| RAKSTI BRĪVAJAM FORUMAM |
| Saņem ziņas e-pastā |
|
| Savu varoņu izvēle jeb Ko nepastāstīs Vadoņi | |
 | |
| Aija Uzulēna, www.diena.lv, 01.09.2009. | |
| Mēs zinām, ka bizness arī šodien pa daļai ir vecais-labais – ar moto Sev visu, citiem -- to, kas paliek pāri, kamēr līdztekus eksistē arī atšķirīga uzņēmējdarbība, mūsdienīga, tāda, kuru balsta sociāli atbildīga un visādi citādi progresīva domāšana, nevis apsvērums – Peļņu [piķi] par jebkuru, kaut vai visas planētas dzīvības cenu, un „visas planētas dzīvība” te ir konkrēta fiziska kategorija, nevis poētisks pārspīlējums, kā, iespējams, varētu šķist. Lūk, somi privātā sarunā ar kādu manu paziņu – mūsdienīgā biznesa pārstāvi (jo Latvijā ir un šā brīža pieredzes iepriecinošākā daļa liecina, ka būs aizvien vairāk arī tādu) ir izteikušies, ka Latvijai ir vai nu krietni „jāsavācas” jau šobrīd, vai tai draud permanentas atpalicības statuss Eiropā. Mēs varētu teikt – somiem viegli runāt. Bet vai ir? Somu vēsture, ja ielūkojas, nav ne par kripatu vienkāršāka vai mazāk traumatiska par mūsējo, ja vien tā nav pat smagāka. Turklāt Somija ir dzestrāks kaimiņš, bet arī mēs jau te neciešam no subtropu klimata. Turpmāko pārdomu pamatā būs stāsts par mākslinieku, kurš nule festivāla Homo Novus ietvarā Rīgas Kinostudijas 1. paviljonā poētiskas mākslas metaforu valodā ir izstāstīts atnākušajiem. Un, kā piesakot skatītājiem 30. augusta vakara izrādi Dievs ir skaistums atzīmēja tās režisors Kristiāns Smeds, šī pamatīgas uzmanības vērtā personība galu galā gleznoja 1000 kilometrus uz Ziemeļiem no Rīgas. Arī ģeogrāfiska projekcija piešķir skatījuma perspektīvu, palīdz ieraudzīt lietas kontekstā. Gluži ārkārtējais notikums vietējā mākslas telpā, lieliskā, satricinošā, kvēlā izrāde – spilgts Jā mākslai! – un cilvēkam-radītājam – pasaules teātra šodienas valodā vēsta par laiku, uz kuru, cik saprotu, vedīs arī NT jaunākais iestudējums ar citādu varoni centrā. Taču ar šī iestudējuma uztveri mums „nebūs problēmu”. Tas, ko Juris Kronbergs sauc par sabiedrisko sarunu, mums jau šodien liek saprast, ka Vadonis būs viegli uztverama vēsts par kādu mums laikam jau būtisku tēlu – cilvēku, kurš mums laikā, kad mūsu mammas vēl bija bērni vai pusaudzes, kaut kā īpaši palīdzējis, par personāžu, kuru it kā vērts nostiprināt savā apziņā. Un šī vērtība laikam ir tik pašsaprotama, ka Preses konferencē = izrādes pieteikumā šīs mākslinieciskās izvēles – savlaika vadoņa apceres – pamatojumam, kontekstiem, koncepcijai, šās dienas redzējumiem netiek veltīts neviens vārds. Visu prātus aizņem ar tās veidošanu saistītais sīkais skandāls, īgns kašķis par to, kam pieder tās skelets. Šādi saliekot akcentus, kuru vairs uztrauks iespējamība, ka Vadātājs, vai, atvainojiet! – Vadonis var būt vēl viena izrāde uz latviešu skatuves, ar kuras starpniecību Latvijas prezidentūru vēstures retrospekcijā tomēr neizdoties paraudzīties uz sevi ar skaidrām acīm un informētu prātu, proti, ar prātu, kuru ir barojusi pietiekami rūpīga vēstures izpēte? Savas privātās sarakstes publicēšanas ceļā radīdams skandālu ap kaut kādām odiozām A4 formāta lapām, Nils Konstantinovs tajā nav reproducējis ne teikuma, kas liecinātu par jautājuma vēsturiskā konteksta studijām, piemēram, par kādu konsultēšanos ar vēsturniekiem, sociologiem, kulturologiem, politologiem galu galā, kas šķistu, maigi izsakoties, saprotama šāda skatuves stāsta gatavošanā. Tikām Kristiāna Smedsa un viņa lielisko teātra mākslinieku un mūziķu sacerētais un sniegtais stāsts par somu Van Gogu, traģisko un drosmīgo mākslinieku – vientuļnieku Vilho Lampi (1898-1936) ne mirkli nav domājis iztikt bez vēstures dimensijas un kontemplācijas. Un pasaules teātra valoda un skatītājs jau ir tik attīstīts, ka teātris par to var runāt, paredzot zināmas, vispārējas skatītāja priekšzināšanas par tēmu. Piemēram, izrādes atsauce uz Vilho Lampes – Villes – īslaicīgo savaldzināšanos ar Musolīni idejām paredz, ka jebkura skatītāja „failos” būs zināms priekšstats par to, ko šīs idejas nozīmē, arī - ko tās nozīmē tam, ko Josifs Brodskis sauc par mūslaiku faktisko, reālo traģisko varoni, proti, vairs ne indivīdu, bet „kori”, kurš vēstures kolīzijās cieš vissmagāk. Citādi [1] vienkārši nevar adekvāti uztvert ainu, kurā kādā mūža daļā sabiedriski visai aktīvais Ville, tālā Itālijas vadoņa – sava laikabiedra, autoritāra politiska solista, ideju iedvesmots, krāso sevi un pasauli nacionālistiski zilu un asinssarkanu un, dodas to pārveidot, lai tikai post factum saprastu, ka tas, ko viņš – pārdrošs dzīvības un skaistuma tribūns – tai brīdī un tik mežonīgi aizstāvējis, ir asinsizliešana un iznīcība. Citādi [2] izrāde citu mākslinieka psihes un sabiedrības vizuālo meditāciju vidū nevarētu iegūt Meditāciju par varmācību un to, cik bīstami tuvu tai var nonākt radītājs, kurš – profesionāli, neizbēgami – dzīvo ideju dzīvi. Nevarētu, jo šis redzējums no skatuves nebūtu pārraidāms klātesošā vērotāja uztverei. Un priekšmeti, ar kuriem izrādē Dievs ir skaistums tiek radīta varmācības ilūzija, tā arī paliktu tikai uz mietiem uzspraustas kāpostgalvas. Vārdu sakot, vismaz manā izpratnē, mākslas teksts - vizuālais, skaniskais, vārdiskais - ir gaisma, kuru iededz tās Kontekstu nama daudzajās telpās; ir durvis uz tās kontekstiem, līdzeklis, kas attaisno mērķi - par tiem runāt. Vai mums tikām ir izdevies savā sabiedriskās sarunas/mākslas/kultūras/vēstures telpā tikt tālāk par viedokļu apmaiņu, kurā – nemaz jau nerunājot par kontekstiem: politisko, sociālo, morālo, ekonomisko, humanitāro et cetera – mūsu prātus nodarbinātu kas cilvēciski būtiskāks par plika, plakana teksta [tekstiņa] skeletu [turklāt, iespējams, skeletu skapī]? | |
| Atgriezties | |
|
Jana Lauversa kompānija Izrāžu skate. Pavasaris 2013 Homo Novus - raksti un recenzijas |
