi, kurai ir sākums un beigas. Kamēr skatītāji sanāk zālē, izvēlas vietas, kas nav numurētas,  un nopēta cits citu (telpas iekārtojuma dēļ tas ir ļoti labi iespējami un pat neizbēgami), aktieri jau dara savu darāmo. Meitenes tup uz palodzēm, pavērsušas muguru pret skatītājiem. Puiši pamazām izlien katrs no sava stūra un savācas uz platformas, kas ir iekārtota kā mēģinājumu istaba. Mikrofons, ģitāra, sintezators, vadi, kastes. Nevienu brīdi skatītāji neatrodas pilnīgā tumsā. Aktieri cits citu sauc savos īstajos vārdos, un mini pats – cik daudz izrādes tēlos ir no viņiem pašiem. Viņi cenšas sākt mēģinājumu, taču tas visu laiku apraujas Ginta izklaidības dēļ, jo – priekšā tikšanās ar meiteni. Tātad stāsts par jauniešiem lielā mērā ir stāsts par jauniešu mīlestību. Turpmāko stundu mēs vērojam, kāda tā ir –  neveikla, nepastāvīga, nejauša. Bieži vien (gan izrādē, gan dzīvē) jaunieši sāk satikties nepareizo iemeslu dēļ. Katru savstarpēju dvēseles viļņošanos viņi uztver kā zīmi, ka jākļūst par pārīti.  Bez mīlestības cilvēku attiecībās ir vēl smalkas biedriskuma jūtas, draudzība un citas grūti formulējamas savstarpējās saiknes, bet to viņi sapratīs vēlāk. Skatoties izrādi jādomā par to, cik neaizsargāti ir jaunieši, kas vēl nespēj  adekvāti ieraudzīt citus cilvēkus un saprast, ko paši jūt. Tomēr izrādē smalki parādīts, ka dzīve pati saliek visu pa vietām. Kristapa un Ērikas pārpratuma draudzība dabiskā kārtā izjūk, kad mēģinājumu laikā viņa sāk saskatīties ar savu oriģinālo randiņa partneri Gintu. Tas nekas, ka Ērika un Kristaps vēl neprot izrunāt šķiršanos. Ērikai nekas nav jāpaskaidro. Kristaps vēlas dejot ar Ēriku, un viņa piekrīt negribīgi, sānis vērojot Gintu. Kristaps aiziet iedzert ar Kārli. Gints uzlūdz Ēriku uz deju, un viņai sejā atplaukst smaids un kustības kļūst brīvākas. Citā epizodē, pamanot, Ginta skatienu, Ērika sāk lēkāt un purināt matus. Kristaps to pamana un saprot visu, kas jāsaprot. Inita savukārt ļoti grib atrast nākamo vīru, un vēl vairāk nekā Kārlim veltītajā monologā to var redzēt viņas  nepacietīgajā gaitā, jūsmīgajā sejas izteiksmē.

Šīs smalkās, psiholoģiskās etīdes bez vārdiem, bet ar atpazīstamām situācijām, ir izrādes lielākais spēks.  Tieši šajās vietās izrāde ir visiedarbīgākā. Dziesmas ir lipīgs, taču mazliet neorganisks iestarpinājums, jo tās ir pārāk labi noslīpētas uz izrādes kopējā fona. Savukārt cenšanās atklāt etīžu virknē stāstu panāk pretējo efektu – parāda to, ka priekš īsta stāsta izrādē trūkst vielas, konfliktu un ideju. Jo mazāk sižeta, jo labāk! Personīgi man mīļākā vieta izrādē bija, kad Kārlis, tikko apsaucis Initu par muļķi (jo viņa atzīstas, ka grib pienest vīram čības, bet viņš ir brīvais vilks), notupstas un zemes un spēlē kaut kādu pūšaminstrumentu. Seja viņam nopietna, pat aizvainota, bet viena kurpe tā atlīmējusies, ka izskatās jau pēc nenosākams formas un izcelsmes objekta, nevis apava. Izrāde ir laba tāda, kāda tā ir – asprātīgu, aizkustinošu un mīļu etīžu virknējums.

Tagad pats galvenais jautājums. Par kādiem jauniešiem ir šī izrāde – par 80.gadu divdesmitgadniekiem, mūsdienu jauniešiem vai jauniešiem vispār? Izrādes uzstādījums – ko darīja jaunieši 1984.gadā un par ko viņi sapņo šodien? – uzprasās uz secinājuma, ka jaunieši visos laikos ir vienādi. Taču pati izrāde nedod vielu šādam secinājumam. Izrādes jaunieši ir neveikli gan kustībās, gan jūtu izteikšanā (jaunās aktrises Inita Dzelme un Ērika Eglija ir tiešām izcilas savās lomās, šoreiz ar kolorītu un atbrīvotību krietni pārspējot puišus). Mugurā viņiem saburzītas, ar krītu notraipītas skolas formas (mākslinieks Gints Sippo ir noziedis logus ar šķidro krītu, kādu lieto arī strādnieki, remontējos veikalus. Tā kā meitenes daļu izrādes pavada uz palodzēm pie logiem, tumšzilas kleitas viņām ir baltos plankumos) . Pret apģērbu viņi izturas ļoti nevīžīgi, jo tas viņiem nemaz nepatīk, tas nav piesūcies ar viņu personību. Savukārt mūsdienās jaunieši sev drēbes izvēlas paši, nereti krāj naudu, lai nopirktu kaut ko trendīgu, tāpēc drēbes vis nemētā pa zemi un ar vieglu roku krekliem nemainās. Foršs imidžs viņiem nereti ir svarīgāks par forši pavadītu laiku. Saskarē viņi mēdz būt rafinētāki par saviem skolotājiem un vecākiem. Manuprāt, tās ir fundamentālas atšķirības, kas uz izrādi liek skatīties kā interesantu ieskatu vēsturē, nevis universālu stāstu par jauniešiem.  Initas Dzelmes monologs par vēlmi precēties un sievietes likteni rūpēties par vīrieti ir spēcīgs un elektrisks  - jo šodien tā ir muzeja parādība. Tas saviļņo, jo vēlreiz atgādina, cik ļoti pasaule ir mainījusies. Mājās šos jauniešus nekas interesants negaida, skolā un nākotnes darbā arī ne. Liekas, ka padomju cilvēkiem ātri kļuva skaidrs, ka dzīve nekādus brīnumus nepiedāvās, un vienīgais, ko cilvēks var iegūt – savstarpējo attiecību piedzīvojumi. Šiem jauniešiem nav kam sevi taupīt, tāpēc  viņi burtiski dzīvo mēģinājuma telpā, pārējo laiku garlaikoti velkot ķeburus uz netīrajiem logiem. Viņi iedzer, uzsmēķē, dzied un dejo, vij nevainīgas attiecību intrigas un nebaidās būt smieklīgi. Jo viņiem nav ko zaudēt.

Toties skatītājam ir gan. Mūsdienu cilvēkam teorētiski ir iespējams tik daudz, ka viņš ir pieradis būt distancēts un rezervēts. Mūsdienās un mūsu platuma grādos pastāv vārdos neizteikta vienošanās, ka cieņa nozīmē ievērot otra cilvēka vēlmi būt neaizskaram. Kad finālā aktrises uzlūdz uz deju un šņabja glāzīti vīriešus no publikas, lielākā daļa skatītāju saraujas. Režisoriem jābūt ļoti uzmanīgiem ar šādiem paņēmieniem, jo bieži vien, cenšoties nojaukt fizisko barjeru starp aktieriem un skatītājiem, tiek uzcelta psiholoģiskā. Formālā plaisa kļūst par īstu.

Iespējams, ka izrādes tapšanas gaitā  bija atklājies šis paralēļu trūkums starp viņiem un mums. Režisore mēģina atrast kopsaucēju ar asprātīga, bet, manuprāt, diezgan formāla paņēmiena palīdzību – aktieri sasēžas aplī un griež pudeli. Viņi nebučojas, bet izvelk aizlocītu lapiņu ar jautājumu un pie mikrofona atbild uz to no sava kā aktiera skatupunkta. Mēs uzzinām, ka Gints neko nevēlas sevī mainīt, ka Kārļa pirmā mīlestība bija nejēdzīga, ka Initai bail no vientulības un augstuma u.tml. Mēs šo to uzzinām par  simpātiskajiem aktieriem, bet vai no tā varam izdarīt kādus secinājumus par mūsdienu jaunatni?

Stāsti man par... uzrunā skatītājus un atstāj uz lielāko daļu siltu iespaidu. Manuprāt, nevis tāpēc, ka atpazīstam sevi, bet tādēļ, ka ieraugām savus priekšstatus par laiku un cilvēku, kas ir zudis un pēc kā būtiski ilgojamies. Kā cilvēki mēdz teikt - tas ir laiks, kad cilvēce pēdējo reizi bija laimīga.